Kopā ar Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīti turpināsim iepazīt kristieša ceļu. Tas ir ceļš kopā ar Dievu. Tas ir mūsu visu kopīgais ceļš.
Kāda anonīma kristieša „Vēstule Diognētam” no 2.–3. gadsimta norāda uz kristieti ceļā, kas izvēršas šajā pasaulē. Kristietis gatavs dzīvot jebkurā valstī, apgūt jebkuru valodu, iekļauties jebkurā sabiedrībā, tomēr reliģiskos un morālos uzskatos un uzvedībā atšķiras no apkārtējās pasaules, tāpēc cieš diskrimināciju un pat vajāšanas. Kristietis nereti uzskatīts par svešinieku un ienaidnieku tiem, kuri to nesaprot un nepieņem. Kristietis nevēršas pret apspiedējiem ar vardarbību, dara labu, neskatoties uz netaisnību, uzņemas atbildību par taisnību, uz ļaunu atbild ar labu.
Kristietis šo ceļu neiet viens, bet kopā ar citiem. Kristietība tieši piesaistīja Baznīcas dzīvei ar sadraudzību, viesmīlību, dalīšanos un atbalstu. Klements no Romas korintiešiem frakciju cīņās ieteica atrisināt krīzi ar viesmīlību pēc Ābrahama un Rahābas parauga. Agrīnajā Baznīcā vispār uzsvars bija uz materiālo aprūpi, kas notiktu saskaņā ar evaņģelizāciju. Kristietība piesaistīja pagānus kopīgajam ceļam, kurā notika izšķiršana attiecībā uz Baznīcas dzīvi tuvībā un misijā.
1) Izšķiršana attiecas uz Baznīcas dzīvi, kad ar pateicību atceramies pagātni, dedzīgi dzīvojam tagadnē un ar cerību pieņemam nākotni. Skatoties uz pagātni, izšķiršana šķīstī mūsu vēsturi un harizmu, atdala kviešus no nezālēm, pievērš vērību svarīgajam. Skatoties tagadnē, izšķiršana rosina dzīvot dedzīgi patreizējā brīdī, novērsties no rutīnas un ierastības, degsmi par Kristu izvērst līdzcietībā pret cilvēku bēdās un vajadzībās. Skatoties uz nākotni, izšķiršana ļauj darīt auglīgu savu harizmu, saskaroties ar jauniem izaicinājumiem, ieklausoties Svētajā Garā un līdzstrādniekos. Tiekšanās uz sevi veicinātu noslēgšanos, taču debatēs, kopīgā plānošanā, balstoties saknēs, jāietver dzīve un misija tagadnē un nākotnē.
2) Tuvība/viesmīlība. Gars darbojas degsmē un līdzcietībā, kad ir mīlestības degsme uz Jēzu. Dedzība Kristus labā vērš uz pravietisku līdzcietību. Cilvēciski iemesli jāuztver kā Dieva iemesli. Samarietim it kā nav daudz resursu, nav spēcīga atbalsta, bet tas vērīgi skatās un sirdī vibrē otra cilvēka ritms. Izstiepta roka tuvākajam liek atcelt plānus, pārtraukt gaitu. Kad otra dzīvība apdraudēta, parādās labākais cilvēcībā, eļļa un vīns maigi liets pusmirušā cilvēka ievainojumos (sal. Lk 10: 15 – 37).
Sekojot Labā samarieša piemēram, kristiešiem kopīgā ceļā jāuztur Jēzus žēlsirdīgā klātbūtne, kad viņš vienojas ar nabagu, slimo un trūcīgo, un tiem kalpo. Samarietis aprūpēja ievainoto cilvēcīgi un garīgi. Jēzus vēlas, lai mēs skartu cilvēcīgo postu, skartu viņa miesu cietējos miesā vai garā. Pieskarties, lai ļautu sevi skart. Tad dzīve izvēršas Dieva žēlsirdībā, cilvēks pielīdzinās līdzcietīgam un žēlsirdīgam Kristum, kas pasaulē darīja visiem labu (sal. Apd 10: 38), dziedināja visādas slimības un kaites (Mt 4: 23).
3) Kopīga misija. Kristiešu harizmas ir dāvanas visai Baznīcai un pasaulei. Gars aizvien atjauno auglību atbilstošā izšķiršanā, palīdz gūt misionāra sirdi, kas priekā piedzīvo Kristus pestīšanu; kas tajā dalās kā mierinājumā un līdzcietībā, pat ja pastāv risks aptraipīties ar ceļa dubļiem (sal. Evangelii Gaudium, 45). Kopīgā ceļā katram jāattīsta sava harizma, garīgums un misija kristīgā dzīvē, piederība savai draudzei, vispārējai Baznīcai. Lai caur katru kristieti kopīgā ceļā ar līdzdalību un dalīšanos izplatās Jēzus līdzcietība un žēlsirdība. Tāpēc jāiziet no sevis, jāpārvar ierobežojumi, problēmas un grūtības, lai vienotos ar citiem patiesā solidaritātē. Tad kopīgais ceļš kā patiesi vienotas un katoliskas Baznīcas izpausme varētu rosināt atbildes uz sv. Gara ierosmēm konkrētā laikā un vietā. (turpinājums sekos)
Vēstnesītis, Nr. 2 (395) 2022. gada 16. janvāris
