2018. gada Gavēņa kalendārs

Šogad svinēsim Latvijas valsts simtgadi, tāpēc šī gada Lielā gavēņa kalendārā aicinām iedvesmoties un ļauties pārdomām, ieklausoties to cilvēku teiktajā un rakstītajā, kas savā laikā un vēl arvien Latvijā ir uzskatītas par garīgām autoritātēm. Šādi arī paplašināsim savu redzesloku un uzzināsim par cilvēkiem, kas ir dzīvojuši pirms mums un snieguši būtisku ieguldījumu mūsu tautas garīgajā izaugsmē.

Katrai dienai piedāvājam arī vienu lūgšanu nodomu un apņemšanos, kuras izpildot vairosim labo mūsu tautā un zemē. Gavēnis ir arī lielisks laiks, kad darīt žēlsirdības darbus. Šai kalendārā uzzināsi par vairākām “Caritas Latvija” brīvprātīgo apzinātām līdzcilvēku vajadzībām, kurās vari sniegt palīdzīgu roku.

Pārdomas

„Es zinu, kas ir sirdsapziņas mokas, un es zinu, kas tā ir par laimi, kad sirdsapziņa ir mierā. Visas pasaules laime, visas pasaules prieki tad nespēj cilvēku aplaimot, kad sirdsapziņa nav mierā. Es nekur no viņas nevarēju glābties. Sevišķi, kad es biju viena vai klusajās vakara stundās, kad, krēslai metoties, Dieva miers nolaižas pār zemi, es biju tik nelaimīga un nezināju, ko iesākt. Atceros kādu pavasara vakaru, kad pirmie ziediņi atraisījās no saviem pumpuriem, es gāju strautiņa malā lasīt mazos dzeltenos pavasara ziediņus, kas bija izkaisīti zemē un mīļi smaidīja man pretī, bet nespēja iepriecināt. Klāt vēl nāca lielas bailes no nāves un elles, ka es nevarēju pat mierīgi gulēt. Es sāku domāt: ko man pie nāves līdzēs viegla, ērtībām, goda, laicīgo labumu pilna dzīve. Tik tas pastāvēs, kam būs mūžības vērtība. (..) Es apdomājos un atradu pareizo izeju: es iesāku labot savu dzīvi. Es centos tuvākam atlīdzināt izdarītos zaudējumus. Cik pratu, centos izvairīties no grēka.”

Nabadzīgā Bērna Jēzus māsa Marija Stefana (1919 – 1954)
Fragments no viņas atmiņām „Dzīves dziesmā” par savu lielo apņemšanos 14 gadu vecumā
Lūgšanu nodoms
Lūgsimies par tiem, kam ir aptumšota sirdsapziņa un kas nekad neatzīst savu vainu.
Apņemšanās
Gavēņa laikā rūpīgi izmeklēt sirdspziņu, aiziet pie grēksūdzes un no sirds censties laboties.

Pārdomas

„Un, lūk, mēs atkal esam vagonā. Tas vairs nebija lopu būris, bet cita veida vagons. Visā vagona garumā restes nošķīra cietumniekiem paredzēto daļu no koridora, kurā uzturējās sargi. Vagonā bija ļoti neērtas lāvas trijos stāvos. Mēs ieradāmies pirmie. Taču drīz ieradās otra grupa, tāpēc atkal bijām ļoti saspiesti smacīgajā gaisā. Visnepatīkamākais bija tas, ka jaunieradušies bija vienīgi dažāda kalibra zagļi, gandrīz visi bija jauni cilvēki no patversmēm vai bērni „bezprizorniji”. Šie pēdējie vagonā jutās ļoti labi, viņi kāpelēja visur kā peles. Bija daudz zādzību. Man neko nenozaga divi iemeslu dēļ: man nekā nebija un, turklāt mani respektēja kā tādu, kas bija izgājis caur Solovkiem.”

Dieva kalps, bīskaps Boļeslavs Sloskāns (1893-1981)
Fragments no viņa atmiņām par ceļu uz Irkutsku otrajā izsūtījuma reizē (1930. gada 27. decembris)

Lūgšanu nodoms

Lūgsimies par tiem, kuri ir notiesāti par zādzībām, lai viņi iemācās nopelnīt iztiku ar savu darbu un apkārtējie viņus atbalsta šajā labošanās ceļā.

Apņemšanās

Mazsalacas katoļu draudzes Caritas grupa lūdz palīdzēt vientuļajai pensionārei Ausmai ar velosipēda iegādi. Iepriekšējais ritenis tika nozagts. Ausma dzīvo pāris kilometru attālumā no mazpilsētas centra. Bez velosipēda aktīvajai kundzei ir grūti nokļūt uz kora mēģinājumiem, veikalu, pastu un pie draugiem. Ausma būtu pateicīga arī par lietotu velosipēdu. Būtu jauki, ja izdotos noorganizēt arī velo slēdzeni! Palīdzēsim tam īstenoties! Lūdzam ziedot uz “Caritas Latvija” kontu ar norādi “Velosipēdam”. “Caritas Latvija” rekvizīti: Reģ. Nr. 40008086191, juridiskā adrese: Mazā Pils iela 2A, Rīga, LV-1050, bankas konts: LV46HABA0551008657797. Par mantiskā ziedojuma iespēju lūgums sazināties ar “Caritas Latvija” biroja un projektu vadītāju Egitu Volinsku, 29552102, vai rakstot uz info@caritas.lv

