Mūsdienās visās zemes malās aizvien vairāk pieaug migrantu straumes: bēgļi un tie, kuri pamet savu tēvzemi, ir izaicinājums atsevišķiem cilvēkiem un sabiedrībām, liekot pārvērtēt savu ierasto dzīvesveidu un dažreiz izraisot kultūras un sociālo apvāršņu, ar kuriem tie sastopas, satricinājumu.1
Pēdējos pāris gadus, visā pasaulē, īpaši Eiropā, pieaug bēgļu straumes no kara, bada, vardarbības un nabadzības skartajiem reģioniem. Pēc Amnesty International organizācijas datiem, pasaulē šobrīd ir apmēram 60 miljoni bēgļu. Apmēram 20 miljoni cilvēku atrodas bēgļu gaitās. Lielākā daļa jeb 86% no tiem ir devušies meklēt patvērumu uz tuvējām kaimiņvalstīm, citi pārceļo savas valsts teritorijas robežās, apmēram 4-6% no visiem bēgļiem nonāk Eiropā. Lielākā daļa bēgļu pēdējos gados ir no konfliktu skartajām zonām Somālijā, Sudānā, Kongo, Dienvidsudānā, kā arī ārpus Āfrikas – Sīrijā, Afganistānā, Ukrainā. Šīs mūsdienu pasaules realitāte ir viena no aktuālākajām un draudošākajām humānajām problēmām, kuras pamatā ir cilvēku radīti kari, alkatība, klimata un sociopolitiskās izmaiņas, kapitālistiskās ekonomiskās un modernās politiskās sistēmas ievainojamība.
Jau pirms trīs gadiem Kristīgās dzīves kopienas asamblejā Libānā tika runāts par briestošo bēgļu un migrācijas krīzi. Turklāt Libānā jau tobrīd apmēram 25% no visiem šīs mazās valsts iedzīvotājiem bija Sīrijas bēgļi. Par šo pašu jautājumu runāja arī tēvs Nikolass Adolfo SJ, kas ir gan jezuītu ordeņa ģenerālis, gan Kristīgās dzīves kopienas ekleziālais asistents.
Eiropas Kristīgās dzīves kopienas diskusiju un lūgšanu laikā radās ideja par kopīga projekta īstenošanu, kuras galvenais mērķis būtu:
- pieredzes un zināšanu apguve un pārnese;
- skatu punkta veidošana uz krīzes perspektīvu no otras puses;
- patvēruma meklētāju (lielākoties – Āfrikas valstu) socializācija un integrācija;
- kopienas brīvprātīgo izglītošana un formācija.
Par projekta īstenošanas vietu tika izvēlēta Sicīlijas pilsēta Raguza, kas ir viens no lielākajiem reģiona un patvēruma meklētāju centriem. Projekts tika sadalīts vairākos posmos un īstenots no 2015. gada jūlija līdz 2016. gada janvārim. Šajā projektā izvēlējās piedalīties arī Latvijas Kristīgās dzīves kopiena. Uz pēdējo projekta posmu, devīto pēc skaita, 2015. gada decembrī devos arī es un mana kolēģe Ieva Liede. Bijām kopā 10 dalībnieki no Itālijas, Francijas, Portugāles, Šveices un Latvijas. Projekta vadītājs bija tēvs Čezare Džeroldi SJ un projekta menedžere Laura Skalija.
