Šī gada novembrī visā pasaulē sākās Dominikāņu 800. jubilejas gads, kura sākums tika atzīmēts arī Latvijā. Un jau jubilejas pirmajā mēnesī Dominikāņu ģimene Latvijā svinēja vēl vienu jubileju. Tieši pirms divdesmit gadiem Mārupē ieradās pirmās četras Betānijas dominikāņu māsas. Toreiz te vēl nebija Svētā Jāzepa klostera un kapelas. Bija tikai māja, kurai nepieciešams remonts un pārbūve.
Svinot klostera 20 gadu jubileju, Rīgā bija ieradušās dažas no pirmajām mājas iemītniecēm. Kopā ar viņām arī toreizējā Mārupes klostera priekšniece māsa Marjoleina. Lai arī divi gadu desmiti pagājuši, vecākie draudzes locekļi māsu vēl atceras. Un arī viņa viņus. Un viņai netrūkst stāstiņu par Mārupes klostera sākumiem. Un tos pavada māsas skanīgie smiekli.
Jūs joprojām atceraties latviešu valodu!
Tagad, runājot latviski, spraucas itāļu vārdi pa vidu. Bet atceros, kad pēc pirmā gada Latvijā mani apmeklēja draugi no Itālijas (es dzīvoju Itālijā pirms atbraucu uz Latviju), nespēju vairs neko itāliski pateikt.
Bet jūs taču esat no Holandes?
Esmu no Nīderlandes, nevis Holandes. Tur ir atšķirība. Par Holandi sauc tikai divas Nīderlandes provinces. Starptautiskajā apritē jau saka Holande, jo tieši šīs divas provinces ir svarīgākās. Daudzi to nemaz nezina, kad par to pastāstu. Tas tāpat kā ar vāciešiem, kad saka, ka viņi nāk no Bavārijas, kaut tā nav visa valsts.
Kas jūs aizveda uz Itāliju?
Pastāstīšu visu no sākuma. Esmu dzimusi Nīderlandē. Mācījos par skolotāju. Man bija draugs. Mēs saderinājāmies. Viņš bija inženieris. Un mēs gribējām doties uz kādu valsti misijā. Toreiz arī manai māsai bija draugs, un šī drauga tante bija Betānijas dominikāņu māsa, kas dzīvoja Arubā [sala netālu no Venecuēlas, kas piederēja Nīderlandes karalistei – aut.piez]. Šī tante aicināja mūs doties uz Arubu un paskatīties, vai tas varētu būt kaut kas priekš mums, jo bijām viņai pastāstījuši, ka gribam apprecēties un doties kaut kur misijā. Mans draugs toreiz doties uz Arubu nevarēja, jo strādāja Šveicē. Un tā es aizlidoju viena un iepazinu māsas. Tas bija interesanti, jo patiesībā nebiju ļoti saistīta ar katolisko vidi.
Bet kāpēc tad gribējāt doties misijā?
Tas nebija saistīts ar Baznīcu. Gribējām vienkārši kaut kur doties un palīdzēt tiem, kas dzīvo nabadzībā, grūtībās. Un tomēr, satiekoties ar māsām, sajutu, ka man nav jāprecas un ir jākļūst par māsu. Es rakstīju draugam, lai nebrauc man pretī uz lidostu, jo esmu pieņēmusi citu lēmumu. Viņš to nespēja pieņemt, tāpēc pēc manas atgriešanās Nīderlandē vēl kādu laiku turpinājām būt kopā.
Tomēr pēc tam devos viena uz Arubu un tur piecus gadus nodzīvoju, kļuvu par māsu, strādāju ar bērniem. Sakarā ar klostera formāciju pēc kāda laika man bija jādodas atpakaļ uz Eiropu. Nokļuvu Vācijā, kur nodzīvoju astoņus gadus. Tad man jautāja, vai gribu doties uz Itāliju. Piekritu, un tā pirms došanās uz Latviju desmit gadus nodzīvoju Itālijā.
