Pirmdien, 26. aprīlī, pēc garāka pārtraukuma, attālināti notika Rīgas arhidiecēzes garīdznieku konference, kurā piedalījās ap 40 ordinēto personu. Galvenā tēma bija kristīgo aicinājumu un kalpojumu veicināšana, izvērtēšana un pastorālā aprūpe.
Vispirms uzstājās Rīgas Starpdiecēžu augstākā garīgā semināra komanda. Rektors priesteris Marcins Vozņaks raksturoja aicinājumu situāciju pasaulē, norādot uz kulturāliem faktoriem, kuri tos neveicina, piemēram, liels akcents tiek likts uz cilvēka pašrealizāciju, kur nav vietas Dieva gribai; jauniešu bailes no atbildības un svarīgu lēmumu pieņemšanas visās dzīves jomās; plaši izplatītā Baznīcas un tās autoritāšu (pāvesta, bīskapu) kritizēšana; paša priestera attieksme pret savu kalpošanu un misiju. Rektors norādīja, ka būtu jālūdzas tā, it kā viss būtu atkarīgs no Dieva, un jārīkojas tā, it kā viss būtu atkarīgs no tevis. M. Vozņaks tāpat informēja, ka veidojas jauna Garīgā semināra mājaslapa garigais.lv, ir pieejama filma par semināru, kā arī top fotoizstāde par semināru.
Semināra garīgais tēvs priesteris Toms Priedoliņš dalījās personīgajā pieredzē par aicinājumu skaita kritumu Romas Īru kolēģijā. Viņš skaidroja, ka Dublinas arhidiecēzē piedzīvots dziļš naidīgums pret Baznīcu, bet Itālijā slēdz un apvieno seminārus. Līdz ar to Latvijas situācija neesot unikāla.
Savukārt inspektors priesteris Andžejs Lapinskis norādīja, ka aicinājumi rodas ģimenē un draudzē. Seminārā tie tikai pilnveidojas. 2019. gadā aizsākās aicinājuma pastorāles misijas braucieni un līdz pandēmijas sākumam tie aptvēra Liepāju, Valmieru un citas draudzes. Cerams, ka 2021. gada septembrī varēs tos atsākt. Būtu vajadzīga lūgšana visas metropolijas līmenī par paaicinājumiem, uzsvēra A. Lapinskis.
Priesteris Pauls Kļaviņs runāja par lektoru, akolītu un pastāvīgo diakonu aicinājuma un kalpošanas sākotnējo izvērtēšanu draudzēs, kur izšķiroša loma ir priestera spējām noteikt, uzrunāt un ievadīt kristieti konkrētā darbībā, kas nāktu par labu Dieva tautai. Vispirms jau liturģijā, kurā lektori lasa Svētos Rakstus un akolīti piekalpo pie altāra un vajadzības gadījumā dala Svēto Komūniju. Dažkārt ir svarīgi aiznest Svēto Komūniju slimajiem mājās vai slimnīcās. Pie sākotnējās aicinājuma izšķiršanas vērā jāņem cilvēciskais, morālais un garīgais briedums. Ja šādi draudzes locekļi ir atbilstoši piedāvātajam kalpojumam, tad var notikt teoloģiska apmācība, īpaši liturģijā, mācībā par sakramentiem un Baznīcu. Ja kāds nestu Svēto Komūniju slimajiem, tad vēl svarīgi ir arī morālās sirdsapziņas jautājumi grēku nožēlas un garīgās mainīšanās ziņā. Pastāvīgo diakonu gadījumā sākotnēja izvērtēšana draudzēs notiek līdzīgi, bet ordinācija sasniedzama ar sistemātiskāku sagatavošanos teoloģijā un pastorālā jomās. Parasti tas notiek Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta ietvaros, tomēr pamatformācija notiek savā vai bīskapa nozīmētā draudzē, norādīja P. Kļaviņš.
Noslēgumā Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs norādīja uz aicinājumu un kalpojumu nozīmi nākotnei, kad tiks pārvarēta Covid-19 krīze, kuru nereti pavada sazvērestības teorijas par vakcināciju pret COVID-19. Vatikāns, proti, Ticības mācības kongregācija ir skaidri pateicis: ja ir ētiska rakstura šaubas par kādu no vakcīnām, tad ir ieteicams izvēlēties ētiski pieņemamāku vakcīnu. Tomēr gadījumā, ja izvēles nav, tad kongregācija aicina vakcinēties ar to vakcīnu, kas ir pieejama. Ja sirdsapziņa, neskatoties uz šo Vatikāna skaidrojumu, ir pret šādu soli, tad jāpajautā, vai tā nav skrupuloza un maldu ziņu samulsināta. Katoļticīgie nav gudrāki par pāvestu un Baznīcas maģistēriju. Ir svarīgi, lai garīdznieki ietu kopsolī ar abiem pāvestiem un palīdzētu kliedēt šaubas arī saviem draudžu locekļiem. Gan pāvests Francisks, gan arī emeritētais pāvests Benedikts XVI ir vakcinējušies, tā rādot priekšzīmi arī visiem pārējiem ticīgajiem, stāstīja Z. Stankevičs.
Priesteris P. Kļaviņš
