Deklarācija par eitanāziju Iura et Bona

Ievads

Cilvēka tiesības un vērtības ieņem svarīgu vietu starp šodien apspriestajiem jautājumiem. Šajā saistībā Otrais Vatikāna koncils no jauna svinīgi apstiprināja cilvēka cēlo cieņu, un īpašā veidā arī cilvēka tiesības dzīvot. Koncils tātad nosodīja noziegumus pret dzīvību, “kā jebkāda veida slepkavību, genocīdu, abortu, eitanāziju vai tīšu pašnāvību” (Pastorālā konstitūcija Gaudium et Spes, 27).

Ne tik sen Ticības mācības kongregācija visiem ticīgajiem atgādināja katoļu mācību par abortiem.[1] Tagad kongregācija uzskata par lietderīgu izklāstīt Baznīcas mācību par eitanāziju. Patiesi, nesenie pāvesti šajā jomā ir skaidrojuši principus, un tie saglabā savu spēku[2]; bet medicīnas zinātnes progress pēdējos gados ir izvirzījis jaunus aspektus eitanāzijas jautājumā, un šie aspekti prasa plašāku skaidrojumu ētikas līmenī. Mūsdienu sabiedrībā, kurā pat cilvēka dzīves pamatvērtības bieži vien tiek apšaubītas, kulturālas pārmaiņas ietekmē veidu, kā tiek uzlūkotas ciešanas un nāve; vēl jo vairāk, medicīna īpašos gadījumos ir uzlabojusi savas spējas izārstēt un pagarināt dzīvi, kas dažkārt rada morālas problēmas. Līdz ar to cilvēki, kas dzīvo šādā situācijā, nejūt pat mazākās bažas par cienīga vecuma un nāves jēgu. Viņi arī sāk domāt, vai viņiem nav tiesību saņemt “vieglu nāvi” pašiem no sevis vai no saviem līdzcilvēkiem, kas saīsinātu viņu ciešanas un kas šķietami vairāk saskan ar cilvēka cieņu.

Vairākas bīskapu konferences ir izvirzījušas jautājumus par šo tēmu Ticības mācības kongregācijā. Kongregācija, lūdzot ekspertu viedokli par dažādiem eitanāzijas aspektiem, tagad vēlas atbildēt uz bīskapu jautājumiem ar šo deklarāciju, lai palīdzētu viņiem sniegt pareizu mācību ticīgajiem, kas uzticēti viņu aprūpei, un piedāvātu pārdomu elementus, kurus viņi varētu sniegt varas iestādēm attiecībā uz šo ļoti nopietno jautājumu. Šajā dokumentā iekļautie apsvērumi, pirmkārt, attiecas uz visiem tiem, kuri savā ticībā un cerībā paļaujas uz Kristu, kurš ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos ir devis jaunu jēgu kristieša eksistencei un jo īpaši nāvei, kā saka sv. Pāvils: “Ja mēs dzīvojam, mēs dzīvojam Kungam, un, ja mēs mirstam, mēs mirstam Kungam.” (Rom 14, 8; sal. Fil 1, 20)

Attiecībā uz tiem, kas pieder citām reliģijām, daudzi no viņiem mums piekritīs, ka ticība Dievam Radītajam, Apgādātājam un dzīvības Kungam – ja viņi piekrīt šai pārliecībai – piešķir un nodrošina cēlu cieņu ikvienam cilvēkam. Cerams, šī deklarācija saņems apstiprinājumu daudzu labas gribas cilvēku vidū, kuriem, neskatoties uz filozofiskām vai ideoloģiskām atšķirībām, tomēr piemīt dzīva izpratne par cilvēka tiesībām. Patiesībā šīs tiesības pēdējos gados bieži ir pasludinātas starptautisko kongresu izdotajās deklarācijās[3]; un tā kā tas ir jautājums par ikviena cilvēka neatņemamām pamattiesībām, ir acīmredzami nepareizi izmantot politiskā plurālisma vai reliģiskās brīvības argumentus, lai noliegtu šo tiesību universālo vērtību.