Dieva tēvišķās rūpes ir vērstas uz visiem tāpat kā gana rūpes par savu ganāmpulku, bet jo sevišķi tas attiecas uz ievainotās, nogurušās un slimās avs vajadzībām. Tā Jēzus Kristus atklāja mums savu Tēvu, lai mums pateiktu, ka Viņš noliecas pār fizisko un morālo likstu ievainoto cilvēku, un, jo vairāk pasliktinās cilvēka apstākļi, jo lielākā mērā atklājas dievišķās žēlsirdības efektivitāte.2
Arī vīriešu nometnēs ir plaši sastopamas depresijas un emocionālās nestabilitātes iezīmes. Kolēģi, kas šajās nedēļās strādāja pusaudžu centrā, visai bieži vakara tikšanas reizēs, daloties savā pieredzē, minēja faktu, ka lielākā daļa pusaudžu, kas tur dzīvo, pēc pārdzīvotā un piedzīvotā ceļā uz “sapņu zemi Eiropu” cieš no depresijas un dažādiem psihiskiem traucējumiem, kas tikai pastiprinās, saskaroties ar Eiropas ikdienas problēmām. Arī vīriešu nometnē ir vērojamas līdzīga rakstura parādības, tikai atšķirība ir tāda, ka vīriešiem šajās kultūrās mēdz būt lielākas ambīcijas un dzīvotgriba, arī izdzīvošanas un pielāgošanās spējas ir daudz lielākas nekā sievietēm. Vīriešu nometnē ciemiņu vidū ir liela dažādība – Āfrikas valstis, Bangladeša, Sīrija. Sīriešu sejās ir redzamas kara un pārdzīvotā šausmas, ikdienas sarunās viņi spēj runāt tikai par savi zemi, ģimeni, lielākajai daļai no viņiem ir ļoti laba izglītība. Kāda daļa no bēgļiem nāk no visai turīgām aprindām, un ir iztērējuši visu naudu, lai nonāktu Eiropā.
Šo cilvēku neaizsargātību plaši izmanto noziedzības pasaule, kas pakļauj šos cilvēkus, ievilina slazdā, liek nodarboties ar narkotiku tirdzniecību vai prostitūciju. Kā uzsvēra paši itāļi, tad mūsdienās itāļu mafija ir mazs nieks salīdzinājumā ar Nigērijas Success, kas ir viens no centrālajiem un svarīgākajiem starptautiskās cilvēktirdzniecības balstiem.
Liela daļa kara vai ekonomisko bēgļu ir devušies uz Eiropu, cerot uz labākiem dzīves apstākļiem vai glābdamies no kara vai cita veida vajāšanām. Bet vēl lielāka daļa acīmredzami ir pakļāvusies cilvēktirdzniecības ķēdes izplatītajai ažiotāžai, kas aicina doties uz bagāto Eiropu. Daudzi no viņiem īsti nezina, kas un kur ir Zviedrija vai Vācija, bet cer turp nokļūt. Stāsts par mūsdienu bēgļiem visai bieži ir stāsts par ilūzijām, sapņiem un izdomāto nākotni, kas daudziem pārvēršas par skarbo realitāti un bezcerību. Gluži tāpat kā tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kas devušies sapņu zemes meklējumos, bet saskārušies ar skarbo realitāti un iesprūduši ilūzijās. Tāpat kā latviešu vidū, starp šiem bēgļiem esam redzējušas veiksmes stāstus par cilvēkiem, kas ir izdzīvojuši jūras šķērsošanu, aklimatizāciju, iedzīvojušies un atraduši jaunas mājas un draugus. Šie cilvēki, ko esam sastapušas, ir pilni pateicības, ticības un optimisma.
Arī tas, ko esam redzējušas sieviešu un bērnu centrā, dod zināmu optimismu, ka var un vajag palīdzēt šiem cilvēkiem, ka ir jācīnās par katru izglābto dvēseli, lai tā spēj sākt dzīvi no jauna, izbēg no cilvēktirdzniecības ķēdes un noziedzības struktūrām. Jeb citiem vārdiem sakot – jāpalīdz nelaimē nonākušajiem.
Ieva, es un Marija no Itālijas, projekta koordinatores Lauras mamma, strādājām sieviešu centrā, ko sauc par Mario Leggio (atvasināts no Raguzas ielas nosaukuma, uz kuras atrodas šis centrs). Šis centrs ir pieskaņots sieviešu un bērnu vajadzībām, un laikā, kad mēs tur bijām, tajā uzturējās vairākas sievietes no Nigērijas, no kurām viena kopā ar bērnu, divas no Burkina Faso, un sieviete ar diviem bērniem no Eritrejas. Centrs atrodas pašā pilsētā, iemītniecēm tiek izsniegti pārtikas kuponi 15 EUR nedēļā, ko var “atprečot” vietējā veikalu tīklā, pašām ir jāgatavo ēst, jāuzkopj māja, ir veļas mazgājamā istaba. Centrā strādā pietiekami liels personāls, kas cenšas varonīgi tikt galā ar visām sadzīves un ikdienas problēmām, un šo sieviešu personīgajām problēmām. Lielākoties šeit strādā vīrieši, izņemot sociālo darbinieci, kas pirmajā nedēļā mani dziļi izbrīnīja un jāsaka, ka pat mazliet šokēja. Laika gaitā mazliet sāku nojaust, kāpēc tas ir tā, bet par to vēlāk.