Un kā tas nāca, ka pēc tam nokļuvāt Latvijā?
Vēl esot Itālijā, sākām domāt: kļūstam vecākas un, ja vēlamies dibināt kādu jaunu klosteri, tad būtu tas jādara. Sākumā domājām par klosteri Korejā, jo Vācijā tobrīd dzīvoja māsas no Korejas. Tomēr korejiešu māsas nevēlējās atpakaļ uz dzimteni, un nebūtu prāta darbs, ja uz turieni dotos eiropietes bez vietējām māsām. Bija jau beigušies komunisma laiki, un toreizējais dominikāņu ordeņa ģenerāļa asistents tēvs Dīthards Zils, kas bija atbildīgs par ordeni Ziemeļeiropā un Austrumeiropā, mums pastāstīja par Baltiju, jautādams, vai nevēlamies uz turieni.
Tā 1992. gadā es ar vēl divām māsām un šo tēvu apmeklēju Latviju un Lietuvu. Sapratām, ka Latvijā ir mazāk klosteru nekā Lietuvā, turklāt cilvēki bija ļoti viesmīlīgi un aicināja pēc iespējas ātrāk dibināt klosteri Rīgā, tāpēc nolēmām palikt šeit. Toreiz jau bija dominikāņu draudze pie Rīgas Katoļu ģimnāzijas. Kopā ar toreiz vēl tēvu Vilhelmu Lapeli un citiem brāļiem meklējām māju mūsu klosterim un atradām to šeit. Šī ēka piederēja čigānu baronam no Armēnijas. Mājā nebija ne durvju, ne apkures. Viss bija jātaisa. Apkārt bija kailas sieviešu figūras no ģipša. Nebija sliktas, bet, domāju, tās nepatiktu klostera apmeklētājiem. No tā laika palikuši vienīgi šie eņģelīši. Pirmā ziema bija ļoti auksta. Sākumā gulējām uz grīdas. Virsdrēbēs. Kopā bijām četras, bet mājā palikām divas, jo pārējās nespēja to aukstumu izturēt. Un tomēr tas bija tik skaists laiks!
Vai tiešām? Kas jums te tik ļoti patika?
Jā, nopietni! Protams, ne jau katrs var tā dzīvot. Mēs tomēr bijām no Rietumiem. Kad stāstījām par šeit piedzīvoto 1990. gadu sākumā Rietumos, daudzi brīnījās. Tomēr jāsaka, ka šeit tik daudzi cilvēki pret mums bija jauki, viņi mums palīdzēja, sadraudzējāmies. Man pat nelikās pārāk auksti. Bet bija arī grūti. Piemēram, bija darīšanas ar vietējo mafiju. Jā, jā! Nezināju, ka te tāda eksistē, jo domāju, ka tāda var būt tikai Itālijā. Reizi gadījās, ka tas tumšais džips tepat piestāja pie mājas un nebrauca prom. Kaut bija jau deviņi vakarā, vīrietis ar saulesbrillēm mūs piekodināja, ka jāmaksājot par drošību. Es teicu, ka mums ir mūsu pašu sargs, kaut gan vēl nebija, bet to meklējām. Teicu arī, ka mēs esam no dažādām valstīm – no Nīderlandes, Itālijas, Vācijas, un, ka, veicot kādas darbības pret mums, viņi paši var saskarties ar problēmām starptautiskā politiskā mērogā. Viņi laikam noticēja laikam, jo vairs mēs viņus neredzējām. Protams, neviens jau mūs te nenāktu glābt, tie bija meli, bet tas palīdzēja. Laikam domāja, ka esam bagātas. Un mēs, salīdzinot ar citiem vietējiem iedzīvotājiem, bijām nodrošinātākas. Mums bija māja, mašīna, ko, starp citu, mums aizdeva citi, bet tomēr, no viņu skatu punkta raugoties, mums bija mašīna. Mums bija citādāks apģērbs. Protams, nauda arī bija. Atceros, nevarējām to nosūtīt pa banku un visa bija līdzi jānēsā, jo bija jāmaksā skaidrā. Dažreiz noklausījās mūsu telefonu, un to jutām, jo tur bija tā dīvainā skaņa – tik tik.
