Dieva prieks Kopakabanas pludmalē un guļammaisos
Campus Fidei – mūsu sirdīs. Nav lielas nozīmes, kur fiziski atrodamies. Nozīme ir ticībai mūsu sirdīs. Mūsu sirdis ir īstais Campus Fidei, īstais ticības laukums, norādīja pāvests, ņemot vērā to, ka pēdējais PJD vakars, nakts vigīlija, kuru bija paredzēts svinēt Campus Fidei laukumā 70km no Rio centra, lietus gāzēs applūdušā laukuma dēļ tika pārcelts uz Rio centru Kopakabanas pludmalē. Laukumā bija jāierodas līdz plkst.14, vēlāk dalībnieki netika ielaisti ierobežotās vietas dēļ. Liela daļa jauniešu neiekļuva, taču tāpat aktīvi piedalījās pasākumos ārpus ieejas vārtiem. Latvijas dalībniekiem izdevās iekļūt un savu aptuveno apmešanās vietu viņi varēja atpazīt pēc augsti pacelta Latvijas karoga.
Laukums okeāna krastā bija cilvēku pārpildīts – guļammaiss pie guļammaisa, vietām varēja manīt kādu izslietu telti vai saules sargu. Lai pārvietotos, nācās kāpt pāri sagatavotajām guļvietām. Taču atšķirībā no visām iepriekšējām jauniešu dienu nakts vigīliju norises vietām dalībnieki jebkurā laikā varēja iebrist okeānā un baudīt tā vareno viļņu spēku.
Tā kā nakts vigīlijas vieta tika mainīta tikai trīs dienas iepriekš, tas radīja dažas tehniskas problēmas. Piemēram, ja kāds no mums devās uz labierīcībām, tad zināja, ka savās vietās atgriezīsies pats ātrākais pēc 2 – 3 stundām, jo rindas bija ļoti garas. Interesanti, ka dažiem šis gājiens vainagojās ar prieku dažu metru attālumā redzēt pāvestu.
Visu vakaru oficiālā skatuve ne brīdi nebija tukša. Uz tās tika sniegti pārdomāti priekšnesumi, notika slavēšana, kuras laikā jaunieši cēla rokas, aplaudēja, dejoja un dziedāja līdzi portugāļu valodā. Piedalījās dažādas pazīstamas brazīliešu mūzikas grupas, iesaistījās arī profesionāli aktieri, tika sniegti koncerti, uzrunas, personiskās liecības. Jāsaka, ka visi kopīgie lielie pasākumi jauniešu dienās bija labi sagatavoti, muzikāli, saturiski kvalitatīvi, radoši izstrādāti.
Aizkustinoša bija kāda jaunieša liecība, kurš pēc autoavārijas spiests pārvietoties ratiņkrēslā. Pēc savas liecības viņš aicināja no savām svētceļnieku somām izņemt dalībnieka krustu. Viņš sacīja: “Paceliet savus krustus, pagodiniet tos.” Krusts mūs stiprina, dod cerību un mūs nes. Lai arī kas mēs būtu un par ko kļūtu – sējēji, atlēti vai būvnieki, mēs ceļojam krusta spēkā. Šī paša krusta spēkā mēs satikāmies ar pāvestu Francisku Vissvētākā Sakramenta adorācijā. Tas bija spēcīgs Kunga pagodināšanas brīdis Kopakabanas pludmalē, kad trīs miljoni cilvēku noslīga ceļos Kunga priekšā.
Trenēties būt Dieva atlētiem
Pāvests Francisks vigīlijas vakara uzrunā minēja trīs laukus, ar kuriem sevi identificēt. Pirmais lauks ir tas, kur tiek sētas sēklas, tāpēc pāvests lūdza: “Ļauj Jēzum un Viņa Vārdam kā sēklai ienākt tavā dzīvē, sirdī, uzziedēt un augt.” Jēzus līdzībā lasām, ka viena sēkla krita uz ceļa, cita akmeņainā zemē, cita ērkšķos, tā nenesa augļus. Pāvests aicināja pārdomāt, kāda zeme esam mēs.
