Rīt, 19. martā, svinēsim svētā Jāzepa svētkus. Lai tuvāki iepazītu šo svēto un viņa tēvišķības aspektu, piedāvājam izlasīt jaunākajā Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītī publicēto rakstu.
Jāzepa svētums izpaužas viņa pieredzē. Ja Marija dzemdēja iemiesoto Vārdu, tad Jāzeps viņu aizstāvēja, aizsargāja, stiprināja un audzināja. Viņš grūtībās konkrēti zina, kā uzņemties atbildību. Jāzeps spēja ieklausīties tajā, ko Dievs saka viņa sirdij. Vienīgi ar lūgšanām un dedzīgu garīgu dzīvi var izšķirt Dieva balsi starp daudzām citām balsīm. Jāzeps problēmas risina konkrēti un praktiski, nejūtas upuris grūtību un šķēršļu priekšā. Viņš reaģē un atbild ar uzticību Dievam un ar radošu risinājumu meklēšanu.
Neviens nedzimst kā tēvs, bet visi noteikti dzimst kā bērni, lai augtu un gūtu ietekmi no citu attiecībām. Pie tēvišķības izpausmes pastāv atbildība par kāda dzīvi, uzturot sevī vispirms savu personīgo pieredzi. Par šo pieredzi jāpārdomā, lai neatkārtotu tās pašas kļūdas un novērtētu to, kas skaists pieredzēts.
Jāzepa tēvišķība attiecībā uz Jēzu iespaidoja viņa dzīvi tik ļoti, ka Jēzus sludināja ar daudziem tēvišķības tēliem. Jēzum bija personīga un cilvēcīga tēvišķības pieredze. Jāzeps bija labs tēvs, un Jēzus šī vīra mīlestībā un tēvišķībā guva skaistas atsauces arī attiecībā uz Dievu kā Tēvu.
Nākotnes tēviem būtu jāpārdomā par savu piedzīvoto un arī vēlamo tēvišķību, kurai nebūtu jābūt nejaušai vai tikai pagātnes pieredzes sekām. Apzinīgi būtu jāizšķiras par atbilstošu mīlestības un atbildības veidu.
Mīlestību un tēvišķību raksturo brīvība. Mīlestība vienmēr rada brīvību. Mīlestībai nekad nav jākļūst par ieslodzījumu, pārņemšanu savā varā. Jāzeps rūpējas par Jēzu, nekad viņu nepārņemot savā varā, nekad nemanipulējot, nekad neattālinot no misijas. Šādi izpaužas spēja mīlēt un arī zināt, kā spert soli atpakaļ. Labs tēvs zina, kā atkāpties pareizā laikā, lai bērns izceltos savā skaistumā, vienreizībā, aicinājumā un izvēlēs. Labas attiecības nav uzspiežamas no augšas, tajās ir pazemība nostāties otrā vietā.
Jāzeps spēja atkāpties, lai Jēzus parādītos visā savā aicinājumā un misijā. Tēvam nekad nav jākļūst par šķērsli aicinājumā un misijā.
Baznīca kā māte ir žēlsirdīga un mīlestībā dzemdē un atdzemdē dzīvībai. Ar piedošanu un izlīgšanu var atkal nostāties uz kājām. Dzīvība tiek no jauna piedāvāta ar jaunu iespēju. Tomēr Baznīca ir arī tēvišķa ar to, ka tās bērni var uzņemties atbildību un īstenot savu brīvību, pieņemt lēmumus. Žēlsirdība dziedina, mierina un uzmundrina. Taču Dievs mīlestībā ne tikai piedod un dziedina, bet arī rosina pieņemt lēmumus, doties jūrā.
Baznīca ne tikai norāda morālas iespējas, bet arī rosina lielas izvēles, kurām ir savas sekas un riski. Ja iestājas bailes no sekām un riskiem, tad esam paralizēti un nevaram neko izdarīt, nevaram pieņemt lēmumus.Īsts tēvs nesaka, ka vienmēr viss būs labi. Viņš rosina ar cieņu pārvarēt arī grūtības, pretestības un neveiksmes. Nobriedušu personu raksturo nevis gūtās uzvaras, bet pieredzēto neveiksmju pārvarēšana. Raksturu var atpazīt tieši krišanas un vājuma pieredzē.
Tēvišķību pamazām var apgūt, atzīstot sevi par Dieva un arī Baznīcas dēlu. Pie tam Baznīca nav abstrakta, bet gan personīga kopība, kur ticību saņemam attiecībās. Kristīgā ticība apgūstama ne no grāmatām vai tikai ar prātu. Ticība kā eksistenciāla pāreja norit attiecībās. Ticības pieredze vienmēr izraisās no kāda liecības. Būtu jāpateicas šiem lieciniekiem un jāsaglabā kritiskā spēja izšķirt to, kas arī nav bijis labs.
Labs tēvs palīdz bērniem nostiprināties savā identitātē un brīvībā, rosinot uz lieliem lēmumiem. Arī Garīgais tēvs nevis aizvieto uzticēto cilvēku sirdsapziņu, nevis atbild uz siržu jautājumiem, nevis dominē pār citiem, bet gan smalkjūtīgi, tomēr pārliecinoši norāda ceļu, piedāvā dažādus skaidrojumus, palīdz pie izšķiršanas.
Garīgā tēvišķība ļoti bieži ir dāvana, kas izriet no personīgās pieredzes, nevis teorētiskām iemaņām. Nozīmīgas attiecības īsteno garīgie tēvi un arī garīgās mātes, kad pavada cilvēkus kopīgā ceļā. Šīs garīgās attiecības nav jāsajauc ar psiholoģisko vai terapeitisko palīdzību.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 6 (399) 2022. gada 13. marts
