Otrdien, 14. septembrī, dienā, kad tieši pirms 700 gadiem mūžībā devās Dante Aligjēri, Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē šī notikuma piemiņai pl. 19 notiks tenora Jura Vizbuļa jubilejas koncerts, kurā piedalīsies arī ērģelniece Larisa Bulava. Par izcilo renesanses laika dziesminieku Danti varam lasīt šī gada 22. augusta Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīti. Turpinājumā piedāvājam arī mūsu lasītājiem iepazīties ar Vēstnesīša rakstu.
14. septembrī svinam izcilākā dziesminieka Dantes Aligjēri nāves jubileju: pagājuši septiņi gadsimti kopš viņš dzimis mūžībai. Tāpēc ir cienīgi un atbilstoši novērtēt un pieminēt šo dzejnieku, kas tik ievērojams itāļu literatūrā. Viņš tiešām ir itāļu valodas galvenais radītājs, cauri laikmetiem aizvien aizsargā un aprūpē itāļu civilizāciju tāpat, kā to pauž atveidos un tēlos. Arī citas kristīgā civilizācijā veidotās tautas vēlas viņu pieminēt, jo Dantes vārds aizvien paliek visur nemirstīgā godā, tas vēl vairāk atstaro, it kā lāpa vēl cēlākā vietā. Katoliskā Baznīca izmanto iespēju piedāvāt šādu cildinājumu: viņš tiešām pieder pie ievērojamiem un gudrajiem, muzikālās melodijas ieviesējiem un skaistuma mīlētājiem (sal. Sīraha gudrības grāmata 44:1–5).
Kristīgo dzejnieku cēlajā korī, kur izceļas Prudencijs, sv. Sīrijas Efrēms, sv. Gregorijs no Naciances, sv. Ambrozijs, sv. Paulīns no Nolas, sv. Andrejs no Krētas, Romāns Melodijs, Venanzio Fortunato, Adamo di San Vittore, sv. Jānis no Krusta un daudzi citi, kurus uzskaitīt būtu ilgs laiks, Dantes zelta cītara, harmoniskā lira ar apbrīnojamu melodiju atskan aplūkojamo tēmu apmēros, iedvesmas un gara dzidrumā, spēka apbrīnojamā savienojumā ar vislielāko izsmalcinātību. Šī jubileja ļauj it kā strūklakot avotam, no kura plūst mūžīgi ūdeņi gan viņa slavēšanai, gan par labu Rietumu kultūrai, kuras ietvaros Dante kā katoļticīgais pilnībā mīl Kristu, mīl Baznīcu, kuru apdzied ar godu, atzīst un cienī pāvestā Kristus vietnieku virs zemes. Viņa balss gan pacēlās pret dažiem pāvestiem, viņš nosodīja skarbi nepilnības un ļaunuma izpausmes Baznīcas institūcijās. Labi zināms viņa dvēseles aizvainojums, viņa bargie pārmetumi mīļajai Florencei. Bez šaubām viņa mākslā un politiskā degsmē nožēlojamie trūkumi ir zināmā mērā attaisnojami, un tas ir tiesneša un labotāja pienākums, ko viņš sev piedēvē. Tomēr viņa tik dedzīgais temperaments nekad nesatricinājis viņa stipro katolisko ticību un bērna sirsnību pret svēto Māti Baznīcu. Dante Aligjēri izceļas starp tiem ģēnijiem, kuri ar katolisko ticību atstājuši nezūdošus augļus literatūrā un mākslā, kā arī citās zinību jomās. Baznīcai ir īpašas tiesības saukt Danti par savējo un viņš atrodas ciešā vienotībā ar Pētera katedru, tāpēc Dantes cildināšana nāk par godu arī katoliskajai Baznīcai.
Dante Aligjēri ir dzimis 1265. gada maijā (domā, ka 30. maijā) Florencē dižciltīgu pēcnācēju ģimenē. Agrā bērnībā zaudējis vecākus, Dante sākumā, radinieku un labvēļu atbalstīts, vēlāk paša spēkiem veidojis savu dzīvi un izglītību. Jau agrā jaunībā pievērsies dzejai, vēlāk filozofijas studijām, aktīvi piedalījies arī politiskajā dzīvē un pilsētas administratīvajā darbā. Viņš aizstāvēja savu dzimto pilsētu pret Bonifācija VIII partijas iebrukumiem, par ko pēc pēdējās uzvaras padzīts no Florences.
Toreiz vēl nebija Itālijas zemes un valsts mūsdienu izpratnē, tāpēc dzīve citās tagadējās Itālijas provincēs Dantem izlikās kā rūgtākā trimda. Viņš pat kādu laiku ir dzīvojis arī Francijā, Anglijā, domājams, arī Reinzemē, klejojis no vietas vietā, stipri ilgojies pēc dzimtās Florences, bet, to neatguvis, viņš mira Ravennā naktī uz 1321. gada 14. septembri.
Dante dziļi izbaudīja svešuma grūtības un rūgti pārdzīvoja visus pazemojumus, bet smagie apstākļi nespēja sadragāt viņa cieto gribu, dziļo ticību un skaidro mērķtiecību. Tieši trimdā viņš radīja sava laikmeta un visu laiku lielāko literāro darbu „Dievišķā komēdija” (La divina commedia). Trimdas gados viņa iekšējo nemieru remdināja, dvēseli aplaimoja un lielam darbam stiprināja dziļā mīlestība uz Beatriči. Deviņu gadu vecumā Dante pirmo reizi ieraudzīja tēva drauga Folko Portināri astoņgadīgo meitiņu Beatriči. Šī redzējuma mirklis Dantem kļuva liktenīgs uz visu mūžu. Gāja gadi, Dante pieauga par jaunekli, bet viņš nekad nebija tuvojies Beatričei vairāk, kā par biklu skatu vai garāmgājēja sveicienu. Beatričes tēls Dantes dvēselē un apziņā kļuva par garīgu, ideālu tēlu, par mūžīgās sievišķības simbolu.