Otrais lauks ir treniņlaukums. Jēzus aicina mūs būt par mācekļiem, “spēlēt Viņa komandā”. Kad spēlētāji tiek aicināti pievienoties komandai, viņiem ir daudz jātrenējas. Arī mums ir jātrenējas būt par Kunga mācekļiem. Šajā treniņā Jēzus piedāvā mums kaut ko daudz lielāku nekā Pasaules kauss. Viņš piedāvā piepildītas un auglīgas dzīves iespēju, mūžīgu dzīvi. Pāvests uzsver, ka šis treniņš notiek lūgšanā, kas ir mūsu ikdienas sarunā ar Dievu; sakramentos, kas liek Viņa dzīvei augt mūsos un apstiprina mūs Kristū; mīlot vienam otru, mācoties klausīties, saprast, piedot, pieņemt palīdzību un palīdzot ikvienam, nevienu neizslēdzot un nenodalot. “Esiet patiesi Dieva atlēti,” novēl pāvests.
Trešais lauks ir būvlaukums, kurā ceļam Baznīcu un veidojam vēsturi. Svētais Pēteris mums saka, ka esam dzīvie akmeņi, kas veido garīgo celtni (sal. 1 Pēt 2, 5). Būsim dzīvie akmeņi, ar kuriem tiek būvēta Baznīca. Jēzus mūs aicina celt nevis mazu kapelu, kurā ietilpst vien neliela cilvēku grupiņa, bet gan lielu, dzīvu Baznīcu.
Dāvana, ko vērts paņemt no brazīliešiem
Mēs nekad neaizmirsīsim brazīliešu atvērtību, izpalīdzību un labās sirdis. Nomainīta riepa, naktsmītnei dāvāts miteklis, maltītes un prieks. Katrā draudzē, kurā ieradāmies uz Sv. Misi, mūs, dažus jauniešus, kas Brazīlijā pavadījām mēnesi, nojaušot, ka esam PJD svētceļnieki, izsauca priekšā, iepazīstināja, aplaudēja un svētīja. Kāda ģimene, ar kuru iepazināmies, apskatot ūdenskritumus, botānisko dārzu un degvīna jeb kašasas tecinātavas sistēmas, uzzinot, ka San Paulu mums nav naktsmītnes, jo puisis, kurš mūs bija solījis uzņemt, iepriekšējā vakarā atteicās, piedāvāja savu mājokli. Vakarā viņi bija saaicinājuši savus radus, mēs dziedājām dziesmas latviešu un portugāļu valodā, bija sarūpēta bagātīga maltīte un facebook.com vietnē viņi joprojām izsaka prieka un mīlestības vārdus, ka esam iepazinušies. Šī ģimene mūs pavadīja ceļā uz kādu Brazīlijā ļoti pazīstamu, lielu, harizmātisku kopienu. Kopienas brālis Giljerme piekrita mūs pavadīt ekskursijā pa kopienas teritoriju. Apskatījām kopienas veidoto televīziju un radio, ko klausās viscaur Brazīlijā, iepazināmies ar brāļiem un māsām, kuri tur darbojas. Bija iespēja gan saņemt aizlūgšanas, gan piedalīties Svētajā Misē. Kopienā ik dienas notiek vairākas Svētās Mises, dažādi pasākumi, kas veltīti dziedināšanai, atbrīvošanai, ir nemitīgā adorācija, iespēja saņemt Izlīgšanas sakramentu. Kopiena aptver ļoti lielu teritoriju, tajā ir gan halles konferencēm, slavēšanai, gan kapelas, baznīca, arī hostelis un mazi kopienas veikaliņi. Šī bija skaista garīga un reizē arī praktiska pieredze.
