Šogad Pasaules Jauniešu diena Kristus Karaļa svētkos, 21. novembrī, tiks atzīmēta diecēžu līmenī. Pāvests Francisks ir sagatavojis tai vēstījumu, kura tēma ir: “Celies! Es ieceļu tevi par liecinieku tam, ko tu redzēji.” (sal. Apd 26, 16)
Dārgie jaunieši,
Vēlreiz vēlos paņemt jūs aiz rokas un iet kopā ar jums garīgajā svētceļojumā, kas ved uz 2023. gada Pasaules Jauniešu dienām Lisabonā.
Pagājušā gada vēstījuma, kuru parakstīju īsi pirms pandēmijas uzliesmojuma, tēma bija: “Jaunekli, es tev saku, celies!” (sal. Lk 7, 14) Savā aizgādībā Kungs jau mūs gatavoja smagajam izaicinājumam, kuru mēs gatavojāmies piedzīvot.
Visur pasaulē mēs piedzīvojām tik daudzu mūsu mīļo cilvēku zaudējumu un sociālo izolāciju. Ārkārtas situācija veselības jomā jums, jaunieši, bija īpašs šķērslis, jo jūsu dzīve dabiski ir vērsta uz āru: uz skolu vai universitāti, uz darbu un saviesīgiem pasākumiem. Jūs nonācāt sarežģītās situācijās, pie kurām nebijāt pieraduši. Tie, kuriem bija grūtāk vai kuriem trūka atbalsta, jutās dezorientēti. Mēs novērojām ģimenes problēmu pieaugumu, bezdarbu, depresiju, vientulību un atkarību izraisošu uzvedību, nemaz nerunājot par pieaugošo stresu, spriedzi, dusmu uzliesmojumiem un vardarbību.
Tomēr, paldies Dievam, šī bija tikai viena medaļas puse. Pieredze parādīja mūsu trauslumu, taču tā atklāja arī mūsu tikumus, tostarp tieksmi uz solidaritāti. Visā pasaulē mēs redzējām lielu skaitu cilvēku, tostarp daudzus jauniešus, kuri palīdzēja glābt dzīvības, sēja cerības sēklas, atbalsta brīvību un taisnīgumu un darbojas kā miera uzturētāji un tiltu būvētāji.
Ikreiz, kad krīt jauns cilvēks, savā ziņā krīt visa cilvēce. Tomēr ir arī taisnība, ka tad, kad jaunietis ceļas, tad notiek tā, it kā atkal pieceltos visa pasaule Jaunieši, cik liels potenciāls ir jūsu rokās! Cik liels spēks ir jūsu sirdīs!
Arī šodien Dievs saka katram no jums: “Celies!” Es ļoti ceru, ka šis vēstījums palīdzēs mums sagatavoties jauniem laikiem un jaunai lapaspusei cilvēces vēsturē. Tomēr mēs nevaram sākt no jauna bez jums, dārgie jaunieši. Ja mūsu pasaulei ir jāpieceļas, tai ir vajadzīgs jūsu spēks, jūsu entuziasms, jūsu kaislība. Tāpēc es vēlētos kopā ar jums pārdomāt to Apustuļu darbu fragmentu, kur Jēzus saka svētajam Pāvilam: “Celies! Es ieceļu tevi par liecinieku tam, ko tu redzēji.” (sal. Apustuļu darbi 26:16)
Pāvila liecība ķēniņa priekšā
Pants, kas ir iedvesmojis 2021. gada Pasaules Jauniešu dienas tēmu, ir ņemts no Pāvila liecības ķēniņa Agripas priekšā pēc viņa ieslodzīšanas. Pāvils, agrāk kristiešu ienaidnieks un vajātājs, tagad ir tiesāts tieši par savu ticību Kristum. Aptuveni divdesmit piecus gadus vēlāk apustulis stāstīja stāstu par savu liktenīgo tikšanos ar Kristu.
Pāvils apgalvo, ka viņš vajāja kristiešus, līdz kādu dienu, ceļojot uz Damasku, lai dažus no viņiem arestētu, viņu un viņa biedrus apspīdēja gaisma, kas bija “spožāka par sauli” (sal. Apustuļu darbi 26:13). Taču tikai viņš dzirdēja “balsi”, Jēzus balsi, kas runāja ar viņu, saucot viņu vārdā.
