Kādā vasaras svētdienas dievkalpojumā Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālē pamanu Annu un Vaclavu Kancānus. Viņi, draudzīgi viens otru atbalstīdami, iet pie Komūnijas. Zinu Annu kā dedzīgu kustības „Par dzīvību” darba rosinātāju un ilggadēju atbalstītāju. Par vīru esmu dzirdējusi mazāk, tik vien, ka bēgļu gaitās abi ir nonākuši Vācijā, pēc tam Amerikā un lielu daļu laika vēl arvien tur pavada – kā paši saka, ir kā gājputni, kas uz ziemu aizlaižas, bet pavasarī atgriežas. Dažas nedēļas vēlāk, citu cilvēku rosināta, nobriest ideja, ka vajag iepazīstināt mūsu lasītājus ar katoļu ģimenēm, kas ar savu piemēru parāda, ka uzticība laulāto attiecībās var būt ilga un laimīga. 94 gadus vecais Veclavs un 89 gadus vecā Anna ir izaudzinājuši piecus bērnus, vienmēr bijuši aktīvi gan Baznīcā, gan latviešu organizācijās, un arī šī saruna mudina aizdomāties, ka laimīgai dzīvei nemaz tik daudz nevajag.
Cik gadus jūs esat kopā nodzīvojuši?
A.: Skaiti tu!
V.: Laulāti esam 67 gadi un septiņi mēneši. Salaulājāmies 1944. gada 6. novembrī.
Kā jūs iepazināties?
V.: Mēs kopā strādājām. Anna bija viesmīle Rēzeknes stacijas dzelzceļa bufetē. Un es atnācu strādāt kā grāmatvedis.
A: Kontrolieris.
V.: Kontrolieris un grāmatvedis, viss. No sākuma kontrolieris, katru vakaru vajadzēja pārbaudīt, cik ieņemts, norēķināties. Ļoti sarežģīti. Tad nebija nauda vien, bija arī kuponi. Par maizi bija kuponi, par gaļu bija kuponi, par sviestu.
Un kā jūs nolēmāt precēties?
V.: Pēc diviem gadiem.
A.: Kā liktenis neizspēlē trikus?! Kad sākās bēgļu gaitas un Vaclavs devās uz Rīgu, mammīte viņam ieteica, lai mani neatstāj Rēzeknē. Viņš atstāja zīmīti brālēnam, un tas atveda man zīmīti, kur teica, lai uzreiz viņam sekoju, jo viņš jau ir ceļā uz Rīgu.
V.: Tas bija 1944. gadā.
A.: Es varēju to zīmīti arī nesaņemt un nebūt tai vilcienā. Tas ir īpatni. Saņem to zīmīti, dabū pēdējo vilcienu un nokļūsti Rīgā.
Bet jūs jau draudzējāties?
V.: Nu jā, mēs jau bijām nolēmuši precēties.
A.: Es redzēju, ka šis cilvēks nekad nepalika dusmīgs. Ja kāds atnāca un prasīja ēst, bet viņam to kuponiņu nebija, tad es noskatījos, ka (Vaclavs) izplēš no savas grāmatiņas kuponiņus, lai viņu pabarotu.
V.: Anna bija vissmukākā. Tur bija divas krievietes, un trešā bija jau precējusies. Jūs bijāt piecas vai sešas…
Kā jūs sapratāt, ka šis otrs cilvēks ir īstais, no Dieva dotais?
V. Mēs taču gadu nostrādājām kopā. Es taču redzēju, ka viņa nebija kā pārējās. Viņa bija klusa un mīlīga.
A.: Man uzreiz patika, ka viņam ļoti laba sirds. Mana vecmāmiņa bija Trešā ordeņa franciskāne un viņai pirmajā vietā bija ticība. Un viņa mūs abas meitenītes (ar Annas māsu) ieaudzināja mīlestībā uz Dievu. Uz baznīcu iet mums likās tik dabiski, it kā tā ir daļa no mums. Tāpēc man pats galvenais bija, lai tas cilvēks dalās, lai ir uzmanīgs, miermīlīgs, nekad nepaceļ balsi. Nu, kā tu nepielipsi tādam klāt, kuram ir tādas īpašības? Mēs jau nekādos randiņos negājām. Viņam vakarā bija visādi rēķini, un es arvien biju tuvumā. Ja tu mīli cilvēku, tad tev pietiek ar to, ka viņš ir tuvumā.
