Apustuliskā nuncija Luidži Bonaci apsveikums Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā, 2011. gada 15. augustā
Dārgie Brāļi un Māsas!
Tikko svinētajā Svētajā Misē kopā ar jums piedzīvoju īpašu personiskās un kolektīvās lūgšanas brīdi. Paļaujoties uz Debesīs uzņemtās Jaunavas Marijas aizbildniecību, kopīgi lūdzām žēlastības sev pašiem un mūsu mīļajai tēvzemei – Latvijai.
Ar prieku sveicu valsts amatpersonas, īpaši Latvijas Republikas prezidentu, kuri ir kopā ar mums. Sirsnīgi sveicu visus jūsu bīskapus, bet jo sevišķi – nominēto Jelgavas bīskapu Edvardu Pavlovski, kurš pavisam nesen tika aicināts veikt šo kalpojumu. Sveicu priesterus, klostermāsas, semināristus un jūs, dārgie ticīgie: nododu jums pāvesta Benedikta XVI brālīgo sveicienu, draudzības apliecinājumu un svētību. Un kā varam nepieminēt svētīgo pāvestu Jāni Pāvilu II, kas šajā svētnīcā ieradās kā svētceļnieks? Viņš noteikti bija kopā ar mums šajā dievkalpojumā, debesīs aizlūdzot par mums visiem.
Dārgie draugi, ikreiz, kad kā svētceļnieki nākam uz šo skaisto svētnīcu – Latgales sirdi un “Māras zemes”, visas Latvijas, sirdi -, Dieva Māte nāk mums pretī un mūs apskauj. Un – kā dzirdējām šodienas Evaņģēlija lasījumā – sveic mūs ar brīnišķīgu dziesmu – Magnificat. Dziesmu, kura atklāj Marijas personību, dziesmu, kurā viņa pastāsta savu pieredzi: ko Dievs ir darījis viņai un ko Dievs dara ikvienam no mums.
Jaunava Marija dzied: “Magnificat” – augsti “slavē” Kungu, mana dvēsele, – tas nozīmē – teic Viņu varenu, lielu. Marija vēlas, lai Dievs būtu liels pasaulē, tās dzīvē, lai Viņš ir visu mūsu vidū. Marija nebaidās, ka Dievs sava lieluma dēļ varētu kļūt par mūsu dzīves ‘konkurentu’, ka Viņš varētu ierobežot mūsu brīvību, mūsu dzīves telpu. Marija zina – ja Dievs ir liels, arī mēs esam lieli. Viņš neierobežo mūsu dzīvi, bet gan to paaugstina un paplašina: tā kļūst liela Dieva spožumā.
Tikai tad, ja Dievs ir liels, arī cilvēks ir liels. Sāksim to apzināties kopā ar Mariju. Mēs nedrīkstam attālināties no Dieva, Viņam ir jābūt klātesošam: Dievam ir jābūt lielam mūsu vidū, sabiedriskajā un privātajā dzīvē. Tas nozīmē, ik dienas dot Dievam vietu mūsu dzīvē, iesākot rītu ar lūgšanu, dienas gaitā klausoties un izdzīvojot Dieva Vārdu. Marija klausās Dieva Vārdu un ļauj Tam sevi vadīt. Kas domā kopā ar Dievu – labi domā, kas runā ar Dievu – runā labi. Viņam ir pareizie kritēriji, lai spriestu par pasaules lietām. Viņš kļūst zinošs, gudrs un tai pašā laikā labs. Viņš kļūst arī stiprs un drosmīgs Dieva spēkā, kas pretojas ļaunumam un vairo pasaulē labo.
Noslēgšu ar pāvesta Benedikta XVI vārdiem: „Marija stāv mūsu priekšā kā mierinājuma, iedrošinājuma un cerības zīme. Viņa vēršas pie mums, sakot: Lai tev ir drosme uzdrīkstēties būt ar Dievu! Pamēģini! Lai tev ir drosme uzdrīkstēties ticēt! Lai tev ir drosme uzdrīkstēties dzīvot ar tīru sirdi! Paļaujies uz Dievu un redzēsi, ka tava dzīve kļūst plaša un apgaismota, ka tā nav garlaicīga, bet gan nebeidzamu pārsteigumu pilna, jo Dieva bezgalīgā labestība nekad nebeidzas.”
Āmen.
Svētā Krēsla apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs,
arhibīskaps Luidži Bonaci