Saul! Saul!
Apskatīsim šo notikumu tuvāk. Saucot Saulu vārdā, Kungs lika viņam saprast, ka viņš viņu pazīst personīgi. It kā viņš teiktu: “Es zinu, kas tu esi un ko tu dari; tomēr es runāju tieši ar tevi.” Divas reizes Kungs sauc Pāvilu vārdā, tādā veidā norādot uz šī aicinājuma svarīgumu; tā viņš agrāk bija darījis ar Mozu (sal. Ex 3:4) un Samuēlu (sal. 1.Sam 3:10). Nokrītot zemē, Sauls saprot, ka ir liecinieks teofānijai, spēcīgai dievišķai atklāsmei, kas viņu iedzina apjukumā, bet neiznīcina. Tā vietā viņš tiek saukts vārdā.
Tikai personīga un neanonīma tikšanās ar Kristu maina dzīvi. Jēzus parāda, ka viņš ļoti labi pazīst Saulu “no iekšpuses”. Pat ja Sauls ir vajātājs, lai gan viņa sirds ir pilna naida pret kristiešiem, Jēzus saprot, ka tas ir saistīts ar nezināšanu. Viņš vēlas viņā parādīt savu žēlastību. Šī žēlastība, šī nepelnītā un beznosacījumu mīlestība būs gaisma, kas radikāli pārveidos Saula dzīvi.
Kas tu esi, Kungs?
Šīs noslēpumainās klātbūtnes, kas sauc viņu vārdā, priekšā Sauls jautā: “Kas tu esi, Kungs?” (Apd 26, 15) Šis jautājums ir izšķirošs, un agrāk vai vēlāk tas ir jāuzdod mums visiem. Nepietiek tikai dzirdēt citus cilvēkus runājam par Jēzu; mums pašiem ar viņu jārunā personīgi. Būtībā tas ir lūgšanas mērķis. Lūgt nozīmē runāt tieši ar Jēzu, lai gan mūsu sirds joprojām var būt apjukusi un mūsu prāts pilns ar šaubām vai pat nicinājumu pret Kristu un kristiešiem. Es lūdzu, lai katrs jaunietis savas sirds dziļumos beidzot uzdotu jautājumu: “Kas tu esi, Kungs?”
Mēs vairs nevaram uzskatīt par pašsaprotamu, ka visi pazīst Jēzu, pat interneta laikmetā. Jautājums, ko daudzi cilvēki uzdod Jēzum un viņa Baznīcai, ir tieši šāds: “Kas tu esi?” Visā stāstā par svētā Pāvila aicinājumu šī ir vienīgā reize, kad viņš, Pāvils, runā. Un Kungs uzreiz atbild: “Es esmu Jēzus, kuru tu vajā.” (turpat)
“Es esmu Jēzus, kuru tu vajā!”
Ar šo atbildi Jēzus atklāj Saulam lielu noslēpumu: Viņš sevi identificē ar Baznīcu, ar kristiešiem. Līdz tam Sauls nekad nebija neko no Kristus redzējis, ja nu vienīgi ticīgos, kurus viņš bija ieslodzījis cietumā (sal. Apustuļu darbi 26:10) un kuru nogalināšanai viņš bija piekritis (turpat). Viņš bija redzējis, kā kristieši atbildēja uz ļaunumu ar labestību, naidu ar mīlestību, izturot netaisnību, vardarbību, apmelošanu un vajāšanu Kristus vārda dēļ. Kaut kādā veidā, pašam to nezinot, Sauls jau bija sastapies ar Kristu. Viņš bija viņu sastapis kristiešu vidū!
Cik reižu esam dzirdējuši sakām: “Jēzum jā, Baznīcai nē!” It kā viens varētu būt alternatīva otram. Cilvēks nevar pazīt Jēzu, ja nepazīst Baznīcu. Jēzu nevar iepazīt citādi, kā vien caur brāļiem un māsām Viņa kopienā. Mēs nevaram sevi saukt par pilnīgiem kristiešiem, ja nepiedzīvojam ticības ekleziālo dimensiju.
