Roma, 1980. gadu sākums, neuzkrītoša šķērsiela netālu no Sv. Pētera laukuma. Tieši šeit grupa jauniešu regulāri tikās, lai lūgtos un aprunātos. Bieži Laju pontifikālās padomes prezidenta vietnieka statusā tur iegriezās bīskaps no Vācijas Pols Jozefs Kordess. Ideja dzima te, Sv. Lorenco baznīcā. Pāvests Jānis Pāvils II uzaicināja ticīgos ierasties Romā un 1983./84. gadā svinēt ārkārtējo Svēto Atlaides gadu, tādējādi atzīmējot 1950. Jēzus Kristus nāves gadskārtu. Bet šajā gadā daudz pasākumu tika organizēti jauniešiem. Sv. Lorenco baznīcā visi nopietni apsvēra iespēju organizēt kaut ko, kas nebūtu vienreizējs pasākums. Tie, kas tur darbojās, bija jaunieši un bīskaps Kordess.
1984. gadā vairāk nekā 300 000 jauniešu no visām pasaules valstīm pieņēma pāvesta uzaicinājumu un Pūpolu Svētdienā ieradās Romā uz Starptautiskajām Jauniešu svinībām Sv. Pētera laukumā. Pat toreiz izmitināšana bija galvenais loģistikas pārbaudījums: kad, brīdinot neilgi pirms pasākuma, Romas pašvaldība aizliedza plānotās milzīga apmēra telts būvniecību, kas bija paredzēta viesu izmitināšanai, 6 000 ģimeņu negaidīti izteica piedāvājumu uzņemt jauniešus savās mājās. Kopā ar daudziem bīskapiem, kuri iesaistīja jauniešus diskusijās, uz pasākumu ieradās arī Māte Terēze no Kalkutas un brālis Rožē, Tezē kopienas dibinātājs. Kolizejā jaunieši gāja Krusta Ceļu, bet Euharistija tika svinēta Sv. Pētera katedrālē. Atsaucība bija milzīga un vakarā pirms Pūpolu Svētdienas pāvests uzrunāja jauniešus: „Kāds fantastisks skats ir redzēt jūs visus sanākam šodien šeit kopā uz šīs skatuves! Kurš teica, ka šodienas jaunatne ir zaudējusi vērtības sajūtu? Vai tas tā patiešām ir, ka uz to nevar paļauties?” Un Jānis Pāvils II jauniešiem no visas pasaules uzticēja simbolu: milzīgu koka krustu, kas vēlāk kļūs pazīstams kā „Jauniešu dienu krusts”.
Jaunatnes gads
Apšaubīdams apgalvojumu, ka uz jauniešiem vairs nevar paļauties, pāvests pats personīgi izlēma šo tikšanos ar jauniešiem pārveidot par kaut ko vairāk, nekā tikai vienreizēju pasākumu. Bet jaunieši no Sv. Lorenco baznīcas un Laju padomes bija līdzīgās domās ar pāvestu. Kad 1985. gadu Apvienotās Nācijas noteica kā Starptautiskās Jaunatnes gadu, Romā lēmums bija pieņemts: šajā gadā ir jāorganizē vēl viena jauniešu tikšanās ar pāvestu. Laika nebija daudz, tādēļ organizētāji sāka strādāt ar pilnu jaudu. Vairāk nekā 250 000 jauniešu atsaucās pāvesta uzaicinājumam un1985. gadā Pūpolu Svētdienā ieradās Romā. Īsi pirms pasākuma, 1985. gada 31. martā, Jānis Pāvils II nosūtīja vēstuli jauniešiem visā pasaulē. Tās galvenā tēma bija katras paaudzes atbildība par nākotnes veidošanu: „Atbildība par šo pašreizējo realitāti, kā arī par tās veidu un daudzajām dažādajām izpausmes formām ir galvenokārt jānes pieaugušajiem. Jums pieder atbildība par to, kas kādu dienu kļūs par realitāti līdz ar jums pašiem, kura, tomēr, vēl joprojām ir nākotnes jautājums.”
