Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītī publicēts turpinājums rakstam par sinodālā ceļa būtību. To piedāvājam arī mūsu lasītājiem.
Tieši mīlestība, kuras ietvaros dibināta Baznīca un veidota kā „kopība” (koinonia/communio) no ticīgajiem Kristū, ir viņa pestīšanu nesošās misijas nosacījums: lai viņi būtu viens kā mēs esam viens – viņš lūdzās – lai „pasaule atzītu, ka tu mani esi sūtījis” (Jņ 17: 23). Tā ir Baznīcas apustulāta būtība: izplatīt un darīt pieņemamu un ticamu Kristus un Dieva mīlestības patiesību, par kuru tā liecina, kuru tā dara redzamu un praktizē kopīgā ceļā, kopienas dzīvē un attiecībās.
Pirmajai kristiešu kopienai jau bija pamatiezīmes, kuras pēc Sv. Gara atnākšanas tiks tālāk nostiprinātas un konkretizētas. „Viņi pastāvēja apustuļu mācībā un kopībā, maizes laušanā un lūgšanās” (Apd 2: 42). „Visiem ticīgajiem bija viena sirds un viens gars” (Apd 4: 32). Šie beidzamie vārdi skaidri izsaka Baznīcas kopības būtību. Apustuļu mācība, kopīga lūgšana – arī Jeruzalemes templī (sal. Apd 2: 46) veicināja Kristus mācekļu iekšējo vienotību: „vienu sirdi un vienu garu.”
Četras būtiskas iezīmes Baznīcas dzīvē ir ieklausīšanās apustuļu mācībā, savstarpējas kopības uzturēšana, maizes laušana un lūgšana. Tās atgādina, ka Baznīcas pastāvēšanai ir nozīme stingrā vienotībā ar Kristu, proti, kopienā, viņa Vārdā, Euharistijā un lūgšanā – šādi vienojamies ar Kristu. Visam, kas Baznīcā attīstās ārpus šīm „koordinātēm”, trūkst pamata. Pie situācijas izvērtēšanas kopīgā sinodālā ceļā būtu sev jājautā par šīm četrām koordinātēm: kādā veidā šīs četras koordinātes ir klātesošas šajā situācijā – sludināšana, nemitīga tiekšanās pēc brālīgas kopības, tuvākmīlestības, maizes laušana (proti, Euharistiskā dzīve) un lūgšana. Jebkuru situāciju būtu jāizvērtē pēc šīm četrām koordinātēm. Tām nepiederošajam trūkst baznīciska rakstura, tām nav baznīciskuma. Bez šīm četrām koordinātēm Baznīca kļūst par cilvēcīgu sabiedrību, politisku partiju, kurā izmaiņas īstenotas pēc vairākuma vai mazākuma principa. Tā var būt skaidra, humanitāra organizācija, kas dara labu, tomēr nav Baznīca.
Kristus atrodas Baznīcas kopienas centrā. Jānis raksta: „Kas no sākuma ir bijis, ko mēs esam redzējuši savām acīm un mūsu rokas kam ir pieskārušās: par Dzīvības vārdu un dzīvība parādījās, un mēs redzējām un liecinām un jums sludinām mūžīgo dzīvi, kas bija pie Tēva un parādījās mums” (1 Jņ 1: 1-2). Sv. Pāvils savukārt raksta korintiešiem: „Dievs ir uzticīgs, kas jūs ir aicinājis vienībai ar savu Dēlu, mūsu Kungu Jēzu Kristu” (1 Kor 1: 9).
Sv. Jānis izceļ vienotību ar Kristu patiesībā. Sv. Pāvils uzsver „līdzdalību viņa ciešanās” un Lieldienu noslēpumā, tas ir, kā pestīšanu nesošu „pāreju” no krusta upura līdz „viņa augšāmcelšanās spēka” (Fil 3: 10) atklāšanai.
Agrīnajā Baznīcā, kā arī katrā laikā, vienotība Kristus krusta upurī kļūst par avotu savstarpējai vienotībai: „Kad viens [kopienas] loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdz” (1 Kor 12: 26). Tas izraisa vēlēšanos dalīties vienam ar otru, arī laicīgajos labumos, kā to mudina apustulis Pāvils darīt attiecībā uz nabadzīgajiem, izprotot to, ka, turīgajam dodot un trūkumcietējam saņemot, viņu starpā zināmā mērā notiek mīlestības izlīdzināšanās: „Tagadējā laikā jūsu pārpilnība lai palīdz viņu trūkumam, un viņu pārpilnība lai aizpilda jūsu trūkumu” (2 Kor 8: 14). Pēc apustuļa domām, devēji reizē arī saņem. Pateicoties šai apmaiņai Baznīca īstenojas kā „kopība” ciešās, uzticības pilnās attiecībās gan ar Dievu (vertikālā kopība), gan ar citiem cilvēkiem (horizontālā kopība).
Lai sasniegtu „kopību”, lai stiprinātu Kristū sapulcināto kopienu, Sv. Gars pastāvīgi tā darbojas, ka Baznīca ir „kopība Garā” (Koinonia pneumatos), kā saka sv. Pāvils (sal. Fil 2: 1). Tieši caur šo „kopību Garā” laicīgo labumu došana ienāk noslēpuma sfērā, veicina Baznīcas iestādījumu un kopību, un beidzot „augšanu visās lietās līdz tam, kas ir Galva, līdz Kristum” (sal. Ef 4: 15).
Svētais Gars izraisa kopību Dieva tautā, kuru kopīgajā ceļā vieno stipras kopības saites: „Visi ticīgie turējās kopā, un viss viņiem bija kopīgs. Savus īpašumus un mantu viņi pārdeva un tos izdalīja visiem, cik kuram vajadzīgs” (Ap.d. 2: 44–45). Svētais Gars arī palīdz Baznīcai praktiski īstenot kopību, pārvarēt problēmas, kas kādreiz parādās.
Kad pie Izraēļa nepiederošie pirmo reizi ienāk kristīgajā kopienā, notiek dramatisks brīdis – tiek pārbaudīta Baznīcas vienotība. Tomēr, šajā brīdī Gars nonāk pār pirmā pagāna Kornēlija, simtnieka namu, kas konvertēsies. Sv. Gars atjauno Vasarsvētku noslēpumu un izdara zīmi, kas labvēlīga vienotībai starp jūdiem un pagāniem (sal. Apd 10–11). Varam teikt, ka šis ir tiešais veids, kā kopība tiek veidota: Gars iesaistās ar visu savu žēlastības spēku un izveido jaunu, pilnīgi neparedzētu situāciju.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis Nr. 21 (393) 2021. gada 19. decembris