Kā jūs nolēmāt precēties?
V.: Rīgā mēs sastapāmies. Es ar zirdziņu aizbraucu uz Rīgu un Anna aizbrauca ar vilcienu..
A.: Es turpināju strādāt.
V.: Jā, Annu nokomandēja uz Rīgu strādāt. Viņa kādu laiciņu strādāja, tad atmeta ar roku un nāca dzīvot pie mums uz Vecāķiem. Un, kad krievu armija bija Carnikavā, tad ko mēs vēl vairāk gaidīsim? Man bija divi riteņi, uzlikām uz bagāžnieka nepieciešamo un devāmies uz Kurzemi.
A.: Mēs jau nedomājām par bēgļu gaitām un savas dzimtās zemes atstāšanu. Tas man prātā nemaz neienāca. Bet tu iekļūsti tādos apstākļos un dzīve tevi stumj.
V.: Mēs ar riteņiem aizbraucām uz Kurzemi, apmetāmies Durbē, kur dzīvoja mans brālēns, pilsētas sekretārs. Viņš iedeva vienu istabiņu bēniņos, un tur mēs nodzīvojām piecus mēnešus. Tad atnāca žandarmi un mani iesaistīja ierakumu darbos: desmit stundas dienā, septiņas dienas nedēļā.
Jūs bēgļu gaitās apprecējāties? Pastāstiet, kā tas notika!
A.: Kur tikai piestājām, kaut uz mazu mirkli, tur gājām uz baznīcu.
V.: Mēs gribējām Vaiņodē, bet nevarējām.
A.: Mūs visu laiku dzīve stūma uz priekšu un nekur nevarējām apstāties pietiekami ilgi, lai baznīcā mūs varētu salaulāt. Vecpilī bija tāds vecs prelāts Jānis Dauge. Viņš jau bija uz slimības gultas. Un viņam bija viens bēglis no Rīgas, priesterītis, kas Mises turēja. Mēs abi divi ienācām baznīcā, un es teicu priesterim: „Vai jūs varat mūs salaulāt?” Viņš uztraucās, kas mēs tādi esot, jo viņam sanāca paļauties uz manu vārdu, ka es pareizi saku, ka abi esam katoļi. Viņš vilcinājās, tā kā atkāpās. Es sapratu, ka nelaulās, un teicu ar žēlu balsi: „Ziniet ko, tad mums jādzīvo kopā tāpat.” Kā pateicu, ka dzīvosim kopā, tā uzreiz sabruka. Bet galvenais, kādas mums laulības bija! Mūsu drēbes, kājas bija dubļainas, mēs knapi iekunkurojām baznīcā, bet tā pilna ar karavīriem, kas tur bija apmetušies. Kad mēs ienācām, viņi saprata, ka mums būs laulības, un uzgavilēja. Iznāca, ka mūsu viesi bija pilna baznīca ar karavīriem.
V.: Tie nebija latvieši, bet vācu karavīri, jo fronte bija kādus 4 līdz 5 km no turienes.
A.: Bet patīkami. Tomēr karavīrs ir karavīrs.
Kas bija pēc tam?