Pārdomas

“Zigmunds vēlreiz atskatījās uz ielu, pa kuru no baznīcas plūda ļaudis. – Varbūt es pārprotu vai nesaprotu šos cilvēkus pa īstam, tik necili par viņiem reizēm domādams. Ir jau starpība starp Sibīriju un Kaliforniju. Te viņiem Dievu piedāvā. Tur mums Dievs bija jāmeklē. No tā laika man arvien vairāk ir licies, ka visīstākā Dieva meklēšanas vieta nav ne debesis, ne zeme. Tā vieta, kur Viņu meklēt un reizēm var arī atrast, ir cilvēka izmisīgā vientulība un atstātība. Ir iespējams, ka tādās dvēseļu trīcēs Kristus Bērns top glābējs katrā, kas vēl kaut cik spējīgs atsākt mīlēt. Varbūt ir viegli mīlēt debesīs – nezinu, bet kā atrast mīlestību ellē – to es mācījos. Tur bija vajadzīga Dieva palīdzība (…) Šis un tas ar cilvēku paspēj notikt. Starp citu, es pats, pirms nosūtīšanas uz Sibīriju, biju agnostiķis.”

Rakstnieks un dzejnieks Jānis Klīdzējs (1914 – 2000)
Fragments no stāstu krājuma “Dzīvīte”, 1965. gads

Lūgšanu nodoms

Lūgsimies par tiem, kuri savā ticībā ir virspusēji.

Apņemšanās

Izlasīšu pāvesta Franciska vēstījumu Lielajā gavēnī 2018

Pārdomas

“Romā pirmo kristīgo gadsimtu laikā pat pagāni zināja, ka kristīgie neskatās ne uz ko bezkaunīgu. Tādēļ pirms bezkaunīgām izrādēm cirkū skaļi tika paziņots: “Kristīgie! Projām!” Un kristīgie nekaunējās atzīties par godīgākiem, nekā neapdomīgais pūlis, un atstāja teātri un cirkus spēles, lai neaptraipītu savas dvēseles. Mūsu dienās cilvēks ir tikpat dārgs un svēts. Arī tagadējos laikos dzīvojošie cilvēki ir Dieva radīti mūžīgajai dzīvei. Tāpēc iesim prom no bezkaunīgās modes un grēcīgām ierašām: laulības pārkāpšanas, laulības šķiršanas, nedzimušu bērnu slepkavības, izsargāšanās no bērniem ar dažādāko pretapaugļošanās līdzekļu pielietošanas, bailēm no ģimenes pieauguma. Ļaunā gara kalpi to attēlo kā dzīves gudrību, taču tas ir viņu mušpapīrs, ar ko pievilināt un nogalināt dvēseles. Vai atradīsies kāds, kas, izlasījis šo rakstu, spēs sev pateikt: “Es esmu kristietis un varu ne tikai saukties, bet arī būt par Dieva bērnu.” (…) Visdrošākais ceļš pie mūsu Tēva – Dieva ir sargāt nevainīgu savu dvēseli, jo Kristus ir sacījis: “Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu” (Mt 5, 8).”

Tēvs Andrejs (Jānis Pavlovskis) OFMCap (1914 – 2000)
Fragments no tēva Andreja raksta “Ļaunā gara mušpapīrs” (“Katoļu kalendārs”, 1998)

Lūgšanu nodoms

Lūgsimies par visiem, kas iegrimuši nešķīstības grēkā, dzīvo ārlaulībā, izplata pornogrāfiju un kontracepciju, lai viņi ieraudzītu savas rīcības ļaunās sekas un spētu mainīt savu dzīvi.

Apņemšanās

Pievērsīšu uzmanību tam, ar ko baroju savu redzi, dzirdi, fantāzijas. Atteikšos no iesaistīšanās divdomīgās un nešķīstās sarunās un jokos.

Pārdomas

“Prokurora kungs mūs apsūdz politiskā naidā pret boļševismu. Taču viņš nesaprot, ka var būt cita veida naids. Mēs esam pret boļševismu no reliģiskā viedokļa. Tie, kas nav audzināti kristīgā garā, nespēj to saprast. Viņi raugās uz mums kā uz ienaidniekiem, taču katoļu garīdznieki nepazīst naidu, viņi ir audzināti tuvākmīlestības garā. Viņus vada nevis emocijas, bet skaidri garīgi principi. (…) Mums ir mācīts uzmanīt “cordisintima” – mūsu siržu dziļumus, un nepieļaut, ka tur perinās naids. No Baznīcas viedokļa naids ir liels grēks, un es nesaņemtu grēku piedošanu, ja uzturētu sevī naidu.”
Priesteris Konstantīns Butkevičs (1867 – 1923), komunistiskā terora upuris.
Fragments no aizstāvības runas tiesas prāvā Maskavā 1923. gada martā

Lūgšanu nodoms

Lūgsimies par tiem, kuri nespēj piedot un ir nocietinājušies naidā, par tiem, kuri vairo naidu, nemieru, šķelšanos – ģimenēs, kopienās, valstī un pasaulē.