Nedēļu pēc jauniešu tikšanās ar pāvestu par pārsteigumu visiem pāvests paziņoja par Pasaules Jauniešu dienu pasludināšanu par regulāru pasākumu. Savā Lieldienu vēstījumā „Urbi et orbi” 7. aprīlī viņš sacīja: „Pagājušajā svētdienā es tikos ar simtiem tūkstošu jauniešu; viņu entuziasma svinīgais skats atstāja manā dvēselē dziļu iespaidu. Vēlēdamies nākamajos gados šo brīnišķīgo pieredzi piedzīvot atkārtoti un tādējādi uzsākt gadskārtēju Starptautisko Pūpolu Svētdienas jauniešu tikšanās organizēšanu, no jauna apliecinu savu ticību tam, ka: jaunatnei dots grūts, tomēr aizraujošs uzdevums: mainīt tos pamata mehānismus, kuri veicina egoisma un savstarpēju piespiešanas politiku attiecībās starp tautām, kā arī jaunas sistēmas izveide, kas virzīta uz patiesību, solidaritāti un mieru.” Savā Ziemassvētku uzrunā Kardinālu Kolēģijai 20. decembrī pāvests atkārtoja savu uzskatu par to, ka Pasaules Jauniešu dienām nākotnē ir jākļūst par gadskārtēju notikumu: „Kungs ir devis īpašu svētību šim tikšanās pasākumam [Pūpolu Svētdienā], tāpēc nākamajos gados pasaules jaunatnes dienas svinēšana sadarbībā ar Laju padomi ir jāorganizē Pūpolu Svētdienā.
Pirmās Pasaules Jauniešu dienas
Veiksmes stāsts, kurš vēlāk piesaistīja pasaules uzmanību, jo tas virzījās savā triumfa gājienā uz priekšu, bija dzimis. Faktiski pirmās Pasaules Jauniešu dienas oficiāli tika svinētas Pūpolu Svētdienā 1986. gadā Romā. Pēc tam tās tika atkārtotas 1987. gadā, pēc tam svinot regulāri ar divu gadu intervālu, centralizēti, ikreiz citā pasaules vietā. Bez tam, šajos gados Pasaules Jauniešu dienas tiek atzīmētas arī ar svinībām Pūpolu Svētdienā Romā, kā arī atsevišķās diecēzēs visā pasaulē.
1987. gadā jaunieši no visas pasaules sanāca kopā Buenosairesā (Argentīnā). Viens miljons dalībnieku dzirdēja pāvestu sakām: „Es vēlētos atkārtot jums to, ko jau teicu sava pontifikāta pirmajā dienā: jūs esat Svētā Tēva cerība, Baznīcas cerība.” Un pāvests aicināja jauniešus strādāt konstruktīvi, piešķirot pasaulei apveidu: „Šādi jūs būvējat dzīvības un patiesības, brīvības un taisnības, dzīva izlīguma un miera civilizāciju.” Pārsteigts par šīs kustības pieredzi, pāvests veltīja jauniešiem nodaļu no savas 1988. gada 30. decembrī nosūtītās apustuliskās vēstules lajiem „Christifideles laici”: „Baznīcai ir tik daudz ko pārrunāt ar jauniešiem, un jauniešiem ir tik daudz jautājumu, kuros dalīties ar Baznīcu! Šis savstarpējais dialogs, ja tas tiek risināts ar savstarpēju sirsnību, skaidrību un drosmi, nodrošinās labvēlīgu fonu paaudžu tikšanās un pieredzes apmaiņas pasākumiem, kā arī kalpos kā bagātības un jaunības avots Baznīcai un laicīgajai sabiedrībai.” Nākamajā gadā apmēram 600 000 jauniešu svētceļnieku bija ceļā uz Spānijas pilsētu Santjago de Kompostela. Jānis Pāvils II vaicāja viņiem: „Kādēļ jūs esat šeit, jūs, 20. gadsimta 90. gadu jaunieši? Vai gan tas nav tādēļ, ka sajūtat sevī šīs pasaules garu?”
