Apustuliskā nuncija Luidži Bonaci uzruna Vissvētās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku vigīlijas Svētajā Misē, Aglonā, 2009. gada 14. augustā
Dārgie brāļi un māsas,
Man ir liels prieks – kā Svētā Tēva pārstāvim jūsu dārgajā Tēvijā – svinēt Svēto Misi Vissvētās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku vigīlijā šajā brīnišķīgajā Dievmātei veltītajā bazilikā.
Sirsnīgi sveicu jūs visus un katru atsevišķi. Zinu, ka esat te ieradušies no visiem Latvijas nostūriem un ka mūsu vidū ir svētceļnieki arī no kaimiņzemēm: Lietuvas, Igaunijas, Baltkrievijas un citām zemēm. Visus jūs sirsnīgi sveicu. Nododu jums Svētā tēva Benedikta XVI sveicienu, viņa mīlestības un draudzības apliecinājumus. Šīs lielās ģimenes – Baznīcas vienībā arī pāvests Benedikts XVI ir garīgi klātesošs un jūs svētī.
Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki ir priekpilna diena. Dievs ir uzvarējis. Mīlestība ir uzvarējusi. Ir uzvarējusi dzīvība. Ir atklājies, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi. Ir atklājies, ka īstais spēks piemīt Dievam un Viņa spēks ir labestība un mīlestība. „Savas zemes dzīves noslēgumā Jaunava Marija ar miesu un dvēseli tika uzņemta Debesīs” – apstiprina 1950. gadā izsludinātā dogma. Tātad, debesis mums vairs nav kaut kas tāls un nezināms: debesīs – Dievā – ir sirds, tur ir māte. Dieva Dēla Jēzus Kristus Māte un arī mūsu Māte. Jēzus mums viņu dāvāja par māti, no krusta savam māceklim Jānim un mums visiem sakot: „Lūk, tava Māte!” (Jņ 19,27).
Un tāda ir Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku būtība. Tas ir aicinājums raudzīties uz debesīm, uz Dievu, nekad neaizmirstot un priecājoties par to, ka ir cita dzīve, kas ir patiesā dzīve, kurā mūs gaida Dievs, kas ir labestība un mīlestība. Un tā tas patiešām ir. Šodienas trokšņu un patēriņa steigas biezoknī cilvēks skrien no viena avota pie cita, nespējot remdēt savas slāpes, tas ir, negūstot cerību, kas apgaismo viņa dzīvi. Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki cilvēkam atgādina, ka dzīve nebeidzas šeit: dzīvei ir kaut kas „vairāk”, kas ir visa piepildījums un jēga. „Skaties, esi uzmanīgs – mums, ceļiniekiem, saka Debesīs uzņemtā Jaunava – neļauj sevi pievilt tam, ko satiec ceļā: visskaistākajam vēl ir jānāk! Vislabākajam vēl ir jāparādās!” Tikai šādas nākotnes perspektīva spēj apgaismot tagadni, un tajā visi šā brīža pārbaudījumi iegūst jēgu un pamatojumu.
Šo domu skaidri izsaka Svētās Mises sākumā nolasītā lūgšana: “Kungs Dievs, tu Vissvētāko Jaunavu Mariju, uzlūkodams viņas pazemību, izvēlēji par sava Vienpiedzimušā Dēla Māti un piešķīri viņai augstas godības troni debesīs, uzklausi mūs viņas aizlūguma dēļ, lai arī mēs, atpirkti ar Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos, nonāktu pie tevis debesu godībā”.
Kas ir „debesu godība”? Tas ir tas, kas nebeidzas, kas paliek: Dievs, Dieva Vārds. “Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs.” (Mt 24,35) Prātā nāk svētās Terēzes no Avilas brīnišķie vārdi: „Lai nekas jūs neuztrauc. Lai nekas jūs nebaida. Viss paiet. Tikai Dievs nemainās… Kam ir Dievs, tam nekā netrūkst. Tikai Dieva pietiek.” Ir jātiecas uz to lielumu, kas nāk no Dieva. Un tieši tāda ir Jaunavas Marijas pieredze.
Marija ir liela, vispirms tādēļ, ka viņai bija dāvāta neatkārtojamā privilēģija būt par Dieva Māti. Bet viņa ir liela arī tādēļ, ka paļāvās uz Dievu un dzīvoja saskaņā ar Dieva Vārdu. Uz Mariju īpašā veidā attiecas Evaņģēlijā dzirdētie Jēzus vārdi: “Tiešām svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un to izpilda.” (Lk 11,28) Marija klausās un izpilda Dieva Vārdu. Eņģelim, kas viņai nes noslēpumaino vēsti par dievišķo mātišķību, Marija atbild: „Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” Marija bez nosacījumiem pakļaujas Dieva Vārdam, to saprotot vai nē.
Lielais Baznīcas tēvs Origēns tā pārfrāzē viņas vārdus: „Es esmu balta lapa, uz kuras rakstītājs var rakstīt to, ko grib. Lai ar mani notiek tas, ko vēlas visuma Kungs.” Dievs neatrada Marijā nocietinātu sirdi, bet gan maigu, padevīgu, gatavu pieņemt un pildīt Viņa nodomu. No šī brīža visu Marijas dzīvi raksturos mīlestības pilna pakļaušanās Vārdam, kas viņu darīs par Kristus pilnīgo mācekli. Tāpēc Jēzus, atbildot sievietei, kas slavēja Viņa māti, saka: „Tiešām svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un to izpilda.” (Lk 11,28) Jēzus pat vēl vairāk, cildina Mariju, atzīstot viņu par māti ne tikai miesā, bet arī Vārda pieņemšanā.