Apņemšanās

Atteikšos no nosodošām, naidīgām domām. Šodien lūgšanā izvēlēšos piedot un svētīt tos, kuri man nodarījuši pāri.

Pārdomas

“Beidzot es pateicos visiem par palīdzību ceļā uz priesterību, galvenokārt audžuvecākiem, kas bija daudz darījuši šīs skaistās dienas sagatavošanā. Pievakares stundā visi pamazām izklīda katrs uz savu pusi. Visi latvieši bija pārsteigti par šo lielo beļģu flāmu zemes sirsnību un labvēlību Latvijai un latviešiem, kuri klīda svešumā bez savas dzimtenes un bez piederīgajiem.”

Monsinjors Pēteris Dupats (1922 – 2017)
Fragments no monsinjora memuāriem.

Pārdomas

“Pirmajos priestera gados es samērā maz piegriezu vērību Jēzus tik bieži dotajam aicinājumam un dzīves piemēram – lūgšanām. Tāpat kā apustulim, arī man tikai dažus gadus vēlāk atvērās acis un saprāts, ka bez lūgšanām tu nekad nekļūsi par ideālu priesteri. Dievs pats lūgšanas laikā mani sāka veidot par tādu priesteri, kādu Viņš gribēja mani redzēt. Es nekad nevaru aizmirst Magnificat teiktos Marijas vārdus: ”Dievs manī darīja lielas lietas…” Lai sasniegtu savas priesterības ideālu, es kopā ar Mariju bieži atkārtoju un lūdzu, lai Dievs pats dara manī svētdarīšanas ideālā priestera darbus. Mēs visi zinām, ka cilvēks pats ar saviem spēkiem nekad nekļūs svēts, jo pēdējais svētdarīšanas darbs ir Dieva darbs.”

Monsinjors Antons Smelters (1923 – 2010)
Fragments no A. Smeltera ievadraksta LKSSA “Dzintars” Rīgas vienības žurnālam 2000. gada maijā

Pārdomas
“Ticība Dievam, dzimtenei un dzimtā valoda ir bezkompromisa vērtības.”
Dzejnieks, kultūrvēsturnieks, grāmatizdevējs Jānis Cibuļskis (1911 – 2011)
Fragments no 1973. gada rokraksta, kas ir arī viņa dzīves un darbības Credo

Pārdomas

“Šeit ir tā vieta, kur agrāk sēdēju un pārdomāju daudzas lietas, kas dzīvē tanī laikā nebija realizējamas. Latviešu tauta tad tikai gatavoja priekšdarbus valsts un tautas neatkarības izcīnīšanai. Tad tautas darbā mēs visi bijām vienoti un akurāti. Mūsu darbs bija domāts tautas ciešanu un apspiešanu mazināšanai.”

Priesteris, teoloģijas maģistrs un literāts, Latgales nacionālās atmodas darbinieks Miķelis Dukaļskis (1871 – 1957).Tiek uzskatīts par pirmo latgaliešu rakstnieku (stāstinieku). Vienīgais latgaliešu literārais darbinieks, kurš rakstīja un izdeva grāmatas latīņu drukas aizlieguma laikā.
Fragments no atmiņām par Barkavā pavadīto laiku.

Pārdomas

Godīgumu nevar iemācīt,
Nevar to kā dvieli pūrā ielocīt,
Ne to paturēt, ne projām dzīt,
Ja tā nav.
Godīgums no pašas saknes nāk,
No tiem avotiem, kas dziļi dzīlēs,
No tiem cilvēkiem, kas mīlēt prot,
It neko priekš sevis neprasot.
Dzejniece Marta Bārbale (1933 – 2003)

Pārdomas

“Mani mazliet izbrīnīja māmiņas prātojumi – Krievijā ir slikti, ticība arvien vairāk tiek vajāta, tāpēc vajag doties prom. Bet kurš tad te slavēs Dievu un glābs dvēseles? Vai tad tas ir kristīgi – ļaut, lai iet bojā? Dominikāņu māsa vajadzības gadījumā mirst pati, un tas ir augstākais gods un laime, jo Kristus teica – “nav lielākas mīlestības, ja kāds atdod dzīvību par tuvākajiem”,  tad vēl jo vairāk ir atdot dzīvību par Dievu un ticību.”

Māsa Roze no Marijas Sirds OPL (1896 – 1944)
Fragments no viņas vēstules tuviniekiem 1923. gada 16. Jūlijā

Pārdomas

“Balandniekos šad tad ieradās ubagi. Viņus visur uzņēma ar godbijību. Katrs labi saprata, ka šie cilvēki neubago palaidnības dēļ. Un tam, kurš patiesi nabadzīgs, ir jāpalīdz cik vien var. Dievs vien to zina, kādas vecuma dienas pašu gaida! Nabadziņus nedrīktēja noraidīt!”

Mariāņu tēvs Pēteris Upenieks MIC (1906 – 1972).
Fragments no priestera atmiņu stāstiem “Balandnieki”

Pārdomas

“Mēs visi esam brāļi un māsas, un tamdēļ arī nedrīkstam cits citam darīt pārestību. Mēs esam viena saime, mums viena valoda. Mēs esam kā bites, kas padzītas no sava stropa un darba. Bet bites vienmēr atgriežas savā saimē ar darba augļiem. Kā bitēm mums jāturas kopā.”