I. Cilvēka dzīvības vērtība

Cilvēka dzīvība ir visu labumu pamats, un tā ir ikvienas cilvēka rīcības un visas sabiedrības nepieciešams avots un priekšnoteikums. Lielākā daļa cilvēku uzskata dzīvību par svētu, un neviens nedrīkst to iznīcināt pēc savas gribas, bet ticīgie uzskata dzīvību par kaut ko vēl lielāku, proti, tā ir Dieva mīlestības dāvana, kuru viņi ir aicināti saglabāt un darīt auglīgu. Un tieši šis pēdējais apsvērums noved pie šādiem secinājumiem:

1. Neviens nevar mēģināt atņemt nevainīga cilvēka dzīvību, nevēršoties pret Dieva mīlestību uz šo cilvēku, nepārkāpjot cilvēka pamattiesības, un tādējādi nepieļaujot visaugstākā mēra noziegumu[4].

2. Ikvienam ir pienākums dzīvot savu dzīvi saskaņā ar Dieva plānu. Cilvēkam dzīvība ir uzticēta kā manta, kurai jānes augļi jau šeit uz zemes, bet kas rod pilnīgu piepildījumu tikai mūžīgajā dzīvē.

3. Ar nolūku izraisīta paša cilvēka nāve vai pašnāvības veikšana tātad ir tikpat nepareiza kā slepkavība; šāda personas rīcība ir jāuzskata par Dieva suverenitātes un mīlestības plāna noraidījumu. Turklāt, pašnāvība bieži vien ir atteikšanās mīlēt pašam sevi, noliegums dabiskajam instinktam dzīvot, bēgšana no taisnīguma un žēlsirdības pienākuma pret tuvāko, dažādām kopienām vai visu sabiedrību – lai gan, kā ir vispārēji atzīts, reizēm pastāv psiholoģiskie faktori, kas var mazināt vai pilnībā noņemt atbildību. Tomēr ir skaidri jānošķir pašnāvība no cilvēka dzīvības upurēšanas augstāka mērķa vārdā, piemēram, Dieva godam, dvēseļu pestīšanai vai kalpošanai saviem brāļiem, kad cilvēks atdod savu dzīvību vai pakļauj to briesmām (sal. Jņ 15, 14).

II. Eitanāzija

Lai pienācīgi apskatītu eitanāzijas jautājumu, ir svarīgi definēt izmantotos vārdus. Etimoloģiski runājot, senos laikos euthanasia nozīmēja “viegla nāve” bez smagām ciešanām. Šodien neviens vairs nedomā par šī vārda oriģinālo nozīmi, bet drīzāk par kādu medicīnisku iejaukšanos, kas samazina slimības izraisītās ciešanas vai pēdējo agoniju, reizēm riskējot arī priekšlaicīgi pārtraukt cilvēka dzīvību. Visbeidzot, vārds “eitanāzija” tiek lietots, lai apzīmētu “žēlsirdīgu nogalināšanu” ar mērķi izbeigt milzīgas ciešanas, atteikties no anormālu zīdaiņu, garīgi vai nedziedināmi slimu cilvēku, iespējams, nožēlojamas dzīves daudzu gadu garumā, pagarināšanas, kas varētu radīt pārāk smagu nastu viņu ģimenēm vai sabiedrībai.

Tāpēc ir svarīgi skaidri norādīt, kādā nozīmē šis vārds tiek lietots šajā dokumentā. Ar eitanāziju tiek saprasta rīcība vai bezdarbība, kas pati par sevi vai ar nodomu izraisa nāvi, lai šādā veidā pārtrauktu visas ciešanas. Līdz ar to eitanāzijas jēdziens atrodams gribas nodomā un izmantotajās metodēs.