Marija ir liela, svētīga „ticēdama, ka izpildīsies tas, ko Kungs sacījis.” (Lk 1,45)
Tikai tad, ja Dievs ir liels, arī cilvēks ir liels. Cilvēks kļūst “svētīgs”, ja paļaujas uz Dievu un uzticas Dievam. Šo patiesību mums jāsāk saprast kopā ar Mariju. Taču, kā dzīvot, lai Dievs patiešām būtu klātesošs mūsu dzīvē? Kā ir jādzīvo, lai būt „svētīgiem” kā Marija?
Atbildēšu īsi. Mūsdienām raksturīgajā lielajā sajukumā un neo-pagānisma pieaugumā ticīgajam vairāk nekā jebkad agrāk ir jāpaliek uzticīgam „evaņģēliskās identitātes principam”, kas skan šādi: „kristietis ir kristietis, un pagāns ir pagāns”. No teiktā izriet, ka kristietis nedrīkst attaisnot sevī pretrunas, kuru dēļ viņš vienlaikus būtu gan kristietis, gan pagāns. Šīs divas identitātes izslēdz viena otru.
Nevaram dzīvot saskaņā ar „dubulto morāli” (Baznīcas un „ārpus” Baznīcas morāli), viegli sevi attaisnojot, pieņemot kompromisus ar pasauli: kā dēļ „daļēji” esam kristieši (piemēram, deklarējot sevi par ticīgajiem un piedaloties dievkalpojumos), un „daļēji” pagāni (piemēram, savā profesijā, izvēloties televīzijas raidījumus, amorāli uzvedoties, uzturot nesakārtotas attiecības ar citām personām). Uz ticīgo attiecas „integritātes” princips: viņš ir aicināts būt kristietis kā “viens vesels”, kas ar “visu” savu būtību dzīvo ticībā, mīlestībā un cerībā.
Ir svarīgi, lai mēs atzītu Dieva lielumu mūsu vidū, publiskajā un privātajā dzīvē. Mēs noteikti nezaudējam savu brīvo laiku, ja to veltām Dievam. Ja Dievs ienāk mūsu laikā, tas kļūst lielāks, plašāks, bagātāks.
Skaistā un lielā Jaunava Marija, ir tik laba, ir tik starojoša mīlestībā un labestībā, jo ieticēja, jo paļāvās uz Dievu. Uz viņu attiecas Evaņģēlijā minētā pirmā svētība, ko viņai teica Elizabete: „Svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis” (Lk 1,45). Viņa tātad ir svētīga tāpēc ka tic. Un kā ir ar mums?
Nolasīšu jums šos skaistos un iedrošinājuma pilnos pāvesta Benedikta XVI vārdus: „Marija stāv mūsu priekšā kā mierinājuma, iedrošinājuma un cerības zīme. Viņa vēršas pie mums, sakot: „Nebaidies riskēt ar Dievu! Pamēģini! Nebaidies ieticēt!… Nebaidies dzīvot ar tīru sirdi! Riskē ar Dievu un tu redzēsi, ka tieši tādā veidā tava dzīve kļūst plaša un gaismas pilna; ne vairs garlaicīga, bet gan bagāta ar visdažādākajiem pārsteigumiem, jo Dieva bezgalīgā labestība nekad neizsīkst!”
Neaizmirsīsim, ka tas, kurš domā kopā ar Dievu, domā labi, un kurš runā ar Dievu, runā labi. Viņam ir pareizie spriešanas kritēriji attiecībā uz visām pasaules lietām. Viņš kļūst gudrs, saprātīgs un tai pašā laikā, labs; viņš kļūst arī stiprs un drosmīgs Dieva spēkā, kas pretojas ļaunumam un vairo pasaulē labo.
Šīs pārdomas vēlos noslēgt ar kopīgu lūgumu Kunga Mātei un mūsu Mātei, kuru šodien ticībā skatām Debesīs Uzņemtu. Nekad viņas bezvainīgo skaistumu neaptumšoja netikuma ēna un visi tikumi viņā atspīd ar neizsakāmu spožumu:
Marija, māci mūs no dienas dienā patiesāk īstenot Evaņģēliju, līdz kļūsim svēti un nevainojami mīlestībā;
dāvā mums pazemību izdzīvot patiesību mīlestībā, lai it visā mēs teiktu “jā” Tēva gribai;
dāvā mums lēnprātību, kas ļauno uzvar ar labo un prot dot mīlestību tur, kur tās nav, lai atrastu mīlestību;
palīdzi mūsu Bīskapiem, priesteriem, garīgajām māsām un visiem mums ar prieku, bez kavēšanās kalpot Kungam mūsu tuvākajos: jo ir rakstīts, ka Dievs mīl tos, kas dod ar prieku;
palīdzi Valsts vadītājiem augstsirdīgi strādāt Tautas kopējā labuma veicināšanai, konkrētos darbos apliecinot, ka Vadītāju aicinājums un uzdevums ir darīt laimīgus citus;
šajā Latvijai grūtajā brīdī stiprini mūsos vēlēšanos nesavtīgi un augstsirdīgi mīlēt, dāvājot otram ne tikai to, kas mums paliek pāri, bet arī nepieciešamo, ja Kungs to prasa; jo dāvājot, saņemam, un nomirstot paši sev, kļūstam par Dieva bērniem;
nostiprini mūsos pārliecību, ka viss paiet un tikai mīlestība paliek, jo mīlestība nebeigsies nekad.
Pateicamies tev, debesīs Uzņemtā Jaunava, Dieva Māte un mūsu Māte. Amen.