Bija arī šausmīgi ar dokumentiem. Nebiju pieradusi stāvēt rindā, tik ilgi gaidīt. Par visu, ko vajadzēja ātrāk, prasīja maksāt papildu. Tāda korupcija! Drīz arī pie rindām pieradu, ik pa laikam mēdzu pievienoties sarunām, ja tās bija latviski. Ar krievu valodu gan bija grūti. Tad bija jālūdz palīdzība, bet cilvēki bieži baidījās palīdzēt.
Un vēl ir tik daudz dažādu stāstu no tā laika, ko varu izstāstīt. Piemēram, kad atbraucām, čigāniem te bija divi suņi un daudzi citi suņi te klaiņoja. Nevarēja no viņiem nekur glābties, nāca te pie mājas. Es atradu vecas auto detaļas un apliku apkārt mūsu zemes gabalam, bet tas, kā izrādījās, nelīdzēja, jo viņi varēja pārlēkt pāri. Vienu no suņiem, kurš te apkārt klaiņoja, pieņēmām pie sevis. Izrādās, tas bija dzīvojis netālu kādā mazā koka būdiņā, kas pēc tam nodega. Tā saimnieki bija pārcēlušies pie bērniem, bet suns palika. Mēs suni “adoptējām”. Viņš izskatījās vecs un novārdzis. Viņam jau bija gana sirms purns, tāpēc nodomājām, lai jau padzīvo savus pēdējos mēnešus kā suņu pansionātā. Tas bija ļoti jauks suns. Viņš mūs vairākas reizes izglāba no kramplaužiem, arī no ugunsnelaimes. Un, kad gāju ārā un redzēju cilvēkus, vienmēr sunim uzkliedzu: “Mierā!” Lai jau domā, ka tas ir nikns suns! Tas uz mani tad neizpratnē skatījās.
Beigu beigās nodzīvoja viņš septiņus gadus, bet mūža beigās bija slims. Es pat gulēju viņam līdzās, jo naktīs viņš mēdza iztrūkties un gaudot. Tad mierināju, lai nepamodina citas māsas. Nomira viņš tad, kad es biju ceļā uz Nīderlandi. Toreiz bija 1. aprīlis, nolēmu piezvanīt māsām un viņas izjokot. Kad piezvanīju, māsa raudāja. Es domāju, ka viņa arī mani grib izjokot. Tomēr tā nebija. Izrādījās, ka suns ir miris, un man arī bija skumji, joki vairs prātā nebija. Pēc šī suņa nolēmu, ka suni vairs negribu. Tad nu mums ir Juta [kaķis].
Vēl varu izstāstīt vienu kuriozu, kā mēs reiz no Aglonas braucām. Mums bija tikko jauns busiņš, kuram vēl nebija visi dokumenti sakārtoti. Te uz ceļa mūs aptur policija. Nobijāmies, bet izrādījās, ka policisti tikai gribēja, lai kādu gabalu viņus līdzi aizvedam.
Kāda bija klostera ikdiena Rīgā?
Jau no sākuma sāka pie mums nākt meitenes un sievietes, kas vēlējās šeit palikt, klosterī dzīvot tāpat kā mēs. Pirmo pusgadu vēl visu remontējām, nebija vietas. Starp citu, pēc tam, kad mūs apmeklēja čigāns, no kura māju nopirkām, viņš par dubultsummu to bija gatavs pārpirkt. Mēs, protams, nepiekritām. Un tad mēs nolēmām, ka jānopērk arī otrs zemesgabals Drustu ielā 23, kur tagad ir rekolekciju māja. Es toreiz sevī domāju, ja nenopirksim mēs, tad drīz tur būs “Rimi” vai kāda diskotēka. Es to negribēju. Un tā kā bija šīs sievietes, tad nolēmām, ka noviciātam labi citu māju uzcelt.