Ir svarīgi vēlreiz norādīt, ka nekas un neviens nekādā veidā nevar atļaut nevainīgas cilvēciskās būtnes nogalināšanu, ne augli vai embriju, ne zīdaini vai pieaugušo, vecu cilvēku vai cilvēku, kas cieš no nedziedināmas slimības, vai cilvēku, kas mirst. Turklāt, nevienam nav atļauts lūgt šī nogalināšanas akta izpildi ne priekš sevis, ne citai personai, kuras aprūpe cilvēkam ir uzticēta, cilvēks nevar tam piekrist ne tieši, ne netieši; kā arī neviena varas iestāde likumīgi nevar rekomendēt vai atļaut šādu rīcību. Jo tas ir jautājums par dievišķā likuma pārkāpšanu, noziedzīgs nodarījums pret cilvēka cieņu, noziegums pret dzīvību un uzbrukums cilvēcei.

Var gadīties, ka ilgstošu un grūti panesamu sāpju dēļ, dziļi personisku vai citu iemeslu dēļ cilvēkiem var rasties priekšstats, ka viņi likumīgi var pieprasīt nāvi vai iegūt to no citiem. Lai gan šajos gadījumos indivīda vaina var tikt mazināta vai vispār nebūt, tomēr sprieduma kļūda, kuru sirdsapziņa pieļauj, iespējams labā ticībā, nemaina nogalināšanas akta būtību, kas pats par sevi vienmēr ir noraidāms. Smagi slimu cilvēku lūgumi pēc nāves nav jāsaprot kā patiesa vēlme pēc eitanāzijas: patiesībā tas gandrīz vienmēr ir izmisuma pilns lūgums pēc palīdzības un mīlestības. Papildus medicīniskajai aprūpei slimam cilvēkam ir nepieciešama mīlestība, cilvēciskais un pārdabiskais siltums, ar kuru slimais cilvēks var tikt ieskauts un būtu jāieskauj no visu to cilvēku puses, kas ir viņam tuvi, vecākiem un bērniem, ārstiem un medmāsām.

III. Kristiešu ciešanu nozīme un pretsāpju līdzekļu lietošana

Nāve ne vienmēr iestājas dramatiskos apstākļos pēc tikko panesamām ciešanām. Tāpat arī mums nav jādomā tikai par ārkārtējiem gadījumiem. Daudzās liecības, kas apstiprina viena otru, ved pie secinājuma, ka daba pati gādā, lai nāves brīdī šķiršanās no dzīves ir panesamāka nekā pilnīgi veselai personai, kurai tā būtu briesmīgi sāpīga. Līdz ar to ilgstoša slimība, cienījams vecums, vientulība vai atstumtība var radīt psiholoģiskos apstākļus, kas atvieglo nāves pieņemšanu.

Tomēr fakts ir tāds, ka nāve, bieži vien pavadīta ar smagām un ilgstošām ciešanām, ir kas tāds, kas cilvēkiem dabiski izraisa sāpes. Fiziskās ciešanas, protams, ir neizbēgams cilvēciskā stāvokļa elements; bioloģiskā līmenī tās ir brīdinājums, kura lietderību neviens nenoliedz; bet, tā kā ciešanas ietekmē cilvēka psiholoģisko stāvokli, tās bieži pārsniedz pašu bioloģisko lietderību, un var kļūt tik smagas, ka rada vēlmi tās par katru cenu novērst. Tomēr saskaņā ar kristīgo mācību ciešanām, it īpaši ciešanām dzīves pēdējos mirkļos, ir īpaša vieta Dieva pestīšanas plānā; patiesībā tā ir dalīšanās ar Kristus ciešanām un savienošanās ar izpirkšanas upuri, kuru Viņš dāvāja, paklausot Tēva gribai. Tāpēc lai nevienu nepārsteidz, ja daži kristieši izvēlas ierobežot pretsāpju līdzekļu lietošanu, lai brīvprātīgi pieņemtu vismaz daļu no savām ciešanām un tādējādi apzinātā veidā saistītu sevi ar krustā sistā Kristus ciešanām (sal. Mt 27, 34).

