Kapusvētki

Kapusvētki ir īpašs brīdis, kad pulcējamies kapsētā. Diemžēl pēdējos gados, vecākai paaudzei aizejot mūžībā, palicēji bieži tā pa īstam vairs neizprot kapusvētku patieso skaistumu un tradīcijas dziļumu, bieži pat nezina, kā kapusvētkos uzvesties un ko darīt. Nereti kapusvētki tiek uzskatīti un var kļūt tikai par radu kopā sabraukšanu un kopīgu laika pavadīšanu. Taču tā tam nevajadzētu būt.

Gatavošanās kapusvētkiem

Kā jau nosaukums liecina, kapusvētki domāti mūsu mirušajiem, tiem, kuri kapsētā apbedīti. Katoļu Baznīcas Katehisms mums atgādina mūžīgo patiesību, ka “cilvēks, būdams radīts pēc Dieva attēla, vienlaikus ir gan miesīga, gan garīga būtne”.¹ Nedrīkstam aizmirst šo patiesību, jo tā mums palīdz saprast ne tikai cilvēka dzīves aicinājumu, bet arvien labāk un dziļāk to izprast un realizēt. Kapusvētkiem vajadzētu gatavoties tāpat kā jebkurām citām svinībām. Turklāt divkārši – gan fiziski, gan garīgi.

Jācenšas tā saplānot laiku, lai visa ģimene varētu ierasties uz kapusvētkiem laicīgi (varbūt pat iepriekšējā dienā) un bez liekas steigas pagūtu sakopt tuvinieku apbedījuma vietas. Neko labu neliecina tas, ka kapusvētku laikā, kad citi lūdzas, kāds darbojas ar grābekli, mazgā pieminekļus, kārto ziedos vai aizdedz sveces. Var gadīties, ka transporta vai citu no mums neatkarīgu apstākļu dēļ kavējam. Taču ne sistemātiski. Un jāpadomā ne tikai par ziediem un svecēm, bet arī par apģērbu. Ir zināma etiķete, ko jācenšas ievērot. Senie latvieši uz kapusvētkiem nāca goda tērpos – tautas tērpos. Arī mūsdienās Latvijā ir novadi, kur ticīgie uz kapusvētkiem ierodas tautas tērpos. Tērps liecina gan par to, kas kapusvētkos piedalās, gan arī par to, kā tuvinieki šiem svētkiem gatavojušies.

Apbedījumu vietas sakopšana

Tuvojoties kapusvētkiem, cenšamies sakopt mūsu tuvinieku kapu kopiņas, cik vien labi to spējam. Ir labi, ja kapsētu varam apmeklēt regulāri, bet pavisam citādāk, ja varam ierasties tikai pāris reizes gadā. Nav speciālu ieteikumu, kādas krāsas puķes jānes uz kapsētu. Galvenais, lai novietotie ziedi kopā izskatītos skaisti, vieni otrus papildinot. Ne vienmēr tiem jābūt veikalā pirktiem: tas var būt piemājas puķu dārzā, vecvecāku mājās plūktu vai lauku ziedu pušķis.

Protams, svinīgi izskatās arī aizdegtās sveces pie tuvinieku kapu kopiņām. Tās simbolizē mūsu mīlestību, vienlaikus arī mūsu dedzīgo un kvēlo lūgšanu nodomā par mirušajiem.

Būtu ļoti svētīgi sakopt tās kapu kopiņas, kuras neviens nekopj: piederīgie miruši vai nav varējuši atbraukt. Kapusvētkos par cilvēku ticību un žēlsirdību liecina ne tikai tuvinieku sakoptās apbedījumu vietas, bet arī kapsētas izskats kopumā. Būtu ļoti labi, ja tuvinieki apmeklētu kapsētu arī pēc kapusvētkiem, novāktu savītušās puķes, izdegušos sveču trauciņus. Ja to nevaram izdarīt paši, vajadzētu palūgt kādu no tuviniekiem vai radiniekiem.

Pēc tam, kad esam sakopuši tuvinieku apbedījuma vietas, kopīgi lūdzamies “Kunga Eņģelis…” vai kādu citu lūgšanu nodomā par mirušajiem. Garīgie tēvi iesaka lūgties vai nu sākot kapsētas sakopšanu, vai arī pēc darbu pabeigšanas. Pēc lūgšanas ir gandarījums ne tikai par paveikto fizisko darbu, bet arī par palīdzību mirušajiem, kas Dieva priekšā.

Svarīgs jautājums ir apbedījuma vietas sakārtošana pēc bērēm. Patiesībā rūpes par kapa kopiņu sākas uzreiz pēc bērēm – bieži jau nākamajā dienā tuvinieki dodas uz kapsētu, lai kopīgi lūgtos par mirušo. Ja puķes un vainagi jau novītuši, nav jāgaida trīsdesmit vai četrdesmit dienas, lai sakoptu apbedījuma vietu kapsētā. Tiklīdz ziedi vai vainagi novītuši, tie jānovāc. Uz kapa droši varam likt citus ziedus, jo puķes atklāj mūsu mīlestību un atmiņas par tiem, kurus esam pavadījuši mūžībā.

