Ekselences, ļoti cienījamās dāmas, augsti godātie kungi,
Bīskapa Boļeslava Sloskāna aktīvās darbības sākums notika laikā, kas bija izšķirošs Eiropai, bet jo īpaši Latvijai, Baltijai un Krievijai. Notika 1. Pasaules karš. Sabruka impērijas, un Baltijas valstīm pavērās iespējas izcīnīt neatkarību. Katoļu baznīcai bija izšķiroša loma latviskuma saglabāšanā Latgalē līdz neatkarīgas Latvijas valsts proklamēšanai 1918. gadā. Pateicoties latviešu katoļu garīdznieku centieniem tuvināt baznīcu tautai, tajās dzīva bija latviešu valoda. Latgales katoļu draudzēs saliedējās latvieši. Tā tika novērsta pārpoļošanās, dzīvei draudzē notiekot poļu nevis latviešu valodā. Katoļu garīdznieki bija Latgales nacionālās atmodas priekšgalā, vācot tautasdziesmas, iedibinot daiļliteratūru un sastādot grāmatas. Nozīmīga loma Katoļu baznīcai bija vienotas Latvijas Republikas izveidošanā, apvienojot latviešu apdzīvoto Latgali, kura atradās Vitebskas guberņas sastāvā, ar diviem citiem latviešu apdzīvotiem novadiem – Vidzemi un Kurzemi.
Drīz pēc Februāra revolūcijas Krievijā – 1917. gada 26. – 27. aprīlī Rēzeknē notika Pirmais Latgales latviešu kongress – pazīstams arī kā Latgales Apvienošanās kongress. Tā bija pirmā demokrātiski ievēlētā Latgales latviešu pārstāvju sanāksme. Kongresā tika nolemts, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta un Latgalei jāapvienojas ar pārējo Latviju vienā zemē, saglabājot autonomijas tiesības. Kongress arī nolēma, ka latgalieši savu valodu patur baznīcās, skolās un visās Latgales iestādēs, bet ticības lietās katoļticīgajai garīdzniecībai ir tiesības uzturēt tiešus sakarus ar Romas pāvestu. Kongresa dalībnieki bija arī no katras Latgales draudzes divi izvēlētie pārstāvji.
Kongresa lēmumu realizēšanai tas ievēlēja Latgales Pagaidu zemes padomi. Par padomes priekšsēdētāju ievēlēja teoloģijas maģistru Franci Trasunu. Viņš kā Pēterpils garīgā semināra profesors bija izcīnījis tiesības seminārā mācībām daļēji notikt latgaliski. Kā viens no spējīgākajiem audzēkņiem šo semināru 1916. gadā absolvēja arī Boļeslavs Sloskāns.
Latvijas Tautas padome, kura proklamēja Latvijas valsti, 1918. gada 17. novembrī nolēma iekļaut 18 Latgales Zemes padomes delegātus Tautas padomē, Latvijas Republikas pasludināšanas svinīgajā sēdē 1918. gada 18. novembrī Latgales Zemes padomi pārstāvēja Latgales sabiedriskais darbinieks, Pēterpils garīgā semināra absolvents Staņislavs Kambala. Var secināt, ka 20. gadsimta sākumā katoļu baznīcai bija nozīmīga loma Latgales un visas Latvijas vēsturē. Katoļu baznīcas ietekme Krievijā minētajā laikā nebija tik liela kā Latvijā. Taču tās darbība Krievzemē pēc boļševiku apvērsuma ieguva neatsveramas misijas raksturu vairāku iemeslu dēļ.
Latvijai 20. gadsimta otrais gadu desmits bija augšupejas gadi. Savukārt Krievijā, kur 1917. gadā Boļeslavu Sloskānu iesvētīja par priesteri, no minētā gada oktobra arvien plašākā teritorijā sāka valdīt totalitāra diktatūra. Šīs diktatūras ideoloģija bija klaji pretēja kristīgajām vērtībām. Tieši tādēļ tik svarīga nozīme bija Boļeslavam Sloskānam un citiem priesteriem, kuri Krievijā, vēlāk Padomju Savienībā, sludināja kristīgo ticību. Krievijā notikušo revolucionāro pārmaiņu dēļ tobrīd trūka katoļu priesteri, tādēļ Sloskāns palika kalpot Krievijā un nedevās uz neatkarīgo Latviju. Īpaši svarīga loma katoļu baznīcai Krievijā bija tādēļ, ka uzturot saikni ar Vatikānu, baznīcai nepārtrūka sakari ar Rietumu pasauli. Līdz ar to saikni ar Rietumu vērtībām saglabāja kaut neliela daļiņa Krievijas iedzīvotāju. Boļeslava Sloskāna turēšanās pie katoļu ticības un tradicionālajām vērtībām ir patiesie viņa represēšanas iemesli.