Vairākas reizes nedēļā pie patvēruma meklētājām nāk itāļu valodas skolotāja. Dažas sievietes ir bijušas analfabētes, mācīties rakstīt un lasīt sākušas tikai tagad. Centrā ir divi lielāki bērni (Amins un Adonajs), kā arī mazā Frančeska, kas ir piedzimusi pavasarī, turklāt bēgļu laivā. Centra darbinieki jokojas, ka mazā Frančeska ir liela slavenība, jo par viņas piedzimšanu uz jūras laivā runāja visi lielākie pasaules laikraksti, interneta portāli, tika rādīti sižeti TV kanālos. To, ka meita ir slavenība, mamma izrāda visvairāk, radot daudzas galvassāpes centra darbiniekiem. Lielākie bērni valodu ir apguvuši labi, nereti savā starpā sarunājas jau jauktā valodā. Vecākais eritriešu puika Adonajs iet vietējā itāļu skolā.
Iemītnieču un bērnu ikdiena lielākoties paiet šī centra telpās. Fakts, ka centrs atrodas pilsētā, dod iespēju sievietēm iziet ārpus mājas, pastaigāt pa pilsētu, aiziet iepirkties, pastrādāt kādu darbu, ko viņām sarūpē centra darbinieki. Vistipiskākais darbs, ko legāli dara patvēruma meklētājas, ir māju uzkopšana un gados vecāku cilvēku aprūpe.
Sievietes, kas dzīvo šajā centrā, lielākoties ir ārēji visai pasīvas, bez jebkādas dziļākas intereses par dzīvi, Itāliju un apkārtējo pasauli. Kādai daļai no šī centra iemītniecēm nav izglītības, tikai tagad ir iesāktas skolas gaitas un ir radusies iespēja mācīties lasīt un rakstīt. Ņemot vērā to, ka centra iemītnieces jeb, kā šeit tiek teikts, ciemiņi nāk no dažādām Āfrikas valstīm. Nereti savas nacionālās grupas ietvaros mēdz būt dažādi strīdi un konflikti, jo sievietes nāk no dažādām ciltīm vai konfesionālajām/reliģiskajām grupām, kas mēdz būt konfliktā viena ar otru, līdz ar to saspringtas situācijas vērojamas visai bieži. Sievietes lielākoties respektē vīriešus, tāpēc arī pēc kāda laika sapratām, kāpēc šajā centrā strādā galvenokārt vīrieši.
Izveidot dziļākus kontaktus vai piesaistīt darbam mūsu ciemiņus izdevās visai reti un ar lielu piepūli. Itāliete Marija mēģināja veikt integrācijas kursu, pielietojot itāļu kulinārijas noslēpumus, taču, lai pagatavotu lazanju, mums vajadzēja kopumā četras dienas, jo publika vai nu neatnāca, vai atnāca uz dažām minūtēm, vai izdomāja citus paralēlus darbus. Itāļu kulinārijas zināšanas noteikti palīdzētu daudzām no iemītniecēm atrast darbu, taču tikai dažas izrādīja interesi par šo zināšanu apguvi. Arī savos ikdienas ēšanas paradumos iemītnieces vai nu cenšas saglabāt savas ēšanas paražas, vai izvēlas junk food. Centra vadības mēģinājumi iemācīt pareizi un veselīgi ēst visai bieži cieš neveiksmi. Vajadzēja ilgu laiku, lai mazā bērna māmiņai iegalvotu, ka bērns ir jāpabaro veselīgi. Parasti atbilde bija visai vienkārša: “Pie mums tā ēd..” Kā mēdz būt šādās situācijās, kad imigranti vai bēgļi nonāk svešā zemē, ne visi ir spējīgi iejusties, tiek mēģināts “iekapsulēties” savā kopienā un tradīcijās, kā rezultātā iedzīvošanās svešā zemē un kultūrā kļūst ne tikai par lielu izaicinājumu, bet arī traģēdiju.
