2276
Cilvēki, kuru dzīvības norises ir traucētas vai novājinātas, prasa īpašu ievērību. Slimniekiem, kā arī invalīdiem, kuriem ir garīgi vai fiziski traucējumi, jāsniedz atbalsts, lai viņi varētu dzīvot, cik vien iespējams, normālu dzīvi.
1503
Kristus līdzcietība pret slimniekiem un daudzās visdažādāko slimību dziedināšanas, kuras Viņš veica (sal. Mt 4, 24), ir skaidri saskatāma zīme tam, ka Dievs ir apmeklējis savu tautu (sal. Lk 7, 16) un ka Dieva valstība ir tuvu klāt. Jēzum bija ne tikai dziedināšanas, bet arī grēku atlaišanas vara (sal. Mk 2, 5-12): Viņš ir nācis izdziedināt cilvēku visu – miesu un dvēseli; Viņš ir Dziedinātājs, kurš nepieciešams slimajiem (sal. Mk 2, 17). Viņa līdzcietība pret visiem, kas cieš, iet tik tālu, ka Viņš sevi pielīdzina viņiem: “Es biju slims, un jūs mani apmeklējāt.” (Mt 25, 36) Viņa īpašā mīlestība uz slimajiem gadsimtu gaitā nav mitējusies mudināt kristiešus īpašu uzmanību veltīt visiem tiem, kas cieš savā miesā vai dvēselē. No šīs mīlestības cēlušās nenogurdināmās pūles atvieglināt viņu likteni.
2277
Tiešā eitanāzija, lai kāda būtu tās motivācija vai līdzekļi, nozīmē darīt galu invalīda, kam ir garīgi vai fiziski traucējumi, slimnieka vai mirstoša cilvēka dzīvībai. Tā ir morāliski nepieņemama.
Tādējādi darbība vai bezdarbība, kas pati par sevi vai nodoma dēļ izraisa nāvi, lai novērstu sāpes, ir slepkavība, kas vērsta pret cilvēka personas un Dieva, viņa Radītāja, cieņu. Maldīgs spriedums, kādu var pieņemt aiz nezināšanas (bona fide), nemaina šīs nonāvēšanas dabu, tā vienmēr ir nepieļaujama un noraidāma. (sal. Ticības doktrīnas kongregācija, Dekl. Iura et bona : AAS 72 (1980), 542.-552. lpp.)
2278
Smagu, bīstamu, ārkārtēju vai sagaidāmajam rezultātam neatbilstošu medicīnisku procedūru pārtraukšana var būt likumīga. Tā ir atteikšanās no “terapeitiskās forsēšanas”. Šādā veidā nevēlas kādu nonāvēt; tā ir samierināšanās ar nespēju nāvi novērst. Lēmums par to ir jāpieņem slimniekam pašam, ja viņš ir kompetents un spējīgs to izdarīt, ja ne, tad tiem, kam uz to ir likumīgas tiesības, vienmēr ievērojot saprātīgu slimnieka gribu un viņa likumīgās intereses.
1007
Nāve ir zemes dzīves noslēgums. Mūsu dzīves tiek mērītas laikā, kura gaitā mēs maināmies, novecojam, un, tāpat kā visām dzīvām būtnēm uz zemes, arī cilvēkam nāve ir viņa dzīves parasts noslēgums. Šis nāves aspekts piešķir neatliekamību mūsu dzīvei: tas, ka esam mirstīgi, mums atgādina, ka mūsu dzīves laiks ir ierobežots:
“Piemini savu Radītāju savā jaunībā (..), pirms pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši, un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis.” (Māc 12, 1. 7)
2279
Pat ja tiek uzskatīts, ka sagaidāma tūlītēja nāve, slimnieka kārtējais ārstniecības kurss likumīgi nav pārtraucams. Nomierinošu medikamentu lietošana, lai atvieglotu mirstošā ciešanas, pat ja pastāv risks saīsināt viņa dzīvi, var būt morāliski savienojama ar cilvēka cieņu, ja nāve nav gribēta ne kā mērķis, ne līdzeklis, bet vienīgi ir paredzama un tiek paciesta kā nenovēršama. Slimības seku mazināšana ir izcila nesavtīgas mīlestības forma. Šī iemesla dēļ tā ir atbalstāma.
2324
Tīša eitanāzija, lai kādā formā tā arī nebūtu izdarīta un lai kāda arī nebūtu tās motivācija, ir slepkavība. Tā ir krasā pretrunā ar cilvēka cieņu un respektu pret dzīvo Dievu, viņa Radītāju.