V.: Mēs norakām ierakumus, un seržants mums teica: „Būs slikti! Brauciet uz Vāciju!” Viņš pat uzrakstīja mums zīmi, ka mūs komandē uz Ščecinu ierakumus rakt. Viņi mūs ar mašīnu aizveda uz Liepāju, kur latviešiem bija bēgļu nometne. Mums tur iedeva istabiņu. Man Liepājā bija tuvs draugs, kas sagādāja biļetes uz ievainoto kuģa, jo parastos bēgļus jau vairs neveda. Trijās dienās bijām Štutgartē. Cik milzīga atšķirība ar Kurzemi! Štutgartē iebraucām, artilērijas apšaude bija tikai pilsētas nomalēs. Viss tik mierīgi, tirgus strādā. Iegāju bankā, man laipni izmainīja 1000 markas. Uz ielām visur zupas katli un sviestmaizes. Nostājies rindā, piecas minūtes, iedod bļodiņu zupas, sviestmaizes. Gribas ēst, atkal ej rindā. Pēc 12 stundām mēs iekāpām vilcienā un braucām uz Berlīni. Tur izkāpām nakts vidū. Vilciens tālāk negāja. Nakti pavadījām Berlīnē uz bagāžas ratiņiem un no rīta iekāpām vilcienā. Tur, tālāk no frontes, jau bija mierīgi. Pēc divām stundām bijām Leipcigā, un skaļruņi paziņoja, ka vilciens, ar kuru izbraucām no Berlīnes, ir bijis pēdējais, jo stacija pēc tam tika noslaucīta no zemes virsas. Tā ka, ja vienu stundu ilgāk mēs būtu bijuši Berlīnē, tad mums būtu beigas. Aizbraucām uz tādu mazu pilsētiņu, Gēru, kur man dzīvoja draugs. Trīs dienas padzīvojām viesnīcā, un tad es dabūju darbu lielā muižā, kur bija 200 strādnieki, no tiem 16 latvieši. Tur mēs nostrādājām, kamēr amerikāņi ienāca.
A.: Jau Rēzeknē, kad tikai dabūju zīmīti no viņa (Vaclava), es ieskrēju Rēzeknes baznīcā, nostājos pie Dievmātes altāra un sirsnīgi lūdzos. Es viņai teicu: „Mīļā Māt, no šī brīža es esmu tavās rokās.” Tāpēc vēl šobrīd man patīk iet uz to vietu. Dievmāte ir mūs izvedusi pa visiem šiem ceļiem. Piemēram, vienā reizē mēs ejam pa lielceļu un brīnāmies: neviena cilvēka nav, kas ir noticis? Lopiņi izlaisti, pa laukiem staigā. Pirmie cilvēki izlien no kaut kādiem pagrabiem un jautā, no kurienes nākam. Mēs pastāstām, bet viens cilvēks mums saka: „Jūs zināt, pa kurieni jūs ejat? Starp divām armijām! Viņiem tikai vajadzēja uguni atklāt, un jūs tur būtu čupiņa uz lielceļa.” Un tā bija daudzās vietās. Mēs ejam, ejam, pārguruši, nav nevienas vietiņas, kur apmesties. Iekrītam grāvī. No rīta pamosties un, izrādās, esi starp līķiem gulējis, pirms tavas nolūšanas tur ir bijusi cīņa. Jā, īpatna sajūta, ka tu dzīvais piecelies starp tiem, kas tikko aizgājuši. Daudz tādu gadījumu bēgļu gaitās. Bet es personīgi jutu, ka Dieva Māte mūs ir vadījusi.
Kā jūs nonācāt ASV?
V.: Četrarpus gadi bijām Vācijā un tad devāmies uz Ameriku. Vienu gadu nostrādājām lauksaimniecībā.
Kā jūs izdomājāt turp doties?
V.: Nē, nē, nē! Amerikāņi visu organizēja. Katram vajadzēja galvotāju.
A.: Visa Amerika bija sacelta kājām. Bija pieteikts: organizējiet kopas un ņemiet bēgļus! Mēs jau bijām nozīmēti zem vienas fermas.
V.: Mēs uztraucāmies, kā tur viss būs. Bet tur viss bija noorganizēts. Vāciešus izdzina ārā no vienas priekšpilsētas un 5000 baltiešus ielaida tur iekšā. Mums iedeva biļeti, kur jābrauc, kas par mums galvoja, un bija morāls pienākums pie tiem cilvēkiem gadu nostrādāt. Pēc tam mēs pārvācāmies uz Minesotu, jo zinājām, ka tur ir daudz latviešu.
Vai jūs bijāt aktīvi latviešu biedrības aktīvisti?
A.: Latvieši ļoti turējās kopā.