Pašā sākumā atmosfēra sieviešu centrā mūs pārsteidza. Mēs nekad īsti nezinājām, ar ko iesāksies diena un ar ko tā beigsies, ko mēs satiksim vai kas tiks piedzīvots, vai darbs, kas bija plānots, tiks izdarīts, vai būs jāsaskaras ar nepārvaramiem šķēršļiem. Sieviešu dienas režīms šādā bezdarbībā ir visai haotisks. Parasti no rītiem, kad mēs tur ieradāmies, lielākā daļa iemītnieku vēl gulēja, brokastis tika ēstas pusdienās vai vakariņās. Sievietes klīda kā ēnas pa māju, visai bieži neiznākot no savas istabas vai neizlienot no gultas. Mūsu sākotnējais šoks pārrauga lielās skumjās, kad sapratām, ka patiesībā tā ir dziļa depresija, piedzīvotā un pārdzīvotā sekas. Klimats, kas tik ļoti atšķiras no Āfrikas, rada daudzas slimības, bet depresija no jau pārdzīvotā vai nedrošības un neziņas sajūtas u.c. problēmas rada šo dīvaino atbildes reakciju. Turklāt visai bieži sievietes, kas ir nonākušas Eiropā bēgļu laivās, ir izgājušas cauri ellei, kas nereti turpinās un ir daudz dziļāka apjomā un plašumā nekā tas mēdz būt vīriešu bēgļu vidū.
Dienvideiropa, Itālija, Sicīlija un arī pēc Itālijas izmēriem visai nelielā pilsēta Raguza, ir “iegrimusi šajā mūsdienu pasaules realitātē.” Pilsētā ir visai liels skaits bēgļu centru un operētājinstitūciju. Tajā, kurā bijām mēs – latvietes, atrodas galvenokārt imigranti (jeb ciemiņi – kā viņus šeit dēvē) no Āfrikas – Nigērijas, Eritrejas, Gambijas, Lībijas u.c. Daži ir arī no Bangladešas, bet tikai nedaudzi. Šo ķēdi operē Fondazione San Giovanni, kuru īpaši, kā atbildi uz jauniem bēgļu plūdu izaicinājumiem, ir dibinājis Raguzas bīskaps. Bijušajās tukšajās telpās, kas piederēja vietējai diecēzei, tika ierīkoti bēgļu centri.
Tas bija sākums manai dziļai cilvēciskai un garīgai pieredzei, cerams arī sirds transformācijai. Uztraukums un emocionāls stress man jau bija kopš sākām savu darbu, lai arī pamazām sāku pierast un paļauties, ka Dievs zina, ko dara, neteikšu, ka tas bija viegls ceļš. Mums bija apmācības par ES migrācijas sistēmu un politiku, pamatprincipiem bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšanas procesā, Itālijas modeli un bēgļu/patvēruma meklētāju centru tipiem un funkcijām. Pirmajā dienā mēs apmeklējām vīriešu uzturēšanās centru, kas ir ārpus pilsētas, laukos, un kurā mīt vairāk nekā 40 patvēruma meklētāji. Apmeklējām gan sieviešu centru, kas atrodas pašā pilsētas centrā un kurā uzturas 14 sievietes un viņu bērni, kā arī jauniešu centru, kur dzīvo vairāk nekā 30 jauni vīrieši. Centri ir ne visai tehniski piemēroti, jo vienkārši pietrūkst vietas, bet personāls – izglītoti, jauni cilvēki, spēcīgas un ļoti nosvērtas personības, kas strādā daudz un ar lielu atdevi, lai rūpētos par šiem ciemiņiem un viņu vajadzībām.
