Lai varētu runāt par sekulārajiem institūtiem precīzā un izsmeļošā veidā, jāatsaucas uz divām svarīgām Pāvila VI runām, kurās tiek apskatīta šo institūtu identitāte. Pirmā runa tika teikta par godu XXV gadadienai kopš dokumenta Provida Mater Ecclesia publicēšanas (1947) [1], un tā ievada sekulāro institūtu dziļākajā patiesībā. “Ja uzdodam sev jautājumu, kas ir katra sekulārā institūta dvēsele, kura ir iedvesmojusi tā rašanos un attīstību, tad mums jāatbild: tā ir bijusi dziļa tiekšanās pēc sintēzes, pēc divu iezīmju vienlaicīga apvienojuma, kas ir dzīves konsekrācija saskaņā ar evaņģēliskajiem padomiem un pilnīga atbildība par klātbūtni pasaulē, lai to pārveidotu no iekšpuses, darītu pilnīgāku un svētdarītu.” (Romā, 1972. gada 2. februārī)
Otra runa vēršas pie sekulāro institūtu ģenerālajiem atbildīgajiem. “Jūs atrodaties kristīgās dzīves divu pieteku noslēpumainā satecē, uzņemot sevī bagātības gan no vienas, gan no otras. Jūs esat laji un kā tādi esat konsekrēti Kristības un Iestiprināšanas sakramentā, taču esat izvēlējušies izcelt jūsu konsekrāciju Dievam ar evaņģēlisko padomu pildīšanu, uzņemoties tos īstenot ar stabilām un atzītām saistībām. Palieciet laji, iesaistoties dažādajās sekulārajās jomās ar to vērtībām, taču neaizmirstiet, ka jūsu sekularitāte ir “konsekrēta sekularitāte”[…]! Sekularitāte norāda uz jūsu dzīvi pasaulē… Turpretim konsekrācija norāda uz jūsu esamības un rīcības dziļāko neredzamo būtību… Kristības konsekrācija ir kļuvusi radikālāka, pateicoties tam, ka ir pieaugušas jūsu mīlestības prasības, kuras savukārt jūsos rosinājis Svētais Gars.” (Kastelgondolfo, 1972. gada 20. septembrī)
Šīs iezīmes gūst vēl lielāku konkretizāciju Jāņa Pāvila II vārdos, 2000. gadā uzrunājot sekulāro institūtu pārstāvjus Vispasaules kongresā, kurš bija veltīts tēmai “Formācija”: “Pasaulē, kura mainās, kurā saglabājas un padziļinās netaisnība un nedzirdētas ciešanas, jūs esat aicināti kristīgā garā uztvert notikumus, faktus, kultūras un vēstures fenomenus… Jūsu pieredze pasaulē Jums rāda, ka labākas pasaules atnākšana nav jāgaida vienīgi no augšā, atbildīgajās institūcijās izdarītajām izvēlēm un pieņemtajiem lēmumiem. Jo Kunga žēlastība, kas spēj dot pestīšanu arī šim laikmetam mūsu vēsturē, dzimst un aug ticīgo sirdīs. Viņi uzņem sevī Dieva iniciatīvu un darbojas tai līdzi vēstures gaitā… Šajā ziņā pietiek atcerēties neskaitāmu svēto darbību, arī to, kuri nav oficiāli Baznīcas pasludināti par svētiem, bet kuri ir dziļi ietekmējuši sava laikmeta notikumu norisi…” (Jānis Pāvils II, 2000. gada 28. augustā).
Pēc šiem pāvestu autoritātes pilnajiem vārdiem ir interesanti ieklausīties ko Dieva kalps, bīskaps un dibinātājs Guljelmo Džakvinta ir ierakstījis Apustulisko Oblātu sekulārā institūta konstitūcijā: “Konsekrācija sekulārā institūtā ietver sevī: klātbūtni pasaulē, kura līdzinās rauga klātbūtnei, par kuru runā Evaņģēlijs, līdzdalību tās dzīvē tik lielā mērā, cik tā ir veselīga un likumīga, apustulisku darbību pasaulē, dzīvinot no iekšpuses tās struktūras un izmantojot sekulārās realitātes atbilstošos līdzekļus un kanālus.” (Konst. 45) Citāts no konstitūcijas ir pilnīgā saskaņā ar Maģistērija mācību.