V.: Latvieši sapulcējās Ņujorkā, Čikāgā, Mineopolē, Sanfrancisko, Sietlā.
A.: Uzreiz izveidoja baznīcas, latviešu skolas.
V.: Bija 25 latviešu organizācijas.
A.: Kāda ir starpība starp mūsdienu bēgļiem un mums. Mēs bijām spiesti bēgt, jo mums bija jāglābj dzīvība. Bet mums bija dzimtenes mīlestība. Liktenis mūs izgrūda. Bet, tiklīdz mēs bijām ārpus dzimtās zemes robežām, mēs turējāmies kopā, lai būtu spēks.
Kā izpaudās jūsu aktivitātes?
V.: Es biju apgāda „Daugava” Amerikas pārstāvis. Tāpat arī palīdzēju brālim, kam bija Latvijas skaņu plašu firma. Publicēju avīzē sludinājumus, piedāvāju skaņuplates, grāmatas. Lai cik tas savādi iznāk, trimdā daiļliteratūra iznāca daudz vairāk nekā visā Latvijā, tikai tie metieni bija 2000 vai 2500 eksemplāru. Bija kādi 10 apgādi. „Grāmatu draugs” izdeva divas grāmatas mēnesī. Mans apgāds pa gadu izdeva kādas 10 grāmatas, bet ļoti vērtīgas: Latvijas vēsture, Latvijas māksla, u.tml.
Kā jūs centāties bērnos ieaudzināt mīlestību pret Latviju?
V.: Pirmkārt, mēs aizliedzām ģimenē runāt angliski. Kā esi mājās, tā vairs nedrīksti runāt angliski, tikai latviski. Otrkārt, mēs vedām katru sestdien uz latviešu skolu. Tā bija luterāņu baznīcā, un tajā laikā bija kādi 120 skolēni. Un mājās arī mācījām. Mums pat no Latvijas atsūtīja bērnu grāmatas. To propagandu jau bērns nesaprata, mēs sapratām, bet bērns ne.
Kā ieaudzinājāt mīlestību pret Dievu?
V.: Mums taču katoļu draudzīte bija, un tur bija ļoti labs draudzes gans, prelāts Strelēvics.
Kas bija visgrūtākais trimdā un kas to palīdzēja izturēt?
V.: Pirmkārt, vajadzēja pie mājas tikt, tad pie mašīnas, tad pieci bērni. Anna no sākuma nevarēja strādāt. Mēs bijām mazā Latvija, kādi 2000 latvieši mazā apkārtnē, tādā kā Rīga. Mums bija luterāņu un katoļu baznīca. Vēlāk luterāņiem izveidojās pat trīs draudzes. Pēc tam bija latviešu biedrība, savu namu uzturēja.
A.: Bet bēgļi bija ļoti pašaizliedzīgi. Ja bija kāds projekts, tad ļoti pašaizliedzīgi rīkojāmies, tikai tāpēc mums bija baznīca, draudze…
Vai pirms kara jūs arī bijāt aktīvi Baznīcā?
V.: Ļoti aktīvs – no 2 gadu līdz 22 gadu vecumam. Mums bija Katoļu jauniešu biedrība, un tur bija 600 biedru. Mums bija lielas telpas, labs koris, kas radiofonā uzstājās, laba teātra kopa, laba sporta kopa. Un vēl šādas tādas aktivitātes. Tur es biju aktīvs no dibināšanas. Man bija astoņi gadi, kad to biedrību 1926. gadā izveidoja. To slēdza tikai 1940. gada jūlijā. Biedrība darbojās pie Franciska baznīcas. Pēdējos gados es biju arī tās valdē.
V.: Tā, ko sauc par Latgales priekšpilsētu – Ludzas, Daugavpils, Katoļu iela – tur vienkopus dzīvoja visi, kas nāca no Latgales. Mans tēvs uz Rīgu pārcēlās 1882. gadā, mamma – 1888. Viņi iepazinās Rīgā un apprecējās, būdami latgalieši. Kad viņus laulāja, Sv. Franciska baznīca bija tikko nodibināta.
Un Anna?
V.: Ko tad Anna, viņa taču bērns bija! Kad krievi okupēja, viņai bija tikai 17.