Dieva Vārda klausīšanās

“Savā labestībā un gudrībā Dievs ir vēlējies atklāt pats sevi un darīt zināmu savas gribas noslēpumu (sal. Ef 1, 9), pateicoties kuram, cilvēki caur Kristu, iemiesoto Vārdu, Svētajā Garā nonāk pie Tēva un kļūst par dievišķās dabas līdzdalībniekiem (sal. Ef 2, 18; 2 Pēt 1, 4). Tādējādi ar šo Atklāsmi savā mīlestības pārpilnībā neredzamais Dievs (sal. Kol 1, 15; 1 Tim 1, 17) vēršas pie cilvēkiem kā draugiem (sal. Kol 33, 11; Jņ 15, 14-15), lai aicinātu viņus uz dzīvi sadraudzībā ar Viņu un viņus uzņemtu tajā.”² Šie Vatikāna II koncila Dogmatiskās Konstitūcijas par Dievišķo atklāsmi Dei Verbum vārdi mums atgādina skaisto patiesību par Dieva Vārda vietu ne tikai visas Baznīcas, bet arī katra ticīgā cilvēka dzīvē. Dieva Vārdu ticīgie dzird, piedaloties dievkalpojumos, kā arī lasa savās mājās ikdienā.

Arī kapusvētki ir vieta, kur ticīgiem tiek dāvāta iespēja dzirdēt Dieva atklāsmi. Dieva Vārdam tiek ierādīta īpaša vieta kapusvētkos. Par cilvēka dzīves aicinājumu un piepildījumu labāk uzzinām tieši pateicoties Dieva atklāsmei. Ja kapsētā netiek svinēta Svētā Mise, vienmēr notiek Dieva Vārda liturģija, kuras laikā dzirdam Vecās Derības un/vai Jaunās Derības, kā arī Jēzus Kristus Evaņģēlija fragmentus. Pateicoties dzirdētajam un skaidrotajam Dieva Vārdam, kopīgi pārdomājam cilvēka dzīves uzdevumu un galīgo mērķi. Ļoti svarīgi ir uzmanīgi piedalīties šajā dievkalpojumā, jo tas ne tikai apgaismo cilvēka dzīvi, bet vienlaicīgi arī pamudina un pamāca mūs ilgoties pēc Dieva apsolījuma – mūžīgās dzīves. Dzirdētais Dieva Vārds un priestera skaidrojums ir kā gaisma ticīga cilvēka dzīvei un liek pārdomāt, vai mans dzīves ceļš ir tas ceļš, kas ved uz Debesu Tēva mājām.

Svētā Mise nodomā par mirušajiem kapusvētkos

Kapusvētkos par mūžībā aizgājušajiem kapsētā vai draudzes baznīcā tiek svinēta Svētā Mise. Tieši Euharistiskais Kristus upuris – Svētā Mise ir vispilnīgākā lūgšana nodomā par mirušajiem. Par to ticīgajiem atgādināja pāvests Francisks vienā no savām uzrunām Ticības gada noslēgumā.

Svētā Mise bieži tiek celebrēta pirms vai pēc kapusvētkiem draudzes baznīcā, vai arī kapsētā dienā, kad notiek kapusvētki jeb aizlūgums par mirušajiem. Katrā gadījumā svētīgi ir ticīgajiem aktīvi piedalīties Svētās Mises upurī par kapsētā apbedītajiem. Ja Svētā Mise notiek kapsētā, ticīgiem nevis jāpaliek sēžot pie savu mirušo kapu kopiņām, bet aktīvi jāpiedalās Svētajā Misē, klausoties Dieva Vārdu, lūdzoties un pieņemot Svētos Sakramentus. Lai, piedaloties Svētajā Misē nodomā par mirušajiem, ticīgie varētu pieņemt Kungu Jēzu Svētajā Komūnijā, ir jābūt svētdarošās žēlastības stāvoklī. Tāpēc nedrīkstam aizmirst par Grēksūdzes sakramentu, vai nu pirms Svētās Mises kapusvētku dienā vai arī iepriekšējā svētdienā vai kādā citā dienā, apmeklējot draudzes baznīcu.

Svētā Mise ir vispilnīgākā lūgšana, taču nereti ticīgo nenovērtēta un neapmeklēta. Ja Svētā Mise nodomā par kapsētā apbedītajiem ir nākamajā svētdienā vai citā dienā pēc kapusvētkiem draudzes baznīcā, jācenšas tajā piedalīties, jo draudzes dievnamā mūsu mirušie lūdzās un garīgo dzīvi stiprināja, daudzus no viņiem draudzes dievnama priesteris izvadīja mūžībā.