Bīskaps Jāzeps Rancāns (1886 – 1962)
Fragments no bīskapa uzrunas tautiešiem Elsingenā 1946.gadā

Pārdomas

“Baznīcai jauna misija nav jāmeklē. To esam saņēmuši no paša Jēzus Kristus: “Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā es jūs sūtu.” (Jņ 20, 21) Baznīcas misija nevar būt citādāka, nekā viņas Dibinātāja misija. Un Evaņģēlijs liecina, ka šī misija ir pārdabiska. Kistus negribēja kļūt par savas tautas laicīgo vadoni un atbrīvotāju, bet visu savu darbību vērsa uz to, lai atgrieztu cilvēku sirdis pie Dieva un vispārējās savstarpējās mīlestības. (…) Pasaules evaņģelizācijas process ir lēns, bet evaņģēlija sludināšana nekad nedrīkst apstāties, jo Baznīca ir pārņēmusi apustuļu misiju, un viņai ir jādara tas pats, ko Kristus uzdevumā darīja apustuļi.”

Julijans Kardināls Vaivods (1895 – 1990)
Fragments no uzrunas Garīgā semināra audzēkņiem  1972. gadā

Pārdomas

“Tu kļūsi vientulīgāks gads pēc gada…” Jā, šie zīmīgie Jāņa Raiņa vārdi piepildās arī pie manis. Tikai tagad es jūtu, cik vientuļš un visu atstāts esmu kļuvis, cik daudz mīļa un dārga esmu zaudējis! Izņemot mazu koferīti ar dažiem drēbju gabaliem, portfeli ar aprakstītām papīra lapām un pakulu uzvalku, man nepieder vairs nekas. Nav vietas, kur es varētu droši nolikt galvu. Bet par visu sāpīgākais ir, ka nav neviena drauga, kam varētu pateikt savas bēdas, savas sāpes un kuram es varētu palīdzēt nest smago dzīves nastu.”

Dzejnieks un zinātnieks Francis Murāns (1915 – 2001)
Fragments no dienasgrāmatas svešumā klīstot 1944.gadā

Pārdomas

“Mani kungi! Kad es noklausījos beidzamās runās, tad man izlikās, it kā katliņš pārmet podam par nemazgātu muti, bet pats ir pārklāts ar kvēpiem. Tā Reinharda kungs sūdzas, ka nodokļi ir patiesi ļoti lieli, bet viņš tomēr balsos par viņu palielināšanu. Bez tam Reinhards liek vainu uz citiem, bet Reinharda kungs ir piemirsis to, ka viņš bija tajā partijā, kas to pabalstīja, un tāpēc mans slēdziens paliek tāds pats, kāds viņš jau bija, ka Reinharda kungs ir iesācis labi, bet nobeidza savu runu pavisam citādi, nekā varēja sagaidīt.”

Garīdznieks, publicists, kultūras darbinieks un politiķis Francis Trasuns (1864 – 1926)
Fragments no II sesijas 18. sēdes “Par grozījumiem pilsētu nolikumos par zelta frankos noliktiem nodokļiem” 1923. gada 12. jūnijā

Pārdomas
Vai guvums būs, vai visu pazaudēšu,
Vai spēšu izciest to, ko uzņemšos,
Tev, Debess Tēvs, es visu upurēšu,-
Lai vairojas Tavs gods.
Es Tavu dēlu piesaukšu tai brīdī,
Kad straumes, viļņi pāri galvai ies,
Kad tumsa jāizbrien būs sprīdi sprīdī,
Viņš pretī pasniegsies.
Es piesaukšu, es lūgšu Svēto Garu,
Lai sirdsprāts mans tai stundā apskaidrots,
Lai Mīlestības vārdā visu daru,
Lai vairojas Tavs gods.
Es Tavu roku cieši saturēšu,
Mans baiļu mērs taps deldēšanai dots,
Ko lūgšu vēl, ko izlūgt nepaspēšu,
Viss Tavās rokās dots,
Lai vairojas Tavs gods.
Dzejniece nacionālpatriote, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Broņislava Martuževa (1924 – 2012)
Dzejolis no krājuma “ Treideviņas jāņuzāles”
Lūgšanu nodoms