Cik jums bija gadi, kad jūs apprecējāties?
V.: Man bija 26 un Annai tikai 21.
Un jūs iesauca armijā?
V.: Es pastudēju divus gadus, un mani pirms okupācijas iesauca Latvijas armijā. Kad ienāca krievu armija – veselu gadu nodienēju sarkanajā armijā.
A.: Tu dienēji Latvijas armijā, un, kad ienāca krievi, tad visu norāva nost un teica: „Tagad tu dienēsi krievu.” Un, kad ienāca vācieši, viņi tevi saņēma gūstā. Tā kā tu zināji vācu valodu, tad tevi izvilka ārā. Un tu aizgāji ar vāciešiem līdz Freimaņiem, kas ir pa ceļam uz Aglonu. Un te viņš saka tam vācietim: „Te man mammīte, te mana dzimtā vieta…” Un tas vācietis saka…
V.: Viņš teica: „Ej mājās un nerādies!”
A.: Tas ir tik zīmīgi – cilvēks ir cilvēks. Saka: vācietis ir tāds, krievs ir tāds, latvietis ir tāds. Tas ir ļoti netaisnīgi. Bet cilvēks ir cilvēks.
Kāda bija katoļu inteliģence pirmskara Latvijā?
V.: Katoļu inteliģence bija daudz vairāk organizēta nekā tagad. Mums bija studentu biedrības, korporācijas.
Ko jauniešiem visvairāk patika darīt?
V.: Mums bija telpas, tur darbojās koris, teātra grupa. Bija arī spēcīgas šaha komandas, kas cīnījās pa visu Rīgu, daži labākie pat tika uz ārzemēm. Un galvenais – sarīkojumi, sarīkojumi, sarīkojumi. Balles trīs reizes gadā.
Kurš posms dzīvē jums ir bijis visintensīvākais un visskaistākais?
V.: Man visskaistākais bija posms no 1933. līdz 1938. gadam. Arī studiju gadi, lai gan tad jau bija drūma nojauta, ka kaut kas briest.
A.: Man pavisam cits dzīves ritms bija. Tev viss vienkāršāk, bet man nebija tā. Kad man bija seši gadi, nomira tētis. Mammai bija krītamā kaite, kas līdz ar tēva nāvi atjaunojās. Manai vecmāmiņai, tēva mammiņai, vajadzēja uzņemties ģimenes vadību. Mans tētis strādāja Rēzeknes apriņķī. Līdz ar viņa nāvi mums bija jāatstāj telpas, kur dzīvojam, jāpārceļas uz šejieni, uz mājiņu Zilupes ielā. Mūs izvilka vecmāmiņa. Paldies Dieviņam, ka viņa bija franciskāņu Trešajā ordenī un bija ļoti ticīga, viņa prata bērniņiem pieiet. Viņa mūs nekad nepēra, nekad nebāra, bet vienmēr ar mīlestību – nu darīsim bērniņi tagad to! Viņai bija īpatna pieeja. Vecmāmiņa bija ģimenes galva līdz tad, kad man bija 17 gadi, viņa nomira. Man faktiski skaistākais posms bija mana vecāmāte, viņas mīlestība.
V.: Bet tad tu vēl bērns biji.
A.: Bet tu zini, tēti, es tev pateikšu, es vēl šodien atceros visus viņas teicienus. 16 gadu vecumā viņa sāka runāt par nāvi. Es viņai teicu: „Vai tu negribētu palikt ar mani uz mūžu?” Viņa teica: „Ja Dievs atļaus, es tevi pavadīšu tavā dzīvē.” Un tas man vienmēr stāv atmiņā, jo es personīgi bieži jūtu, ka viņas nopelns arī ir.
Kad jūs uzzinājāt, ka varat atgriezties Latvijā, kā jūs jutāties?