Atcerēsimies, ka Apustulisko Oblātu sekulārais institūts ir dzimis atsaucoties uz “Provida Ecclesia Mater”. Patiešām 1947. gada 1. maijā Dieva kalps rekolekciju laikā uzrunāja grupu jauniešu, kas bija izteikuši vēlēšanos konsekrēt savu dzīvi apustulātam, stādot priekšā apustulāta “Pro sanctitate” programmu. Institūta dibināšana galīgi tika īstenota 1950. gada 1. maijā.
No teiktā izriet divi Sekulāriem institūtiem raksturīgi aspekti: viņu dzīve pasaulē, kas viņus vieno ar līdzcilvēkiem un dara par viņu brāļiem, lai sekulārās realitātes ievirzītu saskaņā ar Dieva nodomu; viņi ir brāļi un māsas, kas ar visiem dalās cerībās un bēdās, pūlēs un priekos. Dažreiz viņi ir klusi mīlestības nesēji, taču nav anonīmi pilsoņi bez sejas. Viņos atklājas viņu cerība par atpestītu pasauli, kas jāved pie Kristus. Sekulāro institūtu locekļi ik dienas ir kontaktā ar pasaules realitātēm, kurās darbojas ar mīlestību un sirds gudrību. Un tie ir viņu konsekrācijas augļi un evaņģēlisko padomu īstenošanas augļi. “Šajā konsekrācijā ir jūsu dziļā un apslēptā bagātība, ko cilvēki, kuru vidū dzīvojat, nevar izskaidrot un bieži vien pat nenojauš,” saka Pāvils VI jau minētajā runā 1972. gada 20. septembrī. Tā ir sāls, par kuru runā Evaņģēlijs. Tā nāk no upurgara un ar smaidu tiek dota, lai piešķirtu garšu cilvēku savstarpējām attiecībām – garšu, kas nāk no Dieva un no Kristus.
Vēl daži vārdi par Sekulāro institūtu identitāti, kas plašākā nozīmē skar ikvienu konsekrācijas veidu. Arī to citēsim no Apustulisko Oblātu konstitūcijas: “Konsekrācija ir īpaša dāvana, ko Kristus devis savai Baznīcai. Tas ir pats Dievs, kas dažus aicina sekot Kristum īpašā veidā, Kristum, kas ir šķīsts, nabags, paklausīgs. Viņiem jākļūst par Kristus instrumentiem, kalpojot Viņa Baznīcai.” (Konst. 44) Kāds neizsakāms mierinājums, ka vienīgi Dievs var darīt mūs par Kristus “dāvanu” savai Baznīcai!
Līdz šim raksturojām Sekulāros institūtus vispārīgi. Taču Dieva nodomā – Baznīcas dažādo harizmu harmonijā – katram institūtam ir sava dāvana un savs īpašais kalpojums pasaulē. Apustuliskajām Oblātēm tas izpaužas konsekrācijā “pestījošajai mīlestībai”, t.i. viņas sevi atdod Tēva bezgalīgajai mīlestībai, kas Kristū un Svētajā Garā atpestī un svētdara un kas prasa ‘instrumentus’, kuri būtu pilnībā veltījušies šai mīlestībai.
Apustulisko Oblātu garīguma un darbības pamatā ir šīs evaņģēliskās ainas simbols: pie Sikāras akas samarietes vietā ir apustuliskā oblāte, kura atbild uz Jēzus aicinājumu, bet atbildot saskata, ka Jēzus prasība ‘Dod Man dzert!’ vispirms izpaužas kā dāvana, un tad viņas atbilde ir: “jā, Kungs! Bet kā?”