Itāļi mani pārsteidza, kad mēs jautājām, kāda ir cilvēku attieksme pret bēgļu jautājumu. Viena kundze atbildēja: “Mēs nezinām, ar ko tas beigsies, bet cilvēki saprot, ka ir jāpalīdz tiem, kas nonākuši nelaimē, tie ir tādi paši cilvēki kā mēs. Mums ir jāpalīdz..” Lieki teikt, ka šeit vēl kaut kas būtu piebilstams, bet tā mazā dažu dienu pieredze, ko es šeit redzēju, mudināja mani sākt novērtēt šo zemi, tautu un kultūru un Itālijas Katoļu Baznīcu, kas šeit ir uzņēmusies vislielāko rūpi par šiem globālās cilvēktirdzniecības un karu radīto apstākļu nelaimes upuriem. Laikam jau taisnība ir ļoti vienkārša – jebkuros apstākļos ir jāsaglabā cilvēcība un ticība.
Vardarbības un nabadzības upuri, atstājot savu dzimteni, aizvien biežāk savā ceļā pretī labākas nākotnes sapnim kļūst par cilvēktirdzniecības upuriem. Ja viņi izdzīvo pēc ļaunprātīgas izmantošanas un nelaimes gadījumiem, tad pēc tam tiem nākas sastapties ar tādu vidi, kur mīt aizdomas un bailes.3
Es sen nebiju izdzīvojusi tik emocionāli piesātinātu laiku, kurā būtu atrodamas tik dažādas izjūtu gammas: prieks, nogurums, saspringums, pateicība, vilšanās, svētki, asaras, dusmas, smiekli, kuriozi, cerība un bezcerība, kā arī emocijas un izjūtas, kas vārdos un izteiksmē pat nav saprotamas un definējamas. Ir viegli pamanāms, ka šīs sajūtas ir visai diametrālas, piedzīvotas un izdzīvotas ļoti koncentrētā laikā un telpā, turklāt vēl Ziemassvētku laikā, kad lielākoties dzīve Eiropā mēdz būt visai mierīga un plūstoša. Pāri visam esmu arī mācījusies dzīvi pieņemt tādu, kāda tā ir, un būt pazemīgai, sevišķi pazemīgai tur, kur man nav zināšanu, kas darāms, spēka, lai visu paciestu un emociju, lai to visu iekšēji sakārtotu. Ar pazemību man visai bieži ir problemātiskāk, bet tāpēc jau Dievs zina, ko dara un kas man šajā brīdī ir visvairāk vajadzīgs – iziet ārpus sava komforta zonas un pietiekami sterilās vides un palūkoties uz dzīvi no cita skatupunkta, iepazīt citu cilvēku, konkrēti bēgļu un imigrantu ciešanas, redzēt viņu ikdienu un pieskarties Kristus brūcēm.
Saskaroties ar šādiem jautājumiem, kā gan citādi lai rīkojas Baznīca, ja ne smeļoties iedvesmu paša Jēzus Kristus piemērā un vārdos? Evaņģēlija atbilde ir žēlsirdība. Vispirms tā ir Dieva Tēva, kas ir atklāts Dēlā, dāvana: no Dieva saņemtā žēlsirdība izraisa priecīgas pateicības jūtas par to cerību, ko mums pavēra ar Kristus asinīm nopelnītās pestīšanas noslēpums. Bez tam tā attiecībā uz tuvāko dzīvina un stiprina solidaritāti, kas ir kā atbilde Dieva nesavtīgajai mīlestībai, “kas ir tikusi ielieta mūsu sirdīs caur Svēto Garu” (Rom 5, 5). Visbeidzot, katrs no mums ir atbildīgs par savu tuvāko: mēs esam savu brāļu un māsu sargi, lai kur viņi un viņas dzīvotu. Labu personisko attiecību izkopšana un spēja pārvarēt aizspriedumus un bailes ir būtiski tikšanās kultūras izkopšanas elementi. Tādējādi mēs esam gatavi ne tikai dot, bet arī saņemt no citiem. Patiesi, viesmīlība balstās došanā un saņemšanā.4
Inese Runce. Foto: Laura Skalija un Ieva Liede
_________________________________
1 Pāvesta Franciska vēstījums Pasaules migrantu un bēgļu dienai 2016. gada 17. janvārī.
2 Turpat.
3 Turpat.
4 Turpat.