V.: Mēs ļoti intensīvi sarakstījāmies ar Annas māsu un manu māsu un daudz palīdzējām viņiem. Brežņeva laikā sākām braukt ciemos uz Latviju. Vispirms palaidām vecāko meitu – 1968. gadā viņai bija 20 gadu dzimšanas diena un aizsūtījām viņu vasarā to Latvijā nosvinēt. Viņa atbrauca no Latvijas un teica: „Ja mani uz Mēnesi būtu aizsūtījuši, man lielāku brīnumu nebūtu kā Latvijā. Tik daudz radu!” Tad pēc diviem gadiem Anna ar otro meitu atbrauca uz Latviju, un 1976. gadā mēs visi septiņi – pieci bērni un mēs divi. Bet mūs „piešmauca”. Mēs samaksājām par septiņām dienām Rīgas viesnīcā, bet, kad atbraucām, tad viņi pateica, ka var mūs turēt tikai četras dienas, jo par daudz tūristu. Trešo reizi atbraucām pēc gada,1977. gadā, nu jau uz trīs nedēļām, dabūjām privātu apmešanos pie māsas mājā Vecmīlgrāvī. Tad mums bija labi.
Kad Latvija atguva neatkarību, pārdevām savu māju vecākajai meitai un sev nopirkām mazu būdiņu. Domājām, kāpēc mums vajag, dzīvosim Latvijā deviņus, desmit mēnešus un uz Ameriku aizbrauksim tikai nokārtot formalitātes. Bet tad vienu dienu atnāca jaunākā meita un sagādāja mums pārsteigumu, sakot, ka gaida bērnu. Tā nu viņa mūs piesēja pie Amerikas. Kur tad mēs varam braukt, ja viņa ir ar zīdaini un vajadzīga palīdzība?
Anna, pastāsti par dzīvību, kā tev radās doma Latvijā veidot organizāciju?
V.: Anna jau Amerikā bija aktīva.
A.: Kad es Svētajās Misēs lūdzos, man nebija miera, ka to, kas Amerikā notiek, vajag arī Latvijā. 1990. gadā uz Latviju atbrauca ārsts dr. Vilke un meklēja, ar ko var satikties. Viņam bija privāta tikšanās ar dakteri Māru Zaķi. Tad nākamajā gadā es runāju ar Smelterīti, bet galvenais atbalsts man bija Dace Kudiņa. Es viņai stāstīju par Vilki, par kustību, un viņa teica: „Kāpēc to nesāc mums šeit?” Tie visi bija priekšdarbi. Un tā solīti pa solītim.
Kāpēc jums šī tēma ir tik tuva?
A.: Es esmu piecu bērnu māte. Iedomājies, man ir mazliet pāri 30: man pie kājām sēž un spēlējas četrus gadus veca meitene, gadu veca meitenīte uz vienas kājas, bet pie krūts nupat piedzimis puisītis. Un es viņus mīlu un tieku ar viņiem galā. Tas parāda, ka sievietes sirdī ir tāda mīlestība, kādu viņa pati neapjēdz. Un tāpēc es brīnījos, kā tā var, ka māte pati nogalina savu bērnu. Tas ir kaut kas neiedomājams.
Kāda jums iepriekš bija attieksme pret bērniem? Cik būs, tik būs?
V.: Cik būs, tik būs.
A.: Pirmais bērniņš man nomira. Un, jau atrodoties Amerikā, arī vienu bērniņu zaudējām. Es esmu trausla, cik tur daudz vajag. Tā ka man būtu bijuši septiņi. Bet, ja es tiku galā – es to stāstu tikai tagad –, ja es varēju mīlēt un normāli funkcionēt, tad lai sievietes nestāsta, ka nav iespējams.
V.: Bet visādi cilvēki ir.
Kā jūs domājat, kāpēc mūsdienās tik zemu dzīvība tiek vērtēta? Kas ir mainījies?
A.: Pamatā runa ir par laulību kā tādu, laulība vairs nav laulība. Cik daudzi tagad dzīvo vienkārši tāpat! Cilvēks vairs nedzīvo pēc Dieva likumiem. Daudzi nemaz nezina, tikai dzīvo.
V.: Bēdīgi, ka nav bērnu Latvijā. Vienas divbērnu ģimenes. Viens un divi bērni. Reti, reti, kad ir vairāk kā divi bērni. Tā ir izmiršana.
