Gaisma, 1976/3
“Ir cilvēki, kas ar savu personību vada un iespaido daudzus. Svētīgi, kam ir spēja virzīt jaunatni uz augstākiem mērķiem. Tāds ir mūsu mīļais bīskaps Sloskāns. Šo daudzo pulkā, kuriem viņš spēja parādīt ejamo ceļu, esmu arī es. Vienmēr ar pateicību dziļi liecu galvu sava skolotāja priekšā.
Pirmo reizi bīskapu Sloskānu sastapu kara laikā, Jaunaglonā, 12. augustā – jauniešu rekolekcijās. Viņu sagaidījām ģimnāzijas pagalmā. Viņš gāja lēni, taisnu gaitu, bāls un slaids, pārāk kalsens saviem gadiem. Viņa zilās acis, mierīgas un dziļas, skatījās uz mums ar lielu maigumu un mīlestību. Vai Kristus tā bija skatījies uz tiem, kas bija sapulcējušies, lai Viņā klausītos? Visa bīskapa stāja, gaita, sejas izteiksme pauda svētumu, pārdabisko gaisotni, Kristus mīlestību.
Tās bija manas pirmās rekolekcijas, visiespaidīgākās un neaizmirstamas, ko vadīja bīskaps Sloskāns, bet likās, ka Kristus pats tās vada. Vēl šodien dzirdu: ‘Kungs, atver manas lūpas, un mana mute teiks Tavu slavu!’ Psalma vārdi, ar kuriem bīskaps uzsāka pirmo konferenci, un kurus viņš atkārtoja katrā konferencē kā vadmotīvu. Šie lūgšanas vārdi stāv atmiņā, tie bieži skanējuši priekos un bēdās, tumsā un vientulībā, atstājot dzimteni un atrodot jaunu zemi. Tie pavadīs visu mūžu un mūžībā.
Vairākas konferences tika noturētas dārzā, kur bīskaps tēvišķīgi maigā balsī mums sacīja: skataities uz kokiem, uz zāli, klausaities putnu dziesmās, izjūtiet saules siltumu, puķu smaržu un dienas vidus mieru – vai jums vajadzīgs vēl cits pierādījums Dieva esamībai? Un katrā no mums sirds pulsēja līdz ar dabas saskanīgo ritmu: Es ticu! Tu esi! Tu visu vadi! Vadi arī mūs!
Pēcpusdienā gājām Krusta ceļu. ‘Kungs, atver manas lūpas…’, un mēs mācījāmies no bīskapa piemēra pateikties par sāpēm, par ciešanām. Klusībā mēs pateicāmies par izturību un Dieva žēlastību, dotu mūsu bīskapam izciest Sibīrijas spaidu darbus, kāpjot līdzi Pestītājam Golgātas kalnā, cilvēka cietsirdības un akluma upura kalnā, kurā vēlāk sekoja latviešu priesteri Litaunieks, Apšinīks, Strods, Pudāns, Turks un daudzi, daudzi citi Kristus noliedzēju, ateistu upuri.
Jaunaglonas dārzā tai pēcpusdienā mēs mācījāmies panest ciešanas ar prieku, jo ciest vajāšanas kopā ar Pestītāju ir izvēlēto prieks. Viņu svētlaimi un spēku nespēj salauzt nekāda vara. Ar sakrustotām rokām uz krūtīm mēs virzījāmies uz ceļiem no vienas Kristus ciešanu apstāšanās vietas uz otru. It kā paredzot mūsu tautas priekšā stāvošo sāpju ceļu. Frontes tuvums dunēja jau visās pamalēs…
Daudzi no jaunekļiem, kas bija ar mums un bija gatavi ziedot sevi visu Jēzum un tautai, drīz vien tika ierauti cīnītāju rindās, vairāki krita Volhovas purvos, daži tika aizvesti uz Sibīriju, varbūt uz to pašu nometni, kurā spaidu darbus bija izcietis mūsu bīskaps. Ko viņi sagaida no mums, kas esam pasargāti no varmāku mācībām? Kādu palīdzību lai dodam brāļiem Sibīrijā, Salaspils nometnē un čekas pagrabos?
Mūsu bīskaps ir dzīvais liecinieks ateisma ļaunprātībai. Viņš, kas vēl pirms kardināliem Mindentija, Berana un Slipija gāja pa ateisma mocekļu ceļu, negaida no mums pasaulīgo slavināšanu. Mūsu dāvana viņam ir lūgšana. Dāvana, kas mūs var tuvināt mūsu mocekļiem, ir mīlestības pilnā lūgšana par tiem, kas līdz šai dienai iemieso sevī Cietēju Jēzu Kristu, kas vēl arvien kopā ar Jēzu kāpj krusta kalnā, lai mirtu par ticību un gara brīvību. Kā gan citādi mēs būsim viņu upuru vērti? – Mūsu dāvana mīļotajam bīskapam un visiem mocekļiem dzimtenē un ārpus tās lai ir sirds pacelta lūgšana!”
Dr. Jānis Jerumanis, „Upuris par brāļiem” (1993), 132-134. lpp.