Pārdomas

“Kad valodas jautājums koncila sēdi pārāk ieildzināja un priors neizšķirtu lietu gribēja atlikt uz nenoteiktu laiku, vārdu lūdza tēvs Remigijs. – Atļaujiet, dārgie brāļi, man izteikt pārliecību, ka valodas nezināšanas šķēršļi ir viegli novēršami. Latviešu valodu iemācīties ir gluži viegla lieta un, ja jūs man atļautu, šo misijas uzdevumu es uzņemtos ar lielāko prieku- Atvaino, tēvs Remigij, – pārtrauca viņu priors, – jūs esat studiju profesors un jūsu pienākums mācīt un audzināt jaunos brāļus ir daudz lielāks un svētīgāks, nekā tikai nenozīmīgas valodas mācīšanās. Tēvs Remigijs kautrīgi nosarka un apmulsa, tad atklepojās un ar mazu uztraukumu ierunājās: – Vai Dominikāņu ordenim augsti mācītu vīru trūkst? Savu profesora pienākumu esmu centies godam pildīt, bet tikpat labus un vēl labākus varat atrast starp daudzajiem mūku tēviem. Es gribētu doties misijā uz Inflantiju taisni tāpēc, ka protu latviešu valodu. Visi tēvi ar ieplestām acīm kā neziņā lūkojās tēvā Remigijā, it kā ar viņu nebūtu viss kārtībā. Viņu izbrīnai arī tiešām bija pamats, jo visu iecienītais tēvs Remigijs, pēc tautības polis, bija baudījis Krakovas teoloģijas augstskolas izglītību. Kā viņš var prast valodu, ko ar lielām mokām iemācās tikai dažs jezuīts, dzīvojot starp latviešiem? Bet tēva Remigija acīs mirdzēja dziļš apslēpts prieks un izstaroja tādu gaismu, ka katram izzuda šaubas – Lūdzu, nebrīnāties, tēvi, ka es protu šīs mazās tautas valodu, – taisnojās tēvs Remigijs. – To man bija izdevība iemācīties no kāda poļu zemē nejauši iekļuvuša latviešu karavīra. Ja neticat, tad atvedat no Inflantijas kādu zemnieku, es ar viņu izrunāšos tikpat labi latviski, kā ar jums poliski. Tāpēc ceru, ka jūs man atļausit braukt tālo misijas ceļu, kas, ticu, būs daudzkārt svētīgāks, nekā mana šeit palikšana.”

Rakstnieks, diriģents un režisors Antons Rupains (1906 – 1976)
Fragmentu no Antona Rupaiņa vēsturiskā romāna “Baltie tēvi” – par to, kā pirms vairāk nekā 300 gadiem tika pieņemts lēmums sūtīt dominikāņu tēvus misijā uz Latgali.

Pārdomas

“Bet, neskatoties uz visu, apmeklēto tautiešu vidū atradu arī dziļu kristīgo ticību un konstatēju, ka pie viņiem plaukst lieli tikumi apzināties, ka garīgām vērtībām ir jāpiegriež ļoti liela vērība, lai latvietis saglabātu savu cilvēka cieņu, lai neaizmirstu pateikties Dievam par dzīves izglābšanu šajos traģiskajos laikos, lai tiešām varētu izstarot gaismu cittautiešiem zemēs, kur valda brīvība. Šie tautieši tāpēc ir “sāls un gaisma” pašreizējā cilvēcē, kurā vēl divas trešdaļas nav nākušas pie efektīvas ticības Jēzum Kristum, kas mūs ir atpestījis un kas ir “Dzīve, Ceļš un Patiesība”.”

Filozofs, jezuītu tēvs Staņislavs Ladusāns (1912 – 1993)

Fragments no filozofiskas vēstules tautiešiem trimdā no Brazīlijas

Pārdomas

“Bet, neskatoties uz visu, apmeklēto tautiešu vidū atradu arī dziļu kristīgo ticību un konstatēju, ka pie viņiem plaukst lieli tikumi apzināties, ka garīgām vērtībām ir jāpiegriež ļoti liela vērība, lai latvietis saglabātu savu cilvēka cieņu, lai neaizmirstu pateikties Dievam par dzīves izglābšanu šajos traģiskajos laikos, lai tiešām varētu izstarot gaismu cittautiešiem zemēs, kur valda brīvība. Šie tautieši tāpēc ir “sāls un gaisma” pašreizējā cilvēcē, kurā vēl divas trešdaļas nav nākušas pie efektīvas ticības Jēzum Kristum, kas mūs ir atpestījis un kas ir “Dzīve, Ceļš un Patiesība”.”

Filozofs, jezuītu tēvs Staņislavs Ladusāns (1912 – 1993)
Fragments no filozofiskas vēstules tautiešiem trimdā no Brazīlijas

Pārdomas
“Mūsu piemērs ir Kristus, nevis otrs cilvēks, lai arī cik svēts un godīgs tas izskatītos.”
Prelāts Kazimirs Ručs (1915 – 2007)
Fragments no prelāta K. Ruča atmiņu grāmatas “Dzīve ar Dievu”

Pārdomas

“Kā varu Dievu mīlēt, kā Viņš man jāmīl? Pateikties! Ka Viņš neatsakās būt mans Dievs, man atļauj būt Viņa radījumam, Viņa pestītam un svētdarītam. Par ticību, Baznīcu, žēlastību, sakramentiem; par dzīvi, veselību, sauli, gaisu, dienišķo maizi, utt.”

Kapucīnu tēvs Toms Gumpenbergs OFMCap (1904 – 1984), ilgus gadus strādājis un kalpojis Latvijā
Fragments no tēva Toma Gumpenberga OFMCap vēstules māsai Venerandai PIJ

Pārdomas

“…es gribētu, lai mēs ne tikai tuvotos garīgumam visa sabiedrība kopumā, bet lai tas būtu labi izprasts garīgums. Tātad, savstarpējas sapratnes, tolerances, iecietīguma pilns garīgums, lai  mēs ietu to ceļu, kuru patlaban iet arī Jānis Pāvils II, kuru iet Romas katoļu Baznīca, proti, ceļš uz ekumēnismu. Tas ir ļoti svarīgi – garīgums un saticība visu konfesiju starpā.”

