1. „Lai visi būtu vienoti!” ( Jņ 17, 21)
Tā Jēzus lūdzās par saviem mācekļiem, tātad arī par mums. Tā ir svinīga lūgšana, kas uzliek pienākumu it visiem kristiešiem, – šie vārdi nāk no Dieva Dēla lūpām tuvu ciešanu brīdim, kad Viņš tiks nievāts, notiesāts uz nāvi un sists krustā. Tie vēstī par Dieva plānu, kas paredz vienotību, tie mudina cilvēku apzināties, kāda ir viņa atbildība. Dievs vēlas vienotību, bet cilvēkam dāvātā brīvība ietver arī iespēju šķelties; Dievs vēlas mīlestību, bet cilvēka grēks izraisa savstarpēju neuzticēšanos un pretrunas.
Šajos vārdos ar jaunekļa sirdi klausījās apustulis Jānis. Visu mūžu sludinājis Mācītāja Labo Vēsti un pašaizliedzīgi kalpojis brāļiem, tuvojoties garā mūža norietam, Jānis, kā vēstī tradīcija, šos vārdus rakstīja Evaņģēlijā. Kopā ar Pēteri un pārējiem apustuļiem viņš bija liecinieks šai lūgšanai, kas Euharistijas iedibināšanas vakarā atskanēja no Mācītāja lūpām. Tēva sūtība, kas Jēzum bija uzticēta, jau tuvojās savam piepildījumam; iedibinājis vienotības un mīlestības sakramentu, Kungs gatavojās dzert rūgto nodevības kausu.
2. Kā Romas bīskaps un Pētera ticības apliecinātājs es priecājos, ka šodien varu apcerēt šos Evaņģēlija vārdus un dalīties priekā ar saviem brāļiem Kristū – ar luterāņiem, pareizticīgajiem, baptistiem un katoļiem –, kas visi mierā sadzīvojat šajā dārgajā zemē un kas mani tik sirsnīgi šeit, Rīgā, esat uzņēmuši.
Dārgie brāļi, pēc šajā, divdesmitajā, gadsimtā kopīgi izbaudītās katakombu pieredzes jūs vēlaties arī turpmāk lūgties vienoti. Kopā pārdzīvotais krusts ir būtiski veicinājis kopīgos vērtību meklējumus un pirmām kārtām meklējumus pēc tās milzīgās vērtības, kāda ir kristiešu vienotība.
Līdztekus daudzajām pretrunām mūsu laikmetam ir arī ne mazums pozitīvu aspektu. To vidū īpaši jāizceļ ekumenisma gars. Tas pārvar seno sašķeltību, kuras cēlonis bieži vien ir bijusi tāda reliģiozitāte, kas vairāk saistīta ar rūpēm par laicīgām, nevis ticības lietām. Tagad ar katru dienu aizvien spēcīgāka kļūst tiekšanās pēc vienotības, par kuru lūdzās Jēzus Pēdējo vakariņu laikā, bet no kuras Viņa mācekļi vēstures gaitā tik daudzreiz ir atteikušies, un aizvien vairāk mēs izjūtam pienākumu šo vienotību rast.
3. Zīmīgi, ka šī lūgšanai veltītā tikšanās šodien notiek tūdaļ pēc īsas uzturēšanās katoļu katedrālē, kur mani uzņēma cienījamais Rīgas arhibīskaps Jānis Pujats, kurš mani pavadīja šurp uz luterāņu katedrāli, kas glabā pirmā šīs zemes apustuļa – svētā Meinarda – kapu. Kopīgā pagātne ticīgajiem uzliek pienākumu kā brāļiem
līdzdarboties vienlīdz kopīgās nākotnes labā.
Šajā Latvijas kristiešiem tik nozīmīgajā vietā mūsu lūgšanas raisās spontāni, tās ir dažādas un tomēr konverģējošas. Kā bieži salīdzinājuši Baznīcas tēvi, mūsu lūgšana būs līdzīga simfonijai, tā būs lūgšana, pateicoties, slavējot un visbeidzot izlūdzot.
4. Pateiksimies Dievam pirmām kārtām par to, ka esam aicināti pulcēties uz šo brālīgo tikšanos. Šodien mēs esam šeit tieši tādēļ, ka mūs ir vadījis Dieva Gars, esam šeit tādēļ, ka Jēzus aicinājums būt vienotiem šobrīd kļūst arvien stiprāks salīdzinājumā ar kārdinājumu dalīties un šķelties, kas noticis citos vēsturiskajos apstākļos, kad virsroku pār sūtību evaņģelizēt diemžēl bieži vien guva laicīgās intereses. Taču Dieva Vārds ir spēcīgāks par cilvēku vārdiem, un cerībai, kas mūs tuvina, ir stiprākas saknes nekā mantojumam, kas mūs šķir.
Kopīgi pateiksimies Kungam, kas valda pār laikmetiem un pār vēsturi, pateiksimies par mums dāvāto žēlastību dzīvot laikā, kad vairojas centieni rast mieru un Baznīcas vienotību. Pateiksimies par to, ka esam aicināti līdzdarboties, lai varētu atkal iet brālības ceļu, kurā ar brālīgu mīlestību tiktu uzveiktas pretrunas brāļu starpā. Pateiksimies Viņam par kristiešos modinātajām ilgām pēc sākotnējās vienotības, kāda valdīja to vidū, kas bija pulcējušies Pēdējo vakariņu mielastā. Mīlestība pret tēvu zemi Latviju, kādreizējo Livoniju, šo Māras – Jaunavas Marijas – zemi mudina kristiešus izpildīt savu pienākumu – rast vienotību.