Dziļi un kvēli savus bērnības un jaunības mīlestības pārdzīvojumus Dante izteicis savā pirmajā dzejas krājumā „Jaunā dzīve” (La vita nuova). Tā saturs noslēdzas ar Beatričes nāvi 1290. gadā (Beatriče bija precējusies ar citu jaunekli un nomira 24 gadu vecumā). Beatričes nāve Danti ļoti satrieca, bet no izmisuma viņu paglāba filozofijas un teoloģijas studijas. Ka jaunības gadu Beatričes pārdzīvojums Dantem nebija tikai zēniska jūsmošana, bet dziļa vienreizēja mīlestība, par to liecina viņa pēdējās rindas no La vita nuova, kurās viņš saka, ka, ja Dievs viņam dāvātu savu labvēlību un piešķirtu dažus gadus šīs zemes dzīvei, tad viņš pateiktu par Beatriči to un tā, ko un kā neviens vēl līdz tam nav teicis. Šo solījumu viņš ar uzviju izpildījis.
Kas Beatriče ir bijusi īstenībā, ir maz zināms, bet pastāv pārliecība, ka „Dievišķā komēdija” radīta viņas piemiņai un slavai. Darba beigās Beatriče tiek rādīta kā augšup cēlējas sievišķības tēls, skaistuma, labestības, šķīstības un pilnības simbols. Dantes ceļojums caur elli un šķīstītavu romiešu dzejnieka Vergilija pavadībā notiek pēc Beatričes vēlēšanās un mājiena, pati Beatriče Danti sagaida pie paradīzes vārtiem un pavada viņu caur paradīzi līdz visu lietu Radītāja un Vadītāja – Dieva tronim. Pēc Beatričes lūguma Dievs tika piešķīris mirstīgajam cilvēkam iespēju ceļot cauri aizlaicīgajai pasaulei un skatīt grēciniekus, cerētājus un svētlaimīgos, ne lai apmierinātu mirstīgā cilvēka ziņkārību, bet, lai viņam palīdzētu saskatīt un atrast īsto ceļu dvēseles pestīšanai un svētlaimīgo valstības sasniegšanai. Beatriče ar savu sirds dāsnumu un dvēseles cēlumu apgaismo šo dzejnieka ceļu.
Poēmas simts dziesmas ir ietvertas dzejiskā perfekcijā: kaldinātas, kā granītā cirstas, skanīgās tercīnās. Tajās dzejnieks attēlo redzēto un pārdzīvoto ellē, šķīstītavā un paradīzē. Šajā grandiozajā dzejiskas fantāzijas un izdomas celtnē autors ir plaši iestrādājis vēstures, mitoloģijas, reliģijas, filozofijas un sava laika reālās dzīves motīvus. „Dievišķā komēdija” ir vesela viduslaiku enciklopēdija, gudrības un zinību kvintesence, sava laikmeta kosmoloģijas un universa, garīgās un materiālās pasaules ainava; pārdomāta, pārdzīvota, izvērtēta un mākslinieciski atspoguļota. Dante dzejiski attēlo, kā kristīgā dvēsele, alkdama pēc pestīšanas un svētlaimes, beidzot tiek gandarīta un aplaimota tajā mūžīgajā Gaismā, Mīlestībā, kas „vada sauli un citas zvaigznes.” Katra poēma, kas cienīga šādi saukties, rosina un paceļ dvēseles uz jaunām un saturošām domām un izjūtām, pateicoties spēkam, ko sauc par katarsis, īstai mākslai un īstai poēzijai atbilstošam spēkam. Šī pacilātība un cēlums, kas ievērojami un vienreizēji izceļas „Dievišķajā komēdijā”, izvēršas un izriet no reliģiskas uztveres un vēl vairāk raksturo katolisko ticību.
Dantes Aligjēri poēzija noteikti ir universāla: savā milzīgajā plašumā tā ietver debesis un zemi, mūžību un laiku, Dieva noslēpumus un cilvēku norises, sakrālo mācību un laicīgās disciplīnas, dievišķās atklāsmes pētniecību un racionālās zinātnes, iepazīto no tiešās pieredzes un vēsturiski atminēto, toreiz piedzīvoto laikmetu, kā arī grieķu un romiešu senatni. Vispār tā visraksturīgāk pārstāv viduslaikus. Ņemot vērā formu un saturu, noteikti tur redzami Austrumu gudrības augļi, kas nāk no grieķu logosa, romiešu civilizācijas; tur sintēzē ietverta kristietības dogmu bagātība un likuma priekšraksti, sevišķi doktoru skaidrojumā. Dante Aligjēri seko Aristotelim filozofijā, Platonam prāta centienos apcerēt lietu piemēra modeļus, sv. Augustīnam vēstures uztverē un tai piedēvētā svarīgumā; viņš ir nelokāms un uzticīgs skolnieks sv. Akvīnas Tomam teoloģijā tā, ka viņa darbs ir it kā spogulis fragmentiem no eņģeļu doktora Summa theologiae. Dante nemazināja sv. Augustīna, sv. Bernarda, sv. Bonaventūras autoritāti, nedz bija svešs zināmai apokaliptiskai ietekmei no abata Joahima da Fiore; viņš tiešām mēdza vērsties uz rītausmu vai uz to, kas, vēl nedzimis, atrodas nākotnes klēpī. (turpinājums sekos)
Vēstnesītis, Nr. 13 (385) 2021. gada 22. augusts