Latvijas poļu filoloģe, žurnāliste un sabiedriskā darbiniece Ita Kozakeviča (1955 – 1990)
Fragments no intervijas žurnālā “Katoļu dzeive” 1990 (Nr 10 (192))

Pārdomas
“Mana sūtība ir kalpot Dievam un latviešu tautai.”
Prelāts Ādolfs Grosbergs (1910 – 1979). Viņa piemiņai ir nodibināts „Prelāta Ādolfa Grosberga piemiņas stipendiju fonds”. Mācījies Aglonas ģimnāzijā /1931/, darbojies Rēzeknes draudzē.
Fragments no prelāta rakstiem.
 Lūgšanu nodoms

Pārdomas

“Putns jūt, kas viņš ir, kad lido, zivs – kad peld, bet gars – respektīvi cilvēks – kad tas domā.”

Psihologs un filozofs Konstantīns Raudive (1909 – 1974)

 Lūgšanu nodoms

Pārdomas

Kungs, man sevi aizmirst ļauj,
Ļauj no sevis aiziet man:
Nezināt, kas esmu, biju,
Neminēt, kas kādreiz būšu.
Ļauj man būt kā sniega pārslai,
Kas no Tavas dvesmas nāk,
Traucoties pār zemi salto,
Mirkli gaismā iemirdzas.
Ļauj šai mazai nieka pārslai
Tavā Tēva delnā krist,
Izkust dievišķīgā elpā,
Tevī dzīvot, Tevī zust.
Rakstniece un reliģisku darbu autore Janīna Babre (1919-1983)
Dzejolis “Lūgsna”

 Lūgšanu nodoms

Pārdomas

“Visas Kristus mācības viskoncentrētākais saturs ir  – mīlēt Dievu un tuvākos. Cenšoties dzīvi darīt labāku, no tā ir jāsāk. (…) Ģimenē jārisina daudzas problēmas – laicīgas un garīgas, jo ģimeņu struktūras veselīgums fiziskā un garīgā ziņā ir sabiedrības pamats. (…) Pareizās kārtības un likumības ievērošanai Dievs ir devis pareizo, taisnīgo dzīves un darbu regulētāju, kas katram vienmēr un visur ir līdzi. Tā ir cilvēka sirdsapziņa. To mēdz saukt arī par Dieva balsi. Rīkošanās pēc sirdsapziņas un likumu ievērošana ved cilvēku uz laimi.”

Viktors Pentjušs MIC (1915 – 2007)
Fragments no raksta “Gaidām trešo tūkstošgadi” (“Katoļu kalendārs”, 2000)

 Lūgšanu nodoms

Pārdomas

“Lai mani sit krustā, lai mani vajā, bet es nekad neatteikšos no savas pārliecības, no savas reliģijas, no savas ticības.”
Priesteris Vladislavs Litaunieks (1909-1941)
Fragments no sprediķa Donāta svētkos Krāslavā (Antoņinas Madelānes atmiņas)

 Lūgšanu nodoms

Pārdomas

“Pedagoģiskās atziņas un prasmes cieši saistītas ar sava laikmeta dzīves uzbūvi, ar sabiedrības un valsts dzīves prasībām, citiem vārdiem sakot – ar laikmetīgo. Skola ir valsts un sabiedrības atspulgs miniatūrā.”

Valērija Seile (1891 – 1970), latgaliešu un latviešu izglītības un sabiedriskā darbiniece, bibliogrāfe un zinātniece.
Fragments no Valērijas Seiles grāmatas “Paidagogikas vēsture”

Lūgšanu nodoms

Pārdomas

“Vēl Grieta stāstīja, ka mirušie vairākiem cilvēkiem atnākuši sapņos un visu sīki izstāstījuši, kā tur ejot (…), tur vairs nav jābaidās no nāves. Šajā dzīvē pati briesmīgākā ir nāve, ja tās nebūtu, tad jau nekas. Visļaunākais tas, ka nemaz nevar zināt, kad būs jāmirst un kuram būs jāmirst. Nāve paņem to, kurš vismazāk gaida. Kas to būtu domājis, ka nomirs Cērpu Jēcis? Arī Vanagu Maruča vēl būtu varējusi dzīvot, vēl jau nemaz tik veca nebija. Un pats Vanags! Vīrs spēka gados, bet beigts bija! Tas gan bija nelaimes gadījums, bet ar kuru tad tāda nelaime nevar notikt? Tā Lienots vakaros pārsprieda, un bērniem kļuva gluži baigi. Kas to var zināt: ienāks kādreiz nāve, paraus tevi un beigts būsi! Ko tad?”

Mariāņu tēvs Pēteris Upenieks MIC (1906 – 1972).
Fragments no priestera atmiņu stāstiem “Balandnieki”

Lūgšanu nodoms

Pārdomas

“Mūsu nākotne nekur citur nav atrodama kā mūsu sirdīs, un kādas būs mūsu sirdis, tāda būs mūsu nākotne. Ja mums izdotos atdzemdēt visnepazīstamāko un aizmirstāko kristietības ideālu – līdzcietību (…).”