Marija, kas savu dzīvi darīji par nemitīgu pateicības lūgšanu Dievam, māci arī mums pateikties, – to mēs arī darām šajā brālības stundā, daloties ticībā un cerībā.
5. Mūsu pateicības lūgšana – kā to redzam Kunga Mātes piemērā – pārtop pielūgsmē un Dieva slavēšanā. Pielūgsme un Dieva slavēšana ir kristiešu kopīgais pamatpienākums, priekšnoteikums ekumenismam, kura labā vēlamies darboties. Pazemīgi nostājoties Dieva klātienē, Kristus sekotāji spēs dziļāk izprast vienotības nepieciešamību, jo vienotības pamatā ir Trīsvienības noslēpums.
Ja dievišķajai Majestātei netiktu veltīta pielūgsme, Baznīcas vienotībai trūktu nepieciešamās stabilitātes, turklāt nebūtu tā pārdabiskā motīva kalpot brāļiem, kas, liekot ikvienā cilvēkā saskatīt Dieva attēlu, ticīgajam dod spēku „cerēt, arī neesot nekādai cerībai” (sal. Rom 4, 18).
Pielūgsmē mēs atklājam, ka brālīgo attiecību pārdabiskā mēraukla ir Dieva griba, – mēs esam aicināti būt par pazemīgiem un efektīgiem rīkiem Dieva rokās, un tādēļ mums ir jāpūlas, lai mūsos ik dienas arvien vairāk augtu Kristus. Tā notiekot, tiks mazinātas negatīvās sekas, kas radušās vēsturiskās sašķeltības dēļ. Jo vairāk nemainīgais, kas raksturo ticību, nostiprināsies pār pārejošo, kas raksturīgs vēsturei, jo gaismas pārpilnāka un pievilcīgāka ticība atklāsies mūsdienu cilvēkam.
6. Mūsu kopīgā lūgšana visbeidzot ir arī lūgšana izlūdzot. Ekumenisms ir žēlastība, kas tiek lūgta no Kunga, kuram mēs visi kopā izsakām gatavību šķīstīt savas rokas, skatienu un it īpaši – savu sirdi.
Ilgu laiku, gadu simteņiem vieni kristieši ir atteikušies spiest roku citiem, vērsuši savus skatienus dažādos un bieži vien pretējos virzienos, atteikušies mīlēt cits citu tā, kā mūs ir mīlējis un mīl Kristus.
Stāvot uz trešā kristīgā gadu tūkstoša sliekšņa, pateiksimies Dievam par jauno ekumenisma pavasari, kas prasa, lai mēs izpildītu savu pienākumu. Aizvien lielākā mērā pasaulē pieaugot savstarpējam atkarīgumam, kristieši ir aicināti sniegt roku cits citam kā brāļi un vērst skatienu uz vieniem un tiem pašiem mērķiem, lai darītu arvien ciešāku to mīlestības saikni, kas visus vieno Kristū.
Šādi, ar jaunu un dziļāku izpratni, kristieši saprot vārdus, kurus, atstājot šo zemi, saviem mācekļiem teica Kristus: „Bez manis jūs nekā nespējat darīt.” ( Jņ 15, 5) Mūsdienās pasaulē aizvien neapstrīdamāk atklājas tādas vērtības kā vienotība un savstarpējais atkarīgums, solidaritāte un miers. Kā pretstatu pasaulīgo elku mākslīgi radītajām, ambivalentajām tendencēm, kas cenšas cilvēku pakļaut, piemēram, tendencei pēc naudas, baudas, ietekmes un varas, uz trešā gadu tūkstoša sliekšņa Baznīcas ir aicinātas pasaulei piedāvāt to vienotību, kas vienīgā spēj glābt, – tā ir vienotība, kas rodas, uzklausot un pieņemot Kristus teiktos vārdus. Vienīgi tie spēj atklāt ar prātu neaptveramo nozīmi, kāda piemīt cilvēku savstarpējām attiecībām, progresam, jaunradei, dzīvībai un nāvei.
No mūsu sirdīm tādēļ ceļas lūgšana, izlūdzot no Dieva žēlastību, lai visos kristiešos augtu un attīstītos patiess ekumenisks aicinājums. Tieši tas ir mūsu šīsdienas lūgšanu vistiešākais mērķis.
7. Būdami kristieši, kas pilnā mērā dzīvo savā laikmetā, ko raksturo aizvien dažādākas tendences, pazemībā un paļāvībā lūgsim no Dieva žēlastību, lai mēs spētu būt labi darbarīki Baznīcas vienotības laukā.
Pāvests tagad var ierasties Rīgā, savukārt brāļi no Rīgas tiek no visas sirds gaidīti Romā. Tagad, lietojot vienādu izteiksmes veidu, vairs nav tik grūti saprasties, jo zinām, ka no Kunga esam saņēmuši vienu un to pašu sūtību, vienu un to pašu aicinājumu – Viņu pielūgt un Viņam kalpot, kalpojot brāļiem, kas vēl joprojām gaida, kad varēs dzirdēt Kunga teiktos vārdus, cerības un pestīšanas vēsti.
Lai Svētais Gars mūs vada miera ceļos! Viņš, kas mūs visus un ikvienu no mums ir mācījis dziļāk iepazīt Kristu, lai palīdz mums sastapties vienotā priekā jaunos Vasarsvētkos!
1993. gada 8. septembrī