Jēzus slāpes to dievišķajā dziļumā izpaužas pie Krusta, kad Viņš izsaka Savu “sitio!”: “Man slāpst!” Uz šīm slāpēm ar savu dzīvi un darbu atbild visi cilvēki, sievietes un vīrieši. Tās ir Dieva bezgalīgās mīlestības slāpes, mīlestības, kurai nav nekādu robežu. Tā nāk pasaulē, ikvienā zemeslodes vietā, ikvienā situācijā. Kungs nešķiro ne vietas, ne rases: katrs cilvēks ir Viņa radība, ikviena labad Viņš uzkāpa Krustā. No tā izriet vispārējais aicinājums uz svētumu, kas ir pats Apustulisko Oblātu garīguma kodols.“ Oblātu apustuliskajai pašatdevei ir jābūt konkrētai viņu mīlestības izpausmei pret Trīsvienību un pret brāļiem, un tai jāietver sevī pašaizliedzību, lai pilnīgā veidā kalpotu pestīšanas darbam ” (Konst. 15).
Citēsim vēl vienu fragmentu no Oblātu konstitūcijas: “Mūsu Apsolītā zeme ir svētums, mīlestības pilnība, kas ir galapunkts ceļā pie Tēva, kas ir būtiskākā Iemiesošanās motivācija, kas ir Svētā Gara nemitīgās darbības auglis.” (Komentārs Konst. 16) Tagad atgriežamies pie Pāvila VI vārdiem: “Jūs… izsakiet Baznīcas vēlēšanos būt pasaulē, lai to pārveidotu un svētdarītu…” (1972). Svētuma priekšā pazūd visas robežas, atšķirības kļūst par kopīgu bagātību. Tam ir viens vienīgs kritērijs: atbilde Dieva bezgalīgajai mīlestībai pret katru radību, uzticīga uzmanība pret katru brāli un māsu. Tādēļ Apustulisko Oblātu garīgums un apustulāts ir tiešām universāli.
Domājot par svētumu un par svētajiem, prātā nāk tas žilbinošais “ekumenisms”, kurš īstenojas šajā dievišķajā mīlestības nodomā un tik daudzu brāļu un māsu piemērā. Kāds pozitīvas globalizācijas ceļš te tiek norādīts visām tautām un nācijām!
Svēto balsij ir gara atbalss – gan to, kas ir kanonizēti, gan to, kurus sastopam savā ceļā un kurus citi nepazīst. Šī atbalss nonāk līdz mums un nes cerību un mieru. Kopā viņi veido simboliskas trepes, kur pēdējais pastiepj roku pretī katram no mums, lai aicinātu kāpt augšā.
Jānis Pāvils II uzticēja Sekulāro institūtu attīstības ceļu pasaulē Marijai, kas ir “evaņģelizācijas zvaigzne un Baznīcas ikona” (2000. gada 28. augustā). Bez šī pieminētā evaņģelizācijas zvaigznes tēla Apustuliskajām Oblātēm ir tuvs vēl kāds Dievmātes raksturojums, proti, paļāvība. Viņas uztic savu apustulātu un grūto svētuma ceļu, kā arī visu to svētumu, kurus satiek, Paļāvības Dievmātei. “Tavs mātišķais skatiens, kas mūs pavada, un Tava Bezvainīgā sirds, uz kuru mums norāda Tavs Dēls, atver mūsu dvēseli jaunām izjūtām: pārliecībai par Tavu palīdzību… Atbalsti mūs, čukstot kādu stiprinošu vārdu, atgādini mums savu vārdu, Marija: Paļāvība! Dzirdot no Tevis šo vārdu, ceļš vairs nebūs tik grūts, mērķis neliksies tik tāls un mūsos atgriezīsies pārliecība, ka sasniegsim svētumu.” (Dieva kalps Guljelmo Džakvinta, Lūgšanas, Ed. Pro Sanctitate, 2004, 59.-60. lpp.)
Marija Macei (Maria Mazzei)
No itāļu val. tulkoja Baiba Brudere
Publicēts: Ejiet un Māciet. Nr.1/2 (2007), 57.-60.lpp.
Pirmais pontifikālais dokuments, kurš tika veltīts Sekulārajiem institūtiem un kura autors ir Pijs XII.