Pēc Sienas krišanas
1991. gadā viens ar pusi miljons cilvēku ieradās uz Pasaules Jauniešu dienām Polijā, pilsētā, kuru sauc Čenstohova. Tagad, kad Dzelzs priekškars bija kritis, šī bija pirmā iespēja jauniešiem no Austrumeiropas netraucēti piedalīties šajā pasākumā. „Jaunieši no Eiropas austrumiem un rietumiem – no vecā kontinenta – rēķinās ar jūsu palīdzību šo „kopējo māju” celtniecībā, no kurām mēs nākotnē sagaidām solidaritāti un mieru. (..) Nākamo paaudžu labklājības vārdā ir nepieciešams, lai jaunā Eiropa tiktu celta uz to garīgo vērtību pamata, kuras nosaka pašu tās dziļāko kultūras tradīciju,” sacīja pāvests. 1993. gadā pusmiljons jauniešu tikās ar pāvestu Denverā, ASV. Vietā, kur „Rocky Mountains” (Klinšainie kalni) veidoja iespaidīgu fonu pasākumam, pāvests jaunatni uzrunāja šādiem vārdiem: „Neļaujiet nožņaugt savu sirdsapziņu! Sirdsapziņa ir mūsu patiesā sirds un svētnīca, vieta, kurā esam divatā ar Dievu. (..) Nebaidieties iziet ielās un sabiedriskās vietās. (..) Pašreiz nav laiks kaunēties no evaņģēlija. (..) Nebaidieties atbrīvoties no ērta dzīvesveida un rutīnas un pieņemt izaicinājumu darīt Kristu zināmu modernajā „metropolē”.” Visu laiku vislielākā ļaužu sapulcēšanās notika 1995. gada Pasaules Jauniešu dienu laikā Manilā (Filipīnas): četri miljoni jauniešu sveica pāvestu, kurš toreiz lūdza izrādīt līdzjūtību apkārtējiem cilvēkiem: „Vai spējat atdot sevi, savu laiku, enerģiju un talantu citu cilvēku labklājības dēļ? Vai spējat mīlēt? Ja spējat, Baznīca un sabiedrība var no ikviena no jums sagaidīt lielas lietas.”
Kad Pasaules Jauniešu dienas nonāca līdz Parīzei 1997. gadā, tieši jaunatne no Vācijas sekoja pāvesta uzaicinājumam sevišķi lielā skaitā. Gandrīz viens miljons ļaužu bija tur sanākuši līdz pasākuma noslēgumam. Jānis Pāvils II aicināja jauniešus kalpot kā dzīviem lieciniekiem: „Jūsu ceļš šeit nebeidzas. Laiks nav apstājies. Dodieties tagad uz priekšu pasaules ceļos, pa cilvēcības takām, tomēr vienmēr paliekot vienoti caur Kristus baznīcu!”
Ceļā uz Vāciju
2000. gada jubileja kļuva par Pasaules Jauniešu dienu jubilejas gadu. Gandrīz divi miljoni jauniešu sapulcējās Romā, ieskaitot ap 12 000 vāciešu. Aizsākās pirmās neoficiālās runas par Pasaules Jauniešu dienu organizēšanu Vācijā. Romā pāvests sacīja jaunajiem svētceļniekiem: „Es pieminu arī citu baznīcu jauniešus (..), kuri ir šovakar šeit (..), lai Pasaules Jauniešu dienas kļūst par vēl vienu iespēju mums vienam otru labāk iepazīt un kopā no Dieva Gara izlūgties pilnīgas kristiešu vienotības dāvanu!” Vācijas Katoļu jaunatnes apvienība „Bund der Deutschen Katholischen Jugend” (BDKJ) kļuva par organizatorisko vienību Romā un kopš tā brīža ir atbalstījusi Pasaules Jauniešu dienu kustību. Divus gadus vēlāk 3 000 jauniešu no Vācijas bija ceļā uz Toronto Kanādā. Noslēguma pasākumā bija sapulcējušies 800 000 cilvēku. Pāvests aicināja jauniešus palīdzēt veidot visas cilvēces nākotni. Bez tam, viņš papildināja: „Lielajā Ķelnes katedrālē tiek pagodinātas Burvju – triju Gudro no Austrumiem, kas sekoja Kristus zvaigznei, – relikvijas. Kā svētceļniekiem, jūsu garīgais ceļš uz Ķelni sākas šodien. Tur Kristus jūs gaida ierodamies uz 20. Pasaules Jauniešu dienām!”
Mēs jau esam sākuši iet pa taku, kura ved uz Pasaules Jauniešu dienām Vācijā. 2003. gada Pūpolu Svētdienā grupa jauniešu no Kanādas nogādāja Pasaules Jauniešu dienu krustu uz Sv. Pētera laukumu Romā un nodeva to tālāk saviem draugiem no Vācijas. Pēc ceļojuma pa 26 Eiropas valstīm krucifikss, kura pēdējā pieturas vieta bija Sarajeva, tika nogādāts Berlīnē 2004. gada Pūpolu Svētdienā. No turienes tas sāka savu „izlīguma svētceļojumu’ cauri visai Vācijai un to ir paredzēts nogādāt Ķelnē uz XX Pasaules Jauniešu dienu atklāšanas pasākumu 2005. gada 16. augustā. Ķelnē mums būs iespēja atskatīties uz divām pāvesta un visas pasaules jauniešu veiksmes stāsta dekādēm.
Matiass Kops