“Grūti tev spert dzenulim pretim.” (Apd 26, 14)
Ar šiem vārdiem Kungs runā ar Saulu pēc tam, kad viņš bija nokritis zemē. Tomēr jau ilgāku laiku Viņš, bez šaubām, bija mistiski atkārtojis Saulam tos pašus vārdus, cenšoties piesaistīt viņu pie sevis. Sauls tomēr bija pretojies. Mūsu Kungs vēršas ar to pašu maigo “pārmetumu” pie katra jaunieša, kurš no viņa novēršas: “Cik ilgi tu bēgsi no manis? Kāpēc tu nedzirdi, kā es tevi saucu? Es gaidu, kad jūs atgriezīsities pie manis.” Ir reizes, kad arī mēs sakām līdzīgi kā pravietis Jeremija: “Es vairs par viņu nedomāju.” (sal. Jer 20:9) Tomēr katra cilvēka sirdī deg uguns: pat ja mēģināsim to apslāpēt, mums neizdosies, jo tā ir stiprāka par mums.
Kungs izvēlējās kādu, kas viņu vajāja, bija pilnīgi naidīgs pret viņu un viņa sekotājiem. Mēs redzam, ka Dieva acīs neviens nav pazudis. Pateicoties personīgai tikšanās reizei ar viņu, mēs vienmēr varam sākt no jauna. Neviens jaunietis nekad nav ārpus Dieva žēlastības un žēlsirdības. Ne par vienu mēs nevaram teikt: Viņš ir pārāk tālu… Ir par vēlu… Cik daudz jaunu cilvēku kaislīgi dumpojas un pretojas, tomēr dziļi sirdī viņi jūt vajadzību būt uzticīgiem, mīlēt no visas sirds, pildīt dzīves misiju! Jaunajā Saulā Jēzus redzēja tieši to.
Atzīstot mūsu aklumu
Mēs varam iedomāties, ka pirms tikšanās ar Kristu Sauls bija zināmā mērā “pilns ar sevi”, domājot, ka ir “dižens”, pamatojoties uz viņa morālo godīgumu, dedzību, izcelsmi un izglītību. Protams, viņš bija pārliecināts, ka viņam ir taisnība. Kad Kungs atklāj sevi, Sauls “krīt zemē” akls. Pēkšņi viņš nespēj redzēt ne fiziski, ne garīgi. Viņa pārliecība ir satricināta. Savā sirdī viņš saprot, ka viņa kaislīgā dedzība nogalināt kristiešus bija pilnīgi nepareiza. Viņš saprot, ka viņam nav absolūtas patiesības, un viņš patiešām ir tālu no tās. Viņa pārliecība un lepnums izklīda; pēkšņi viņš kļūst dezorientēts, vājš un “mazs”.
Šāda pazemība – mūsu ierobežojumu apzināšanās – ir būtiska! Tiem, kuri ir pārliecināti, ka zina visu par sevi, citiem cilvēkiem un pat reliģiskās patiesības, būs grūti satikt Kristu. Sauls, kļūdams akls, zaudēja atskaites punktus. Vienatnē tumsā vienīgā skaidrā lieta bija gaisma, ko viņš redzēja, un balss, ko viņš dzirdēja. Cik paradoksāli! Tikai tad, kad esam akli, mēs sākam redzēt!
Pēc šīs pieredzes ceļā uz Damasku Sauls vēlējās, lai viņu sauktu par Pāvilu, kas nozīmē “mazs”. Tē nav runa par iesauku vai segvārdu, kas mūsdienās ir tik izplatīti. Sastapšanās ar Kristu mainīja viņa dzīvi; tas lika viņam justies patiesi mazam un sagrāva mūri, kas neļāva viņam patiesi iepazīt sevi. Viņš mums saka: “Es kļuvu mazākais no apustuļiem, nederīgs, lai mani sauktu par apustuli, jo es vajāju Dieva Baznīcu.” (1. Kor. 15:9)
Svētā Terēze no Lizjē, tāpat kā daudzi citi svētie, labprāt teica, ka pazemība ir patiesība. Mūsdienās mēs aizpildām savu laiku, it īpaši sociālajos medijos, ar skaistiem “stāstiem”, kas bieži ir rūpīgi veidoti ar fonu, tīmekļa kamerām un specefektiem. Arvien vairāk mēs vēlamies būt uzmanības centrā, perfekti ierāmēti, gatavi parādīt saviem “draugiem” un “sekotājiem” savu tēlu, kas neatspoguļo to, kas mēs patiesībā esam. Kristus, Pusdienas saule, nāk, lai mūs apgaismotu un atjaunotu mūsu autentiskumu, atbrīvojot mūs no visām mūsu maskām. Viņš mums skaidri parāda, kas mēs esam, jo tieši tādus viņš mūs mīl.
