Tas iet par tālu: “Ja tev kāds sit pa labo vaigu, tad pagriez viņam arī kreiso…” Tas viss ir skaisti un labi, bet cik tālu mēs ar šādu dzīvesveidu tiksim? Ja mēs sitējam kā pateicību par sišanu vēl pagriezīsim arī otru vaigu, tad mēs esam padoti kura katra uzbrucēja patvaļai. Un beigās pasaulē valdīs haoss, bet ne Dieva valstība. Nē, tā mēs nedrīkstam dzīvot!
Tātad paliksim pie vecvecās sistēmas, ko mūsu senči jau Vecajā Derība praktizēja: “Aci pret aci, zobu pret zobu.” Dots pret dotu. Šinī sistēmā valda skaidra kārtība. Šeit katrs zina, kur viņš stāv. Šeit rodas jautājums, vai vispār var citādā veidā pasaulē ieturēt kārtību? Mūsu pasaulīgajā dzīvē vajag visu un no visiem atmaksāt ar tādu pašu naudas gabalu. Kā tu man, tā es tev. Ja kāds iedrošināsies nākt man par tuvu, tad tas jutīs manas dūres spēku. Vai to darīt man nav tiesību? Ja viņš mani kaitina, tad es kaitinu viņu. Ja tas uz ceļa brauc nepareizi, tad es viņam parādīšu, kā uz ceļa ir jāuzvedas. Ja viņš mani savos rakstos noķengā, tad es vērsīšu pret viņu kaut ko vēl sliktāku.
Ja mēs tā rīkosimies, tad ātri nokļūsim apburtajā lokā. Sitiens pret sitienu, naids pret naidu, atriebība pret atriebību. Ja viena valsts bruņojas, tad otra dara to pašu. Ja kāds šauj, tad otrais šauj pretī. Ja vienai valstij ir atombumba, tad arī otra steidz tādu sagādāt, bet jau spēcīgāku. Ja kāda valsts šo bumbu metīs pirmā, tad otrā darīs to pašu. Atkal uzpeld jautājums, vai tas ir tas, kas pasaulē saglabā mieru, kas apvalda kaislības? Mēs visi jūtam, ka šī sistēma mūs novedīs strupceļā, bet varbūt pat iznīcinās… Vai visam tam tā jāturpinās? Pieņemsim visu to bez kritikas un ļausim “lielajiem” noteikt, kad jāvalda mieram un kad jāuzsāk karš? Jēzus saka: “NĒ”. Ja tev kāds sit pa labo vaigu, tad pagriez viņam arī kreiso. Jēzus kategoriski nostājas pret atriebību un rāda mums jaunu alternatīvu sadzīvē. Jēzus saka, ka var dzīvot arī savādāk…
Jēzus mums nesaka: “Ja tev kāds sit, tad ļauj viņam mierīgi tālāk sist.” Jeb: “Ja tevi kāds mutiski vai rakstiski apmelo, noķengā, tad ļauj viņam mierīgi to darīt tālāk…” Jēzus nebūt neiestājas par pasīvu nostāju, un Viņš nesludina gļēvu morāli. Visu citu, bet ne tikai to! Jēzus nesaka: “Ja tev kāds sit pa labo vaigu, tad panes to pacietīgi un pazemīgi,” bet Viņš saka: “tad pagriez viņam arī otru vaigu. Ar pirmā negaidītā sitiena pieņemšanu vien vēl nav nekas liels darīts.” Ko Jēzus šeit grib panākt, iet vēl tālāk? Viņš aicina uz jaunu neparastu soli, uz jaunu pretinieka negaidītu iniciatīvu, kas izmaina situāciju. Mierīgi uzaicini to, kas tev sita, lai viņš sit tev vēlreiz. Tas nozīmē: draugs, tu mani nepadarīsi par savu ienaidnieku. Es nespēlēju tālāk šo veco spēli: “Aci pret aci, zobu pret zobu.” Es nepazemošos tavā līmenī. Ja tu mazgā manu netīro veļu, tā es nebūt nemazgāšu tavējo – ja tu ar vārdiem un rakstiem apmelo mani, tad es neiešu arī tevi nomelnot. Tik tālu es nenolaidīšos… Es ceru, ka mēs visi labas kristīgas gribas cilvēki izjutīsim kaut ko jaunu. Šeit ir kāds, kas drošsirdīgi dzen ķīli velna un varbūt arī cilvēka naida un atriebības lokā.