Nāca sievietes, kas nezināja, kas ir klosterdzīve. Redzēja tikai ārējo – māju, mašīnu, nodrošinājumu. Par to bijām dažreiz pārsteigtas. Tāpēc dažas sievietes lūdzu doties prom. Ar kādu sievieti bija īpaši grūti, jo pēc laika sajutu, ka viņa lieto daudz alkohola, jo uz lūgšanām vienmēr nāca ļoti sasmaržojusies. Lūdzu doties prom, bet viņa teica, ka neesot, kur iet. Atradu viņai mājvietu, darbu. Vēl viena sieviete bija ļoti ieinteresēta, un teica, ka arī viņas vīrs piekrītot. Bet tā jau nevar! Tas ir pavisam cits aicinājums.
Pa kuru laiku jūs iemācījāties latviešu valodu? Vai jau zinājāt pirms ierašanās Latvijā?
Itālijā iepazinos ar Anitu Stašulāni. Viņa mani mācīja, bet tas nebija viegli. Viņa Jānim Pāvilam II mācīja izrunu svētībai “Urbi et Orbi” latviešu valodā un man teica, ka pēc pāvesta būšu viņas otra labāka studente. Es biju vienīga studente! Pamācījos tikai mazliet. Ar itāļu valodu pirms došanās uz Itāliju bija līdzīgi. Kad ierados Itālijā, sapratu, ka neko daudz neesmu iemācījusies. Itālijā biju atbildīga par bērniem un jauniešiem. Sākumā viņi mēģināja mani vilkt uz zoba, izmantoja divdomīgus vārdus ar seksuālu nozīmi, un es neko nesapratu. Liku, lai viņi man sagatavo vārdnīcu ar visiem tiem vārdiem. Tas viņiem ļoti patika un viņi daudz smējās! Tas palīdzēja, un tos viņi vairs neizmantoja.
Bet normāli, ka sākumā neko nesaproti. Mācījos lielākoties šeit. Un latvieši nesmejas, bet palīdz, atkārto, pasaka, kā ir pareizi. Pārējās māsas bija vecākas un viņām gāja grūtāk. Tāpēc man bija daudz jātulko. Tagad dzīvoju māsu galvenajā mājā Nīderlandē. Tur ir divas vācu māsas, viena itāļu un vairākas nīderlandietes. Un atkal esmu tā, kas tulko. Tas laikam mans aicinājums.
Jūs atbraucāt uz Latviju, kad te viss vēl veidojās, tapa. Kas jūs pārsteidza, kas bija citādāk, nekā tagad, nekā pie jums?
Mums bija svešs tas nāves klusums, ar kuru te sastapāmies. Piemēram, vilcienā neviens nerunāja vai tikai čukstēja. Man tas bija dīvaini. Protams, var saprast. Bet bija grūti. Tas bija arī ar mūsu latviešu māsām. Viņas nevarēja skaidri pateikt, vai viņām kaut kas tiešām patīk vai nē. Es, protams, esmu pārāk spontāna, bet arī tā vienmēr nedrīkst. Un es nezināju, ko viņas domā. Piemēram, reiz biju Valmieras draudzē, kur stāstīju par Betāniju. No manām klausītājām viena adīja, otra kaut ko šuva, cita pat nepaskatījās uz mani. Un man bija sajūta, ka runāju ar krēslu. Likās, ka tam nav jēgas. Bet pēc tikšanās nāca cilvēki pa vienam un uzdeva jautājumus, bet lūdza, lai nesaku citiem, ka viņi bija pienākuši. Tā bija arī ar Vilhelmu Lapeli, kad te ieradāmies. Mūsu sarunas laikā bija sajūta, ka viņš skatījās apkārt, lai saprastu, vai kāds mūs nenoklausās, vai kaut kur nav kāds paslēpts mikrofons. Droši vien vēl jānomainās paaudzēm, lai tas viss mainītos. Un es to saprotu.