Ja Svētā Mise par mūžībā aizgājušajiem ir citā dienā un mums nav iespējas apmeklēt draudzes baznīcu, pie kuras pieder kapsēta, jācenšas tajā dienā, kad tiek svinēta Svētā Mise par mirušajiem, apmeklēt tuvāko baznīcu. Ja arī šādas iespējas nav, Svētās Mises laikā vajadzētu lūgties mājās kopā ar visu ģimeni nodomā par mirušajiem. No šīs lūgšanas nav atbrīvots neviens, tas ir mūsu svēts pienākums attiecībā pret mūsu mirušajiem radiniekiem, tuviniekiem un labdariem.

Atbildīgajiem par kapusvētku rīkošanu konkrētajā kapsētā jāsazinās ar draudzes prāvestu un jāpajautā par Svētās Mises upuri par mirušajiem. Ja Svētā Mise tiks celebrēta kapsētā, atbilstoši jāsagatavo altāris Euharistijas svinēšanai. Altāris jāapklāj ar baltu audumu, uz altāra jānovieto krucifikss un sveces, arī ziedi.

Daudzās draudzēs pastāv tradīcija papildus centrālajam altārim veidot altārus četros kapsētas stūros. Kaut arī pie šiem altāriem netiek svinēta Svētā Mise, tos izmanto procesijas laikā lūgšanām konkrētos nodomos par mirušajiem. Svētīgi, ja kāda dzimta ir uzņēmusies atbildību par šāda altāra izveidošanu un dekorēšanu. Arī šos altārus apklāj ar baltu galdautu, uz tā novieto krucifiksu, svētbildi, sveces un ziedus.

Procesija kapsētā

Kā zinām, procesija ir svinīgs reliģisks gājiens. Tāpēc ļoti svarīgi zināt, kāda ir procesijas nozīme un uzdevums. Procesija kapusvētkos vienmēr simbolizē cilvēka svētceļojumu un cilvēces vēsturisko ceļojumu uz mūžīgā Tēva mājām. Baznīca mūs aicina ņemt aktīvu dalību procesijā. Par procesiju kapusvētkos varam runāt kā par svētceļojuma formu nodomā par mūsu mirušajiem. Taču, lai mēs varētu smelties no svētceļojuma garīgajiem avotiem, nepietiek tikai uzturēties kapsētā procesijas laikā vai pavadīt laiku pie mūsu mirušo kapu kopiņām. Ir jādodas procesijā (vienalga vai tā notiek baznīcā, kapsētā vai ceļā uz kapsētu).

Procesijas gājiens kapusvētkos sākas vietā, kur tiek svinēta Svētā Mise vai notiek lūgšanas. Krusta nesējs nes krustu, aiz tā procesijā dodas bērni, tad ministranti, garīdznieki un visa ticīgā tauta. Atcerēsimies, ka procesija ir lūgšanas forma, tāpēc šī gājiena laiks nav paredzēts dažādām sarunām, bet dedzīgai un sirsnīgai lūgšanai. Procesijas laikā tiek dziedāta īpaša dziesma. Procesijas gājiens apstājas četros kapsētas stūros pie iepriekš sagatavotajiem altāriem, noslēdzas pie krusta kapsētas centrā. Katrā apstāšanās vietā notiek īpašs aizlūgums.

Svētība bērniem

Kapusvētku noslēgumā pēc procesijas ir paredzēta svētība bērniem. Tā ir ļoti īpaša svētība, ko jaunā paaudze saņem nākamajam dzīves gadam. Ir skaisti, kad bērni, kuri iepriekš gājuši procesijā, saņem svētību. Kapusvētki, lūgšanas un procesija ir lieliska iespēja jaunajai paaudzei ne tikai padziļināt savu garīgo dzīvi, bet arī mācīties, kā pareizi un svētīgi piedalīties kapusvētkos. Tā kā kapusvētki Latvijā notiek vasarā, bērniem ir iespēja kopā ar pieaugušajiem piedalīties šajās lūgšanās un kapusvētku noslēgumā saņemt svētību jaunajam mācību vai studiju gadam. Daudzviet kapusvētkos bērniem tiek dāvinātas svētbildītes ar lūgšanu, kas pamudina lūgties ne tikai vienu reizi gadā, bet katru dienu kādā nodomā – par sevi, par sirdij tuviem un mīļiem cilvēkiem.

Ja bērni palīdzēs sakopt kapus, piedalīsies kapusvētkos un kopīgās lūgšanās, nebūs jāraizējas, ka mūsu kapu kopiņas būs nesakoptas. Bērnībā iemācītās lūgšanas palīdzēs bērniem veiksmīgi svētceļot turpmākajā dzīvē.

No tēva Benedikta MIC grāmatas “Kapusvētki un lūgšanas par mirušajiem”, Viļāni, 2014.