No Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša pēdējā iznākušā numura pārpublicējam kārtējo turpinājumu rakstu sērijai, kas veltīta sinodālā ceļa procesam.
Svētais Gars bieži darbojas caur cilvēkiem. Tas notika tad, kad Jeruzalemes kopienā izcēlās diskusija par ikdienas labumu sadali atraitņu vidū (sal. Apd 6: 1- 7). Vienotība tiek atjaunota, pateicoties apustuļu iesaistei, kuri lūdz kopienu ievēlēt septiņus vīrus, kas ir „pilni Sv. Gara” (Apd 6: 3; sal. 6: 5), un nozīmē šos septiņus kalpot pie galda.
Kritisks brīdis iestājas arī Antiohijas kopienā, kuru veidoja kristieši, kuri kādreiz bija jūdi vai pagāni. Vairāki kristieši, kas nāca no jūdaisma, uzstāja, lai kristieši tiktu apgraizīti un ievērotu Mozus likumu. Par to Lūkass raksta: „Apustuļi un vecākie sapulcējās izskatīt šo lietu” (Apd 15: 6). Pēc daudzām debatēm viņi pienāca pie vienošanās, kuru izteica svinīgos vārdus: „Sv. Garam un mums paticis…” (Apd 15: 28). Šeit skaidri redzams, kā Gars darbojas caur Baznīcas „kalpiem.”
Nevar būt īsts konflikts starp abiem Gara darbošanās veidiem: tiešo, vairāk neparedzēto, harizmātisko un vairāk pastāvīgu un institucionālu veidu. Abi nāk no tā paša Gara. Gadījumos, kur cilvēku vājības izraisa saspīlējumus un konfliktus, ar Sv. Gara palīdzību jāizšķir kompetentā autoritāte (sal. 1 Kor 14: 37) un kopīgā ceļa turpmākais virziens.
Baznīcai ir kalpojumu struktūra, kuras daļa ir dievišķi iestādīta. Galvenokārt tie ir bīskapi, priesteri un diakoni. Pastāv arī citi kalpojumi. Antiohijas kopienā izceļas divas atšķirīgas lomas: pravieši, kuri izšķir un pasludina Dieva ceļus; un doktori, tas ir, skolotāji, kuri pienācīgi izpēta un izskaidro ticību. Praviešos var saskatīt harizmātiska gara, bet doktoros institucionālo pieskaņu, tomēr abos gadījumos to pašu paklausību Dieva Garam.
Dieva Gars vada Baznīcu: no vienas puses, viņš tieši mudina ticīgos darboties, atklājot jaunus veidus, kā sludināt Evaņģēliju; no otras puses, Dieva Gars dara ticīgo darbu autentiskāku caur Baznīcas oficiālu iesaistīšanos, kā to dara Barnaba (sal. Ap.d. 11:23-24).
Pāvils māca, ka Dievs Baznīcā iestādījis hierarhiju (sal. 1 Kor 12: 28): vispirms nāk „apustuļi”, tad „pravieši”, tad „skolotāji.” Šie trīs amati ir svarīgi Dieva Vārda tālāknodošanā. Apustulis brīdina, ka dāvanas tiek dažādi dalītas: ne katram ir šī vai tā harizma (sal. 1 Kor 12: 29 – 30). Katram ir sava harizma (sal. 1 Kor 7: 7) un katram tā jāpieņem ar pateicību un arī nesavtīgi jāpielieto kopienas labā. Censties pēc kopības mudina mīlestība, kas ir „vislabākais veids” un vislielākā dāvana (sal. 1 Kor 13: 13), bez kuras harizmas zaudē visu savu vērtību (sal. 1 Kor 13: 1 – 3).
Harizmas, tātad, ir Sv. Gara dotas žēlastības, lai ticīgos sagatavotu veicināt kopīgo Baznīcas labumu, kas tik svarīgs kopīgā – sinodālā – ceļa gaitā. Harizmu daudzums atbilst kalpošanas veidu daudzumam. Kalpošanas veidi var būt laicīgas vai nemainīgas, privātas vai publiskas. Ordinētās kalpošanas ir bīskapiem, priesteriem un diakoniem. Tās ir nemainīgas un publiski atzītas.
Laju kalpošanas izriet no Kristības un Iestiprināšanas. Tās var gūt oficiālu vai tikai de facto atzīšanu no Baznīcas caur bīskapu. Laju kalpošanas, kas iestādītas ar liturģisku ritu, ir lektorāts un akolīts. Tad ir arī ārkārtējie Sv. Komūnijas dalītāji un atbildīgie par aktivitātēm Baznīcā, sākot ar pastorāliem padomdevējiem, katehētiem, ticības mācības pasniedzējiem skolās utt. Jaunā derība, Sv. Pāvils un Vatikāna II koncils (Lumen gentium, 12) norāda, ka nav it kā jānostāda pretī Baznīcas „harizmātiskais” modelis un „institucionālais” modelis. Nedrīkst būt opozīcijas starp harizmu un institūciju. Ganītājiem ir pienākums izšķirt harizmu autentiskumu, regulēt to pielietojumu kopības un kopīgā ceļa labā. Tas jādara pazemīgā paklausībā Garam, mīlestībā uz Baznīcas labumu, uzticībā visaugstākajam likumam, kas ir dvēseļu pestīšana. (turpinājums sekos)
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis Nr. 1 (394) 2022. gada 2. janvāris