Perspektīvas maiņa
Pāvila atgriešanās neietvēra došanos atpakaļ, bet gan atvērtību pilnīgi jaunam skatījumam uz lietām. Viņš turpināja ceļu uz Damasku, taču kaut kas bija mainījies; tagad viņš bija cits cilvēks (sal. Apd 22, 10). Atgriešanās var atjaunot mūsu ikdienas dzīvi. Mēs turpinām darīt to, ko darījām iepriekš, bet mūsu sirdis un motīvi tagad ir mainījušies. Pāvila gadījumā Jēzus viņam lika doties uz Damasku, kurp viņš bija sākotnēji devies. Pāvils paklausīja, bet viņa ceļojuma mērķis un perspektīvas tika radikāli mainīti. No šī brīža Pāvils skatīsies uz lietām jaunām acīm, vairs ne kā vajātājs un bende, bet gan kā māceklis un liecinieks. Damaskā Ananija viņu kristīs un prezentēs kristiešu kopienai. Klusumā un lūgšanās Pāvils padziļināja savu pieredzi un jauno identitāti, ko viņam dāvāja Kungs Jēzus.
Neizniekojiet jaunības spēku un dedzību
Pāvila attieksme pirms viņa tikšanās ar augšāmcelto Jēzu nešķiet nekas neparasts. Cik daudz spēka un dedzības mīt arī jūsu pašu sirdīs, dārgie jaunieši! Tomēr, ja tumsa ap jums un jūsu iekšienē neļauj redzēt lietas pilnībā, riskējat apmaldīties bezjēdzīgās un pat vardarbīgās cīņās. Diemžēl pirmie upuri būsiet jūs paši un jūsu tuvākie. Pastāv arī briesmas cīnīties par lietām, kas sākas ar taisnīgu vērtību atbalstīšanu, bet pēc tam, kad tiek novestas līdz galējībām, pārvēršas destruktīvās ideoloģijās. Cik daudz mūsdienu jauniešu, kurus iedvesmo, iespējams, politiskā vai reliģiskā pārliecība, kļūst par vardarbības un iznīcināšanas instrumentiem daudzu citu cilvēku dzīvēs! Daži, kas viegli pārvietojas digitālajā pasaulē, izmanto virtuālo realitāti un sociālos tīklus kā jaunu kaujas lauku, negodīgi izmantojot viltus ziņu ieroci, lai izplatītu indi un iznīcinātu savus pretiniekus.
Kad Kungs ielauzās Pāvila dzīvē, viņš neapspieda tā personību vai kaislīgo dedzību. Tā vietā viņš ļāva šīm dāvanām pilnībā uzziedēt, padarot viņu par lielisku Evaņģēlija vēstnesi līdz pat pasaules robežām.
Tautu apustulis
Turpmāk Pāvils tiks saukts par “tautu apustuli”. Pāvils, kurš bija farizejs, skrupulozs bauslības sekotājs! Šeit mēs redzam vēl vienu paradoksu: Kungs paļaujas uz to, kurš viņu vajāja. Tāpat kā Pāvils, katrs no mums var dzirdēt balsi savā sirdī, kas saka: “Es tev uzticos. Es zinu tavu stāstu un ņemu to savās rokās kopā ar tevi. Pat ja tu bieži esi bijis pret mani, es tevi izvēlos un daru tevi par savu liecinieku.” Dieva domāšanas veids var padarīt ļaunāko vajātāju par lielisku liecinieku.
Kristus mācekļi ir aicināti būt par “pasaules gaismu” (Mt 5, 14). Pāvilam tagad jāliecina par redzēto, bet pagaidām viņš ir akls. Kārtējais paradokss! Tomēr savas personīgās pieredzes dēļ Pāvils var pilnībā identificēties ar tiem, pie kuriem Kungs viņu sūtīs. Tāpēc viņš kļuva par liecinieku, lai varētu “atvērt viņu acis, lai viņi no tumsas grieztos gaismā” (Apd 26,18).