Rakstniece, tulkotāja, kultūrfilozofe Zenta Mauriņa (1897 – 1978)
Fragments no “Manas saknes ir debesīs”, 1976. gada 23. maijs

Lūgšanu nodoms

Pārdomas

“Izrādās, ka ļoti daudz var izturēt, ja bez bailēm un bez ierunām atdodas Dieva rokās. Tad Viņš mūsos kaut kādā veidā darbojas un visu virza uz vienu mērķi. Tiesa, tas nenotiek viegli un reizēm ir lielas grūtības, bet tās nekad nav bezcerīgi lielas un nepārsniedz mūsu spēkus. Turklāt par katru vismazāko piepūli un mīlestības žestu Viņš atmaksā simtkārtīgi, dzīves grūtībās dod lielu mieru, spēku un jaunu gaismu mūžīgo patiesību izpratnei, – un tikai tās ir pūļu vērtas.”

Māsa Roze no Marijas Sirds OPL (1896 – 1944)
Fragments no m. Rozes vēstules mātei

Lūgšanu nodoms

Pārdomas

“Tautas īpašību, kā labo, tā arī ļauno nesēji ir atsevišķi indivīdi. Vienam labo īpašību ir daudz vairāk, citiem atkal mazāk. Tiem, kam to ir daudz, un ja viņi tās attīsta, kļūst par tautas, ja tā varētu teikt, mīluļiem, par tās kulta priekšmetiem, viņi ir tās varoņi, ģēniji. Šie tautas varoņi, ģēniji var parādīties dažādās tautas dzīves nozarēs (…) Vieni no tādiem ģēnijiem tautas reliģiskajā dzīvē ir arī personas ar dziļu un plaši izkoptu reliģisko dzīvi – ir svētie.”
Jezuītu tēvs, kultūrvēsturnieks, publicists Kučinskis Staņislavs SJ (1913 – 2008)
Fragments no raksta “Iespaidu viļņos” (“Zīdūnis”, 1937, Nr. 5)

Lūgšanu nodoms

Pārdomas

“Daudzi dzīves brīži, darītais darbs un tā rezultāti man sagādājuši patiesu prieku un gandarījumu. Taču bijis jāpiedzīvo arī ne mazums smagu, skarbu notikumu. Gandrīz nepārtraukti savu eksistenciālo dramatismu likusi apzināties ilgā atšķirtība no dzimtenes.”
Pedagogs, sabiedriskais darbinieks, dzejnieks Alberts Spoģis

Lūgšanu nodoms

Pārdomas

“Kā gājputni, nemiera dzīti,
Kas ceļu uz dienvidiem veic,
Tā ticīgie, saule vai lietus,
Uz Aglonu augustā steidz.

Te Dievmāte uzklausa tevi,
Kā dzīvot tev padomu dod,
Pie altāra izraudi sevi,
Te miers tev ir jāatrod.

Kad ardievas Māmiņai teiksi,
Būs sakopts tavs dvēseles lauks,
Tu citugad atkal šurp steigsi,
Jo Aglonas Dievmāte sauks.

Tev asaras mirdz uz vaiga,
Bet sirdī ir iegājis prieks,
Ka lūdzoties satiki Jēzu,
Tu  – Dievmātes ceļinieks.”

Literāts un skolotājs Antons Matvejāns (1937 – 2008)
Dzejolis “Dievmātes ceļinieks”

Lūgšanu nodoms

Lūgsimies par 100gades svētceļojuma organizatoriem, dalībniekiem, kā arī visiem labas gribas cilvēkiem, kas visdažādākajos veidos atbalsta šo svētceļojumu –  lai tas ikvienu tuvinātu Dievam un dāvātu nepieciešamās žēlastības latviešu tautai.

Apņemšanās

Pārdomas

“Jā, bērni sauc, sauc pēc glābšanas no nāves, no iznīcināšanas. Man būtu neērti un kauns teikt, ka ir pasaules un Eiropas valstis, kurās abortu skaits ir lielāks par piedzimušo, ja pat mūsu Latvijā tas ir uz pašiznīcināšanās līmeņa. Bet ja bērnam arī ļauj piedzimt un dzīvot, tas sauc pēc kristīgās audzināšanas un nepareizs ir apgalvojums, ka bērnu nedrīkst ietekmēt, ka viņam pašam jāļauj izvēlēties – ticēt vai neticēt Dievam. (…) Tikai ar savu personīgo piemēru – ceļoties no rīta un ar krusta zīmi sākot dienas gaitas un tās vakarā nobeidzot, sēžoties pie galda un pateicoties Visaugstajam par dāvanām, ko Viņš mums ir devis, svētdien altāra priekšā godbijīgi locot ceļus – tam visam ir jābūt mūsu dzīves neatņemamai sastāvdaļai, nepieciešamībai, paraugam mūsu bērnam.”