Es zinu, ka Betānijas māsu kalpojums ir lielā mērā saistīts ar sievietēm ar dažādu pagātni. Viens no kalpojumiem ir cietumā. Pastāstiet, kāds ir Betānijas māsu apustulāts un kā jūs meklējāt un atradāt iespējas to īstenot Rīgā?
Man nebija bail pieļaut kļūdas valodā, tāpēc varētu teikt, ka mans pirmais apustulāts bija sarunas ar cilvēkiem. Cilvēki mums daudz stāstīja par padomju laikiem, par saviem pārdzīvojumiem, piedzīvoto.
Tāpat mums pāris reizes gadā brauca transports ar mantām. Mēs izdalījām draudzēm, lai tās tad dala tālāk cilvēkiem. Un nāca arī cilvēki, kas klauvēja pie durvīm un lūdza ēdienu. Arī ik pa laikam palīdzējām, kaut ko iedevām. Pēc tam rīkojām arī konkrētas dienas, kad dalījām ēdienu. Ak, un kādu laiku palīdzēju arī toreizējam arhibīskapam Jānim Pujatam. Biju viņam kā sekretāre, palīdzēju vēstuļu rakstīšanā. Tas arī bija jauki!
Rīgas Katoļu ģimnāzijas draudzē iepazinos ar Dainu [Strelēvicu]. Viņa jau toreiz devās uz cietumiem un jautāja, vai vēlamies palīdzēt. Mums, Betānijā, cietums ir vienmēr bijis būtisks, tāpēc sākām savu kalpošanu pie sievietēm. Sākumā devāmies pie jaunajām meitenēm, pēc tam sākās rūpes par cietumnieču bērniem. Bērni praktiski dzīvo turpat cietumā, viņiem ir sava nodaļa, laukums rotaļām, bet mammas varēja atnākt vienu vai divas reizes dienā. Dažreiz bija tik sāpīgi redzēt, cik viņas ir neieinteresētas savos bērnos. Varbūt viņos šīs sievietes redzēja bērnu tēvus, kas nebija labi vīri, varbūt bērni atgādināja par neizdevušos dzīvi. Vienu reizi nolēmām šos mazos aizvest uz Zoodārzu. Tie bija 2 līdz 4 gadus veci bērni. Bet viņi nekad nebija bijuši ārpus cietuma, tāpēc bija tik grūti viņus novaldīt.
Citās valstīs mums ir arī bērnu ciemati, tagad gan tikai Vācijā, bet Latvijā nolēmām to neveidot, jo tad jāiegulda darbs tikai tajā. Tam nepieciešama liela atdeve un laiks, tad nav iespēju iesaistīties citā kalpošanā. Bet mēs palīdzējām un palīdzam Latviešu bērnu namiem, piemēram, Bulduros.
Kad izveidojām mājai trešo stāvu, sākumā tas bija brīvs. Kāda studente Nellijai jautāja, vai var te padzīvot, jo viņai nebija naudas, lai īrētu dzīvokli, un kopmītnēs dzīvot viņa negribēja. Tā sākām piedāvāt mājvietu studentēm. Tās ir jaukas meitenes. Mēs nelūdzam lielu samaksu, bet aicinām meitenes palīdzēt mums mājasdarbos, jo māja ir liela. Turklāt ir labi, ka te vienmēr kāds ir. Arī tad, kad māsas ir prom, te ir studentes, un māja nekad nav tukša. Un arvien ir jaunas studentes, jo šī informācija iet no mutes mutē.
Kad kopienai pievienojās latviešu māsas?