“Celies un liecini!”
Kad pieņemam jauno dzīvi, kas mums dāvāta Kristībā, Kungs dod mums svarīgu un dzīvi mainošu misiju: “Tev ir jābūt manam lieciniekam!”
Šodien Kristus runā uz tevi tos pašus vārdus, ko viņš teica Pāvilam: “Celies! Neesi nomākts vai ieslēdzies sevī: tevi gaida misija! Arī tu varat liecināt par to, ko Jēzus ir sācis paveikt tavā dzīvē.” Jēzus vārdā es tev saku:
– Celies! Liecini, ka arī tu biji akls un sastapies ar gaismu. Arī tu esi redzējis Dieva labestību un skaistumu sevī, citos un Baznīcas kopībā, kur visa vientulība ir pārvarēta.
– Celies! Apliecini mīlestību un cieņu, ko iespējams ieaudzināt cilvēku attiecībās, mūsu ģimeņu dzīvē, dialogā starp vecākiem un bērniem, starp jauniešiem un veciem cilvēkiem.
– Celies! Atbalsti sociālo taisnīgumu, patiesību un integritāti, cilvēktiesības. Aizsargā vajātos, nabagos un neaizsargātos, tos, kuriem sabiedrībā nav balss, imigrantus.
– Celies! Apliecini jauno skatījumu uz lietām, kas ļauj raudzīties uz radīšanu ar brīnuma pilnām acīm, kas liek redzēt Zemi kā mūsu kopīgās mājas un dod drosmi veicināt integrālo ekoloģiju.
– Celies! Liecini, ka neveiksmīgas dzīves var tikt atjaunotas, ka garīgi mirušie var piecelties no jauna, ka verdzībā esošie var atkal būt brīvi, ka skumju pārņemtas sirdis var no jauna atklāt cerību.
– Celies! Ar prieku liecini, ka Kristus ir dzīvs! Izplati viņa mīlestības un pestīšanas vēsti starp saviem laikabiedriem, skolā un universitātē, darbā, digitālajā pasaulē un visur.
Kungs, Baznīca un pāvests jums uzticas un padara jūs par lieciniekiem visiem citiem jauniešiem, ar kuriem jūs sastapsieties šodienas “ceļos uz Damasku”. Nekad neaizmirstiet, ka “ikvienam, kurš patiesi ir pieredzējis Dieva glābjošo mīlestību, nav nepieciešams daudz laika vai ilgstošas apmācības, lai izietu un pasludinātu šo mīlestību. Katrs kristietis ir misionārs tiktāl, ciktāl viņš ir sastapies ar Dieva mīlestību Kristū Jēzū” (Evangelii Gaudium, 120).
Celies un svini Pasaules Jauniešu dienu vietējā Baznīcā!
Es vēlreiz aicinu jūs visus jauniešus visā pasaulē piedalīties šajā garīgajā svētceļojumā, kas ved uz 2023. gada Pasaules Jauniešu dienu svinībām Lisabonā. Taču nākamais pasākums notiks jūsu vietējās Baznīcās, dažādās pasaules diecēzēs, kur 2021. gada Pasaules Jauniešu diena tiks atzīmēta lokāli Kristus Karaļa svinībās.
Es ceru, ka mēs visi varam piedzīvot šos soļus kā patiesi svētceļnieki, nevis tikai kā “reliģiozi tūristi”! Lai mēs esam arvien atvērtāki Dieva pārsteigumiem, jo Viņš vēlas apgaismot mūsu ceļu. Lai mēs būtu arvien atvērtāki dzirdēt viņa balsi, arī caur mūsu brāļu un māsu balsīm. Tādā veidā mēs palīdzēsim viens otram celties kopā un šajā mūsu vēstures nemierīgajā laikā kļūsim par jaunas un cerību pilnas nākotnes praviešiem! Lai Vissvētākā Jaunava Marija aizlūdz par mums visiem!
Pāvests Francisks, Roma, Svētā Jāņa Laterāna bazilika, 2021. gada 14. septembris, Svētā Krusta paaugstināšanas svētki
Tulkoja: Ilze Hein, Rita Refalo (Pro Sanctitate) un E. Ikaunieks
