28. decembra vakarā, uzrunājot uz lūgšanu atnākušos jauniešus, Tezē kopienas vadītājs sacīja, ka Eiropas jauniešu tikšanās dalībnieki katru rītu mazajās grupās pārdomās četrus viņa sagatavotos priekšlikumus 2017. gadam. Pirmais no tiem ir – pastāviet cerībā, tā ir radītāja.
Ticēdams cerībai, kad cerības nebija, Ābrahāms kļuva par tēvu daudzām tautām. (Rom 4,18)
Šī cerība ir dvēseles enkurs. Tā ir stipra un droša. (Ebr 6,19)
Kas Dieva valstību nesaņems kā bērniņš, tas neieies tajā. (Lk 18,17)
Mūsdienu pasaules nestabilitātē mūs mudina nežēlība, ciešanas un netaisnība. Visa radība vaid tā, it kā piedzīvotu dzemdību sāpes. Arī Svētais Gards vaid, taču šis Gars ir arī atbalsts mūsu cerībai (skat. Rom 8,22; 26). Tātad – ko mēs varam darīt?
Ticība ir vienkārša paļāvība uz Dievu. Tā nesniedz gatavas atbildes, taču ļauj mums nesastingt mazdūšības bailēs. Tā aicina mūs iesaistīties un sagatavo mūs ceļam. Caur ticību mēs atskāršam, ka Evaņģēlijs atklāj plašu apvārsni tādai cerībai, kas pārsniedz visas cerības.
Šī cerība nav vienkāršs optimisms, kas piever acis īstenības priekšā, bet gan Dieva mests enkurs. Tā ir radītāja. Tās zīmes jau saskatāmas visnecerētākajās zemes vietās.
Vai uzdrīkstēsimies ticēt Svētā Gara klātbūtnei mūsu sirdīs un pasaulē? Vai varam paļauties uz šo klātbūtni, pat ja tā ir neredzama?
Lai mūsu ticība paliek vienkārša kā bērnu paļāvība! Tas nenozīmē atšķaidīt ticības saturu, bet stingri turēties pie tās centra – Dieva mīlestības pret visu cilvēci un visu radību. Bībele par to vēsta no pašiem sākumiem, cauri visiem šķēršļiem un pat cilvēku neuzticībai. Dievs nekad nepagurst mīlēt: lai šī vēsts uztur mūsos dzīvu cerību!
Lai ļautu šai vēstij iesakņoties mūsos un mums tuvajos, biežāk jātiekas kopīgā lūgšanā. Lūgšanas vienkāršais skaistums atspoguļo kaut ko no Dieva noslēpuma un var vest pie personiskas satikšanās ar Dievu.
Brālis Aloizs