Tēvs Andrejs (Jānis Pavlovskis) OFMCap(1914 – 2000)
Fragments no tēva Andreja raksta “Bērni sauc” (“Katoļu kalendārs”, 2000)

Lūgšanu nodoms
Lūgsimies par visiem ieņemtajiem bērniņiem, lai viņiem ir iespēja piedzimt, kā arī par ārstiem, kuri veic abortus, lai Svētais Gars atmodina viņu sirdsapziņu un pasargā no nogalināšanas grēka.
Apņemšanās

Pārdomas

“Vispār no miroņiem uzcelšanas brīnumā Baznīcas tēvi redz cilvēka garīgās uzcelšanas simblu, jo nāvīgo grēku tie pielīdzina fiziskai nāvei. Kā fiziskā nāve atņem katras darbības iespēju, tā nāvīgs grēks dara cilvēku nespējīgu uz tādiem garīgiem darbiem, kam nopelns Dieva priekšā. Mirušais kļūst nejūtīgs uz katru reakciju no ārienes, grēcinieks – nepadevīgs Dieva žēlastības iedarbībai, kamēr savus grēkus nenožēlo. Kā fiziskais līķis sastingst, tā grēcinieks sastingst savā nepaklausībā Dieva un Baznīcas likumiem.”

Julijans Kardināls Vaivods (1895 – 1990)
Fragments no grāmatas “Homīlijas visa gada svētdienām”

Lūgšanu nodoms

Lūgsimies par atbrīvošanu visiem, kuri ir sapinušies maldu mācību valgos.

Apņemšanās

Pārdomas

“Tātad mīlestība ir visas kristīgās dzīves pamats. Jaunais mīlestības bauslis ir Dieva tautas likums. Tiem, kuri ir pieņēmuši kristību, ir kļuvuši par Dieva bērniem, ir pienākums mīlēt citus cilvēkus un vajadzībā tiem palīdzēt. Nevar pastāvēt patiesa draudzība un vienotība ar Dievu, ja trūkst upurgatavas tuvākmīlestības; Dievs ir un paliek mīlestības avots un atalgotājs par tās piepildīšanu dzīvē. (…) ja tuvākmīlestība cilvēku starpā praktiski būtu stiprs dzīves likums, tad mēs mazāk redzētu nelaimīgus cilvēkus. Tad vientuļais un skumju sagrauztais cilvēks viegli rastu iepriecinājumu. Tad grūti būtu atrast bada cietēju un bezpajumtnieku. Tad grūti būtu atrast vai sastapt naidīgu skatu un rupju, aizvainojošu atbildi.”

Viktors Pentjušs, MIC (1915 – 2007)
Fragments no raksta “Kristu mēs sastopam brāļos” (“Katoļu kalendārs”, 1993)

Lūgšanu nodoms

Lūgsimies par tiem, kuri savā dzīvē ir piedzīvojuši vardarbību un atstumšanu, lai viņi piedzīvotu Dieva dziedinošās mīlestības klātbūtni un apzinātos, ka Dievs viņus mīl neatkarīgi no tā, ko citi vai viņi paši par sevi domā.

Apņemšanās

Pārdomas

“Varbūt tiešām zeme ir pārbaudījumu vieta, kur Dievs nospriež, vai esmu tiesīga reiz nonākt Viņa tuvumā. Mani pārbauda, arvien  no jauna pārbauda. Vienu es tomēr skaidri zinu, ka bez visaugstākās palīdzības nekas neizdodas.”

Rakstniece, tulkotāja, kultūrfilozofe Zenta Mauriņa (1897 – 1978)
Fragments no “Manas saknes ir debesīs”, 1976. gada 30. jūnijā

Lūgšanu nodoms

Lūgsimies par Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un visiem, kas kalpo Latvijai militārajā dienestā.

Apņemšanās

Pārdomas

“Mūsdienās nav pietiekami tikai filozofēt, lai cilvēks tiktu atpestīts, daudz vairāk ir nepieciešams kristianizēt cilvēkus un tautas (…) Aicinājums ir: Mīlestībā būt gudram un gudri mīlēt!”

Filozofs, jezuītu tēvs Staņislavs Ladusāns (1912 – 1993)
Fragments no uzrunas Pasaules Filozofijas kongresā 1986. gadā

Lūgšanu nodoms

Lūgsimies, lai kristieši visā pasaulē arvien dziļāk savā ikdienā dzīvotu saskaņā ar tuvākmīlestības bausli. Lai apziņa, ka esam mīlēti, pamodina mūsos vēl lielāku spēju mīlēt

Apņemšanās

Pārdomas

“Kādā svētdienas agrā rīta stundā es pastaigājos pa sabombardēto Brēmenes pilsētu. Ielas bija tukšas, tikai viens neliels suns meklēja sava saimnieka pēdas. Tieši šinī brīdī kaut kas uz mani sāka runāt: “Cilvēka bērns, lūk, suns meklē pēc sava saimnieka, tu, katolis – kristietis, ko tu meklē Kunga dienā tukšajās ielās? Suns meklē savu kungu… Vai nebūtu laiks arī tev sākt apmeklēt Kunga namu?”

Monsinjors Antons Smelters (1923 – 2010)
Fragments no A. Smeltera ievadraksta LKSSA “Dzintars” Rīgas vienības žurnālam 2000. gada maijā

Lūgšanu nodoms

Lūgsimies par tiem, kas kāda iemesla dēļ nespēj uzdrošināties ienākt baznīcā! Lai Dievs dāvā viņiem drosmi un dzīves ceļā liek cilvēkus, kas palīdz to pārvarēt, kas palīdz ieraudzīt Dieva lielo žēlsirdību!

Apņemšanās