Māsa Diāna kopienā ienāca diezgan ātri, pēc tam pievienojās arī māsa Nellija un māsa Terēze. Viena latviešu māsa ir kopienā Vācijā, ir arī viena baltkrieviete. Patiesībā arī viens no iemesliem, lai pamestu Latviju, bija tas, ka te jau bija vietējās māsas. Šeit es biju gandrīz četrpadsmit gadus un sapratu, ka latviešu māsas pašas tiek galā un man nav jāpaliek. Tā devos uz Nīderlandi, pirms tam sabata laiku pavadot ASV.
Mūsu māsas Rīgā ir tik dažādas! Tagad viņām pievienojusies arī māsa Hanna, kas ir vāciete. Piemēram, māsa Diāna ir mākslinieciskais tips. Atceros, ka sākumā ļoti novēroju, ka latvieši vispār ir mākslinieciski apdāvināti. Kad ievēroju intereses, man nāca prātā doma par meditatīvo deju. Māsai Diānai tā iepatikās un viņa sāka to izmantot cietumā. Atceros, ka cietuma meitenēm sašuvām arī skaistas kleitas dejai. Viņām bija citas sejas! Tas bija tik skaisti! Māsa Diāna ir ļoti aktīva katehēzē, vada rekolekcijas, svētdienas skolu utt.
Māsai Nellijai svarīgs ir apustulāts. Viņa nodarbojas ar masāžu, ko piedāvāja arī cietumā. Šo cilvēku sejas mainās, kad viņiem kāds pieskaras. Tas liek viņiem sajust savu vērtību. Tā tiešām nav tikai masāža. Un mums ir būtiski palīdzēt cilvēkiem atklāt savu vērtību, neskatoties uz viņu pagātni vai tagadni. Māsa Nellija tagad dzīvo nelielā mājā Aglonā, kur rūpējas par cilvēku garīgo un materiālo situāciju.
Un māsa Terēze savā mierā arī ir dāvana kopienai. Viņa ir svarīga. Varbūt viņa pati to neapjauš. Viņai ir skaista un mierīga balss lasīšanai. Tagad viņa arī sāk strādāt “Radio Marija”.
Viņas visas ir tik atšķirīgas. Tas ir gan labi, gan sarežģīti, jo rada arī grūtības ikdienas dzīvē. Tas ir izaicinājums! Mēs kā klostera māsas neizvēlamies, ar ko kopā dzīvot, kā tas notiek laulības dzīvē.
Jūs stāstījāt, ka Betānijas māsas ir Arubā, Nīderlandē, Vācijā, Itālijā, arī Latvijā? Vai arī tagad visās šajās vietās ir klosteri?
Arubā kopienas vairs nav, kaut agrāk tur bija 30 klostermāsas. Pārējās valstīs kopiena vēl ir, tomēr daudzas māsas jau ir gados vecas. Patiesībā kopiena vispirms izveidojās Francijā. Pirmā Pasaules kara laikā vācu māsām no Francijas bija jābēg uz Nīderlandi, un Nīderlandē veidojās jauns Betānijas māsu kongregācijas atzars, jo kara laikā kontakti ar Franciju pārtrūka. Māsas, kas tagad darbojas Nīderlandē, pārējās minētajās valstīs un Latvijā vairāk darbojas sociālajā sfērā. Tā, piemēram, Vācijā, kā jau minēju, joprojām ir arī bērnu ciemati. Tagad Vācijā māsas uz laiku klosterī pieņēmušas arī bēgļu ģimenes no Sīrijas.
Jums ir interesants vārds, vai tas arī kaut ko nozīmē?
Tas ir nīderlandiešu vārds. Nav reliģisks. Klosterī mēs varam mainīt vārdu vai arī saglabāt savējo. Es saglabāju šo vārdu, jo sev definēju, ka tas sastāv no trim vārdiem – Marija, Johanna, Magdalēna [Magdalein] – MarJoLein. Un tā savam nereliģiskajam vārdam devu reliģisku nozīmi.
Sarunājās Ilze Heina, foto: Dainis Berdigāns un Matiass Heins (fotogrāfijas no jubilejas pasākuma Betānijas dominikāņu māsu klosterī Mārupē)