Draudze, kas latviešus uzņēma jauniešu dienu laikā, atradās vienā no skaistākajām vietām Riodežaneiro – pie Cukurkalna Urkā (Urca), netālu no Kopakabanas pludmales (Copacabana). Baznīcas, kas veltīta Brazīlijas aizbildnes Aparesidas Dievmātes godam, nosaukums ir Mūsu Brazīlijas Kundzes baznīca (Igreja de Nossa Senhora do Brasil). Šajā draudzē mēs tikām sagaidīti ļoti īpaši. Viņi bija sagatavojuši gan dažādus materiālus par Latviju, gan pašu rokām uzzīmējuši Latvijas un Brazīlijas karodziņus, ko izmantoja ik dienas pirms un pēc katehēzēm. Šīs draudzes jaunieši pavadīja mūs ekskursijās pa Riodežaneiro un dziedāja mums dažādas dziesmas ģitāru pavadījumā. Trīs dienas te notika arī katehēzes latviešiem. Tās vadīja priesteris Andris Kravalis. Viņš apskatīja trīs svarīgas tēmas – cerība, māceklība un evaņģelizācija. Kopā ar latviešu grupām bija vēl divi priesteri no Latvijas. Pateicamies viņiem par svinētajām Misēm un izteiktajiem pamudinošajiem vārdiem. Esam pateicīgi ģimenēm, kas mūs uzņēma, draudzei, katram draudzes loceklim. Paldies visiem, kas mūs jebkādā veidā atbalstīja ceļojuma laikā!
Bez nopelniem … tāpēc, ka Dievs mīl
Esot Latīņamerikā un domājot par Eiropu, šķita, tas nav iespējams, ka esam citā kontinentā otrpus Atlantijas okeānam. Šis ceļojums nojauca jebkādas attāluma robežas un deva apziņu, ka nekas nav neaizsniedzams, ka pasaule ir maza un Dievs ir Kungs pār katru cilvēku, ikvienu valsti un visu pasauli. Kristus spēku piedzīvojām arī, nostājoties slavenās Kristus statujas pakājē. Mēs piedzīvojam Viņa godības un reizē arī Viņa pazemības mirkli, nokrītot ceļos Kunga priekšā, pie Viņa statujas un slavējot par to, kas Viņš ir un kāds Viņš ir. Domas tanī brīdī kavējās meditācijā par Viņa varenību un skaistumu, kas atspoguļojās ik dienas, kad devāmies kalnos, pie ūdenskritumiem, okeāna viļņu spēkā, dabas skaistumā, brīvdabas pērtiķīšu aktīvā kustībā. Viņa skaistumu piedzīvojām arī Cukurkalna virsotnē, kur vērojām Rio pilsētas mirgojošās ugunis.
Lai arī daudzi saka, ka lielākā svētvieta Brazīlijā Aparesida drīzāk ir tūrisma apskates objekts, mēs, ieejot Aparesidas Dievmātes katedrālē, piedzīvojām īpašu Dieva klātbūtni un Viņa svētumu. Romānikas stilā veidotā katedrāle ar brīnišķīgajām mozaīkām aizkustināja mūs ar savu vieglumu, atturību un eleganci.
Dievs mums atklāja, ka katram dod savas dāvanas. Mēs apzināmies, ka svētceļojums uz Latīņameriku bija dāvana iepazīt citas kultūras cilvēkus, ieraudzīt viņu attiecības ar Dievu. Mēs šo dāvanu saņēmām ne tāpēc, ka esam to pelnījuši, bet tādēļ, ka Dievs mūs mīl. Šis skaistais laiks Brazīlijā bija piepildīts, lai gan, protams, bija arī dažādas grūtības, pārbaudījumi, kad vingrinājāmies piedot, mīlēt un uzticēties Kungam. Kad uzticamies, ticam un izvēlamies ticēt, tad Dievs var pie mums vairāk darīt. Tas, ko mēs viens no otra guvām šajā laikā, bija spēja svētīt, piedot un mīlēt. Mīlestība veido žēlsirdību, un tā dāvā pacietību. Brazīlija bija dāvana mums, tāpat kā mēs viens otram. Mūsu zeme Latvija, mūsu Baznīca, tās skaistums ir dāvana šeit un tagad! Būsim mīlestības misionāri savā zemē un tur, kur Dievs aicina!
Gunta Ziemele, Katoļu Baznīcas Vēstnesis, 2013