Vaclav, Anna ļoti iesaistījās par dzīvības aizstāvību, kāda bija jūsu attieksme pret to?
V.: Es viņai biju šoferis.
Ko var mācīties no brāļiem, māsām Amerikā?
V.: Kas mums nepatīk, ir tas, ka te ir ļoti nedisciplinēti – kad iet pie Komūnijas, tad visi uzreiz un barā stāv. Mums Amerikā iet pa soliem – iziet viens sols, tad nākamais. Dievkalpojumā ir 800 dalībnieku un seši dalītāji, tas aizņem piecas minūtes.
A.: Latvijā reizēm dievkalpojums ir trīs stundas. Vai tu, cilvēks, vari ar visu savu būtni, domu būt iekšā tās trīs stundas? Tas cilvēkam nav iespējams. Kā es saprotu un jūtu: kad ienāku baznīcā, tad tur Viņš altārī ir un vajag ar Viņu runāt – no sirds uz sirdi. Es domāju, citādi tā ir nevērība. Tu vari līdz sabrukumam grāmatu lasīt, bet, ja nebūsi ar savām domām, ar visu savu būtni pie Viņa, tad es personīgi domāju, tas ir kā tukšs gaiss. Ja tev nav laika, tad īsi un sirsnīgi ar visu savu būtni, ar visām savām domām ej pie Viņa un lūdzies.
Man arī skumji, ka Latvijas Baznīcā, salīdzinot ar Ameriku, priesteri pārāk maz runā par dzīvības tēmām un šeit nav īpaša atbalsta dzīvības aizstāvības darbam no Baznīcas puses.
Anna, jūs katru dienu ejat uz baznīcu – no rīta un vakarā. Par ko jūs lūdzaties?
A. Par priesteriem, par cilvēkiem, kurus redzu vienu, otru, par visu pasauli. Man vairs nav radu, man visa pasaule ir radi.
Kā ir dzīvē, ir taču tādi brīži, kad gribas otru pārveidot. Vai jums ir tā bijis?
V.: Nē.
A.: Viņš ir ļoti kluss, ļoti nerunīgs.
V.: Tu nevari mani uztaisīt par runīgu.
A.: Es esmu pļāpa. Es gribētu, lai viņš ar mani vairāk runā. Viņš ir tas klusais, un es esmu tā pļāpa.
V.: Kad es viņu iepazinu, tad viņa bija tā klusā.
Ko jūs ieteiktu tiem, kas ģimeni veido tagad? Kā viņiem nosargāt šo uzticību, kad ir visādi kārdinājumi nomainīt vīru, sievu?
V.: Nav viegli.
A.: Es nevaru iedomāties! Tas taču ir grēks. Kā tu ar abām kājām gribi iet iekšā grēkā? Bet, ja nav nekāda pamata, ne Dieva, ne velna, tad tu dari uz „bui dui”. Tur ir tā lieta.
Kā nodzīvot laimīgu mūžu kopā ar otru cilvēku?
V.: Vienkārši jādzīvo.
A.: Viņš bija sportisks, es arī biju ļoti laba vingrotāja, bērni bija, tas palīdz. Es domāju, ka Gars. Ja tic Dievam un mīlošais cilvēks pareizi dzīvi dzīvo, tad var dzīvot diez cik ilgi.
Es noskatos uz šodienas pasauli, kā cilvēks ir grimis, kā cilvēks ir grimis. Manā bērnībā – pamēģini neklausīt mammu un tēti. Vecmāmiņa tad kļuva tik bēdīga. Viņa teica: „Tu to izdarīji?” Un, ja nepalīdzēju viņai vai biju nepaklausīga, viņa palika tik bēdīga, ka mums abām ar māsiņu kļuva tik žēl…
Annai un Vaclavam ir 11 mazbērni, visi runā latviski – septiņi ļoti labi, četri nedaudz „slinkāk”. Divi dzīvo Zviedrijā, deviņi Amerikā.
Sarunājās Diāna Staņko, Anita Sosnare, sagatavoja Ingrīda Puce, publicēts „Katoļu Kalendārā 2013”