Tomēr būtu neapdomīgi uzspiest šo varonīgo rīcības veidu kā vispārīgu noteikumu. Gluži pretēji, cilvēciskā un kristīgā apdomība lielākajam vairumam slimnieku rosina lietot zāles, kas spēj mazināt vai novērst sāpes, lai arī šīs zāles kā blakusefektu var izraisīt daļēju apziņas zudumu vai samazina prāta skaidrību. Attiecībā uz tiem, kuri nav tādā stāvoklī, lai varētu izteikt savas domas, var pamatoti uzskatīt, ka viņi vēlas šo pretsāpju līdzekļu lietošanu, kas tiek uzraudzīta saskaņā ar ārsta ieteikumiem. Tomēr intensīva pretsāpju līdzekļu lietošana nav bez grūtībām, jo pierašanas fenomens parasti liek palielināt zāļu devu, lai saglabātu to efektivitāti. Šis ir piemērots brīdis atgādināt Pija XII deklarāciju, kas saglabā savu spēku; atbildot ārstu grupai, kas bija uzdevusi jautājumu: “Vai sāpju un apziņas apspiešana, izmantojot narkotikas… ārstam un pacientam ir atļauta no reliģijas un morāles viedokļa (pat ja tuvojas nāve un ir paredzams, ka narkotiku lietošana saīsinās dzīvi)?” Pāvests atbildēja: “Ja nav citu līdzekļu un ja dotajos apstākļos tas nekavē veikt citu reliģisku un morālu pienākumu izpildi: Jā.”[5]

Protams, šajā gadījumā nāve nekādā gadījumā netiek plānota vai meklēta, pat ja pamatoti tiek pieņemts tās risks; nodoms ir vienkārši efektīvi mazināt sāpes, izmantojot šim nolūkam medicīnā pieejamos pretsāpju līdzekļus. Tomēr pretsāpju līdzekļiem, kas izraisa bezsamaņu, nepieciešams īpašs apsvērums. Personai ir ne tikai jābūt spējīgai izpildīt savus morālos pienākumus un pienākumus pret ģimeni; viņai, esot pie pilnas apziņas, arī sevi jāsagatavo, lai tiktos ar Kristu. Tāpēc Pijs XII brīdina: “Nav pareizi mirstošam cilvēkam atņemt apziņu bez nopietna iemesla.”[6]

IV. Pienācīgs samērīgums ārstēšanas līdzekļu lietošanā

Šodien ir ļoti svarīgi nāves brīdī aizsargāt gan cilvēka cieņu, gan kristīgās dzīves koncepciju pret tehnoloģisku nostāju, kas draud kļūt par ļaunprātīgu izmantošanu. Tā daži cilvēki runā par “tiesībām mirt”, kas ir izteiciens, kurš nenozīmē tiesības izraisīt nāvi pašam vai ar citu palīdzību, ja cilvēks to lūdz, bet gan tiesības mierīgi nomirt ar cilvēcisku un kristīgu cieņu. No šī viedokļa terapeitisko līdzekļu izmantošana dažkārt var radīt problēmas. Daudzos gadījumos situācijas sarežģītība var radīt šaubas par ētisko principu piemērošanu. Galu galā, tas attiecas uz slimās personas, slimās personas pilnvarotā pārstāvja vai ārstu sirdsapziņu pieņemt lēmumu, ņemot vērā morālos pienākumus un dažādos situācijas aspektus.

Ikvienam ir pienākums rūpēties par savu veselību vai lūgt šādas rūpes no citiem. Tiem, kuru uzdevums ir rūpēties par slimajiem, tas ir jādara apzinīgi un izmantojot ārstēšanas līdzekļus, kas šķiet vajadzīgi vai lietderīgi. Tomēr, vai visos gadījumos ir nepieciešams izmantot visus iespējamos līdzekļus? Agrāk morālisti būtu sacījuši, ka nekad nevienam nav pienākums izmantot “ārkārtas” līdzekļus. Šī atbilde, kas joprojām ir laba kā princips, iespējams, šodien ir mazāk skaidra saistībā ar jēdziena neprecizitāti un straujo progresu slimību ārstēšanā. Tāpēc daži cilvēki dod priekšroku runāt par “samērīgiem” un “nesamērīgiem” līdzekļiem. Jebkurā gadījumā, pareizu lēmumu attiecībā uz līdzekļiem būs iespējams pieņemt, pētot izmantoto ārstēšanas veidu, tā sarežģītības vai riska pakāpi, izmaksas un izmantošanas iespējas salīdzinājumā ar sagaidāmajiem rezultātiem, ņemot vērā slimās personas stāvokli un viņas fiziskos un morālos resursus. Lai atvieglotu šo vispārējo principu piemērošanu, var pievienot šādus paskaidrojumus:

– Ja nav citu pienācīgu ārstēšanas līdzekļu, ar pacienta piekrišanu ir atļauts vērsties pie līdzekļiem, kurus nodrošina vismodernākās medicīnas metodes, pat ja šie līdzekļi joprojām ir eksperimentālā stadijā un nav bez zināma riska. Tos pieņemot, pacients pat var izrādīt savu augstsirdību, kalpojot cilvēcei.  

– Ar pacienta piekrišanu ir arī atļauts šos ārstēšanas līdzekļus pārtraukt, ja to rezultāti nesasniedz gaidītās cerības. Bet, lai pieņemtu šādu lēmumu, jāņem vērā pacienta un viņa ģimenes saprātīgās vēlmes, kā arī ārstu, kuri ir īpaši kompetenti šajā jautājumā, ieteikumi. Pēdējie jo īpaši var spriest par ieguldīto instrumentu un personāla darba nesamērīgumu salīdzinājumā ar paredzamajiem rezultātiem; viņi var arī spriest par piemēroto ārstniecības metožu radītajām ciešanām, kas nav samērojamas ar ieguvumiem, ko pacients var iegūt no šādām metodēm.

– Ir arī atļauts izmantot parastos līdzekļus, kurus medicīna var piedāvāt. Tātad neviens nevienam nevar uzlikt par pienākumu izmantot metodi, kas medicīnā jau tiek izmantota, bet rada risku vai ir apgrūtinoša. Šāda atteikšanās nav pielīdzināma pašnāvībai; tieši pretēji, tā ir jāuzskata par cilvēciskā stāvokļa pieņemšanu, vēlmi izvairīties no medicīniskās procedūras izmantošanas, kas ir nesamērīga ar sagaidāmajiem rezultātiem, vai vēlmi neradīt pārmērīgus izdevumus ģimenei vai kopienai.

– Kad, neraugoties uz izmantotajiem līdzekļiem, nāve ir nenovēršama, atļauts pieņemt lēmumu atteikties no ārstēšanas veidiem, kas tikai nodrošinātu nestabilu un apgrūtinošu dzīves pagarināšanu, ja vien netiek pārtraukta slimās personas normāla aprūpe, kāda tā būtu līdzīgos gadījumos. Šādos apstākļos ārstam nav iemesla sev pārmest, ka viņš nav spējis sniegt palīdzību personai, kura atradās briesmās.

Noslēgums

Šajā deklarācijā ietvertās normas ir iedvesmotas no dziļas vēlēšanās kalpot cilvēkiem saskaņā ar Radītāja plānu. Dzīvība ir Dieva dāvana, un, no otras puses, nāve ir neizbēgama; tāpēc ir nepieciešams, ka mēs, nekādā veidā nepaātrinādami nāves stundu, būtu spējīgi to pieņemt ar pilnu atbildību un cieņu. Taisnība, ka nāve iezīmē mūsu šīszemes dzīves beigas, bet tajā pašā laikā tā atver durvis uz nemirstīgo dzīvi. Tāpēc visiem ir jāsagatavojas šim notikumam cilvēcisko vērtību gaismā, un kristiešiem vēl jo vairāk ticības gaismā.

Tie, kas strādā medicīnas profesijā, nedrīkst atstāt novārtā līdzekļus, ar kuriem visas savas prasmes padara pieejamas slimajiem un mirstošajiem; bet viņiem arī jāatceras, cik daudz vairāk ir nepieciešams tos nodrošināt ar neizmērojamas laipnības un sirsnīgas mīlestības atbalstu. Šāda kalpošana cilvēkiem ir arī kalpošana Kungam Jēzum Kristum, kurš ir teicis: “Ko jūs esat darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mt 25, 40)

Roma, Ticības mācības kongregācija, 1980. gada 5. maijs

LRKB IC tulkojums no angļu valodas