Parasti dzīvē ir tā, ka uzbrucējs diktē savus personīgos likumus, turpretī aizskartais uzbrucējs neredz nekādu ienaidnieku, bet gan vājas gribas, primitīvu instinktu apveltītu cilvēku. Aizskartais ar savu stāju iznīcina vecveco drauga un ienaidnieka priekšstatu. Viņš zina, ka otrais, kas naidīgi nostājies pret viņu, tieši šinī situācijā Dieva priekšā netiks atbrīvots no savas atbildības un mīlestības pienākuma. Un tieši aizskartā nostāja un pacietīgā mīlestība pasaka visu, kas ir un kas nav darāms. Un tāpēc viņš ar savu nostāju dod otram labu padomu, lai viņš labāk atsakās no cita aizskaršanas, noķengāšanas vai sišanas.
Varbūt kāds jautās: “Kāpēc tad tas tā ir?” Jaunā nostāja pretī ienaidniekam nāk no paša Dieva. Pats Dievs tā rīkojas: “Viņš ļauj savai saulei spīdēt pāri visiem – sliktiem un labiem – un savam lietum Viņš liek līt pāri taisnīgiem un netaisnīgajiem. Ja mēs viņu saucam par mūsu Tēvu, ja Viņam ticam un tālāk sludinām, tad mums vajag distancēties arī dzīvē. Mēs nevaram un nedrīkstam skaitīt Tēvreizi ar paslēptu dūri kabatā. Tāpat nedrīkstam skaitīt Tēvreizi, bet tajā pašā laikā citus nomelnot ar vārdiem vai rakstiem, lai tikai sabiedrībai tos parādītu kā sliktus…”
Mēs labi zinām, ka Jēzus vārdi atbilda viņa darbiem. Viņš gāja līdz pēdējam: “Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina ko dara” (Lk 23, 43). Ar Viņu un caur Viņu pasaulē ienāca jaunas vērtīgākas dzīves iespējas. Līdz pat šai dienai starp mums ir tūkstošiem šādu cilvēku, kas cenšas dzīvot šo jauno Kristus cienīgo dzīvi.
Mārtiņš Luters Kings dzīvoja šādu kristieša dzīvi. Bezvaras pielietošanu un pretestību ļaunajam mēs nedrīkstam uzskatīt par gļēvulību un mazdūšību. Mārtiņš Luters Kings teica: “Tas, kas pielieto bezvaru, tas negrib savu pretinieku iznīcināt vai pazemot, bet gan grib iegūt tā draudzību, izpratni un pretimnākšanu. Un šis bezvaras cīņas rezultāts ir jauna draudzība un kopība. Mēs ne tikai atsakāmies šaut vai sist, vai rakstīt par savu pretinieku, bet atsakāmies viņu pat ienīst. Dariet ko gribiet ar mums, mēs jūs mīlēsim arī turpmāk!”
Kāda jūdu tautas piederīgā lūgšana koncentrācijas nometnē ir dvēseliskāka, kā daža laba mūsdienu kristieša neiecietīgā izturēšanās pret citādi domājošiem:
“Miers lai ir ar cilvēkiem, kas sevi baro ar ļaunu gribu un ļaunām domām. Kungs, liec ātrāk beigties visām atriebībām, sodīšanai un iznīcināšanai. Visi drausmu darbi un izsmiekls, kas šeit notiek, stāv ārpus visām cilvēcīgā robežām. Mocekļu asiņu ir pārāk daudz. Tāpēc, mīļais Dievs, nesver, nemērī taisnīgo ciešanas ar taisnības mēru, kas ir paredzēts nevainīgo slepkavām. Kungs, tad, kad Tu norēķināsies ar šausmu darbu darītājiem tad lieto citus, savas žēlastības svarus un mērus… Labāk pieskaiti šiem nelaimīgajiem visu to labo, ko daudzi Tavi mocekļi izpelnījušies ar drosmi, goda jūtām un cerībām, neļaudami sevi pieveikt ar ļaunumu. Visu to, ko mans Dievs, pacel augstāk un dari vērtīgāku, bet ne ļauno… Un lai visi mūsu ienaidnieki atceras un redz, ka pie Tevis mēs neesam vairs padoti viņu naidam un viņi nav vairs mūsu lietuvēni. Ļauj, lai mēs esam viņu glābšana un palīdzība, kas viņus attur no viņu trakošanas. Lai ātrāk nāk Tavs miers pār visiem labas gribas cilvēkiem un pāri šai vaidu zemei…””
Mons. Antons Smelters, “Katoļu Kalendārs 1995”