Vēstures periods Padomju Savienībā, kad Boļeslavu Sloskānu iesvētīja par bīskapu (1926. gada 10. maijs) un kad notika viņa pirmais arests (1927. gada 16. septembris) bija laiks, kad represijas pret iedzīvotājiem kļuva arvien masveidīgākas. Mūsu sabiedrība represijas Padomju Savienībā pārsvarā saista ar 1930. gadu beigu lielo staļinisko teroru. Taču terors sākās jau līdz ar boļševiku nākšanu pie varas 1917. gadā. 1920. gadu sākumā režīms atrada arvien jaunas sociālās grupas, pret kurām vērst represijas. 1926. gadā pieņemtais Krievijas Padomju Federatīvi Sociālistiskās republikas Kriminālkodekss paplašināja tā saukto kontrrevolucionāro noziegumu saturu un ieviesa jaunu represējamo kategoriju -„sociāli bīstamas personas”. Likums kontrrevolucionārajos noziegumos iekļāva jelkādu darbību, kas, lai gan netika veikta ar mērķi gāzt padomju varu, tomēr apdraudēja proletariāta revolūcijas politiskos un ekonomiskos iekarojumus. Formulējumi par kontrrevolucionāru darbību un „sociāli bīstamiem elementiem” pavēra represēšanas iestādei – čekai – iespējas bezgalīgi interpretēt apsūdzības pret it kā vainīgajiem cilvēkiem. Likums ļāva sodīt ne tikai par tiešu darbību, bet arī netiešu darbību un pilnīgi falsificēt apsūdzības lietas.
Viena no sociālajām grupām, pret kuru boļševistiskais režīms vērsās visasāk, bija garīdzniecība. Komunistiskā ideoloģija boļševiku izpratnē nevarēja pieļaut, ka sabiedrībā valda ticība Dievam, nevis proletariāta diktatūrai un šķiriskuma principam. Katoļticīgie baudīja īpašu varas neuzticību, jo par Krievijas un vēlāk Padomju Savienības ārējo ienaidnieku tika uzskatīts arī Rietumu pasaulei piederošais Vatikāns. 1918. gada janvārī baznīcu atdalīja no valsts un skolu no baznīcas. Taču šī atdalīšana bija tikai sākums baznīcas un ticīgo iznīcināšanai. Boļševiku diktators Ļeņins definēja, ka baznīcas sagraušanas politika jāīsteno nevienam citam kā čekai: „..Ja politiska iemesla dēļ jāiet uz nežēlību, tad tā jāpielieto visenerģiskākajā veidā. Atsavinot baznīcas īpašumu, jo vairāk reakcionārās garīdzniecības un buržuāzijas mēs nošausim, jo labāk. Tieši tagad šī publika jāizmāca, lai tā vairākus desmitus gadus nedomātu par pretošanos..”.
Līdz 1922. gadam Krievijā tika iznīcināti 8000 pareizticīgo garīdznieki. Katru gadu likvidēja dažādu konfesiju draudzes un arestēja vairākus tūkstošus garīdzniekus, mūkus un mūķenes, arī parastus ticīgos. Ticīgie masveidā tika ievietoti 1922. gadā nodibinātajā Solovku nometnē Baltās jūras salās. Šajā nometnē ieslodzīja arī Boļeslavu Sloskānu. 1928. gadā nometnē kopumā bija 38 000 ieslodzītie, un tā kļuva par paraugu, kā nometņu sistēmu izvērst visā Padomju Savienībā. Bīskapa Sloskāna arests tieši 1927. gada septembrī nebija nejaušs. Minētā gada sākumā Staļins čekai uzdeva uzskaitīt sociāli bīstamās personas un pretpadomju elementus. Tādi tika atrasti 72 000. Septembrī sākās viņu aresti. Papildus tam čeka meklēja arvien jaunus un jaunus valsts iekšējos un ārējos ienaidniekus. Tādēļ, spīdzinot bīskapu Sloskānu, čekisti centās panākt viņa atzīšanos spiegošanā pret PSRS. 1927. gada septembra akcija bija tikai mēģinājums sekojošai daudz lielākai kulaku likvidēšanas akcijai 1929.-1930. gada ziemā.
Spīdzināšanas, pazemojumus un atrašanos pilnīgi antimorālos ieslodzījuma apstākļos Boļeslavs Sloskāns varēja izturēt, pateicoties ticībai Dievam, kas viņam deva spēku brīvam stāvēt pretī saviem mocītājiem. Apstākļi bija drausmīgi. Solovku nometnē aukstums pārsniedza – 40 grādus. Taču Svētā Mise, kuras laikā tika saņemta Dievmaize, tika noturēta pat ledus pagrabā. Katoļu garīdznieki saprata, ka Dieva spēks tiek dots, īpaši pateicoties Dievmaizei.
Mūsu tautas vēsture ir bijusi skaudra. Bīskapa Boļeslava Sloskāna dzīves gājums ir piemērs, kā ar Dieva vārdu cilvēks var izdzīvot arī visnecilvēcīgākajos apstākļos un justies brīvs.
