Bīskapa B. Sloskāna fonda vadītāja Beļģijā dr. Stefana Van Kalstera uzruna

Jūsu Eminences, Ekselences,
Augsti godājamie kungi, manas dāmas un kungi.
Man ir prieks runāt par bīskapu Boļeslavu Sloskānu. Es biju aizņemts ar „Translatio” jeb bīskapa mirstīgo atlieku pārvešanu no Luvenas uz Rīgu un Aglonu. Pēc tam es biju postulātors un tribunāla prezidents, kura uzdevums ir aprakstīt tikumus un kritiski tos analizēt. Pēc tam es biju Romas postulators.
Kā tas ir sācies?
Kāpēc Beļģijas priesteris nodarbojas ar latviešu bīskapa beatifikāciju?
Pēc tā, ko es pats biju piedzīvojis, es varu teikt: bīskapa B. Sloskāna lieta ir īpaša. Līdzīgas nav. Savā dzīvē viņš bija teicis: beatifikācija un kanonizācija? Par to kandidātiem jārūpējas pašiem. Viņš to izdarīja.
Romā prof. Gumpels teica: kad tribunāls sanāks kopā, tas ir, kad jūs sanāksiet kopā, lai izveidotu tribunālu, izsauciet lieciniekus. Tā tas sākās. Visi tribunāla locekļi nedzīvo Luvenā vai Mehelenē. Viņiem katru reizi, lai piedalītos sēdē, ir jāceļo. Sēdes laikā viņi ir kopā.
Pirmais liecinieks bija priesteris, kuru iesvētīja bīskaps B. Sloskāns. Visu šo laiku viņš bija strādājis kopā ar Sloskānu, izpildīja viņa testamentu kopā ar abatu Verheelu un Van Dorenu.
Tātad, viņš labi pazina bīskapu un bija viņam tuvs cilvēks.
2000. gada 10. martā plkst. 16 notika tribunāla sēde. Klātesošie latvieši teica: viņš (šis priesteris) nenāks… viņš drīz mirs.
Tad es nodomāju, ka jau pirmā lieta, ko darām, iet greizi.
Bet kas ir noticis?
Izrādās iepriekšējās dienas vakarā ap plkst. 22 priesteri atrada mājās pakritušu, ar ātro palīdzību viņu veda no vienas Briseles katoļu slimnīcas uz otru. Nevienā no trim palīdzēt viņam nevarēja, jo priesterim bija nepieciešama smadzeņu operācija. Tādēļ viņš tika nogādāts Briseles Universitātes akadēmiskajā slimnīcā.
Tika radīts mākslīgās komas stāvoklis, lai samazinātu spiedienu un veicinātu atveseļošanas.
Pēc trīs dienam pacientu mēģināja modināt, bet viņam bija iestājusies nu jau īstā koma. Viņu vairs nevarēja pamodināt.
Pēc trīs nedēļām medicīnas dokumentācijā bija rakstīts: MOF, tas nozīme, ka ir iestājusies sirds un elpošanas orgānu disfunkcija.
10. aprīlī parādījās uzraksts: STOPP. Tas nozīmē, ka nekas vairs nav darāms, lai stāvokli uzlabotu.
Prof. Īvers Huiblous, kas katru dienu strādāja ar pacientu, paskaidroja mums: pacientam ir baktērija, antibiotiķi nedarbojas. Mēs – neirologi, sirds speciālisti un citi – pieņēmām lēmumu: apturam ārstēšanu, mēs paziņosim ģimenei, ka drīz viņš mirs.
Bet 11. aprīlī, tātad nākamajā dienā, pacients atvēra acis. Pēc divām dienām protokolā tiek uzrakstīts: viņš ir izsalcis, pieprasa sviestmaizi… lūdz ēst.
„Jā, ziniet,” teica neticīgais profesors, pacienta ārstējošais ārsts: „Es nevaru to izskaidrot. Tas ir neiroloģijas noslēpums. Tā ir mana lielākā problēma: mēs paziņojām ģimenei… un nākamajā dienā viss ir citādāk.”
Pēc diviem mēnešiem viņš bija pilnīgi vesels, bez paralīzes.
Prof. dr. Rene Doms, Luvenas Katoļu universitātes Neiroloģiskas nodaļas vadītājs teica: „Prezentēju šo gadījumu saviem studentiem, viņu atbilde bija, ka vienīgais rezultāts ir nāve. Viņi bija pārliecināti, ka tādam pacientam jāmirst.”
Prof. Dr. Brikhs, neiroķirurģiskā dienesta Ottingenā vadītājs teica: „Ir divi brīnumi: izmaiņas uz labo pusi 11. aprīlī un fakts, ka 78 gadus vecajam pacientam pēc atveseļošanās nav pilnīgi nekādu komplikāciju. Viņš ir pilnībā izveseļojies.”
Ja cilvēks ir vecāks par 60 gadiem un piedzīvo infarktu, tas var atstāt nopietnas sekas uz acīm, kājām, citiem orgāniem un var iestāties paralīze. Bet šajā gadījumā viņš izveseļojās pilnībā.
Prof. Van den Bergs, neiroķirurģijas vadītājs Luvenā, kurš bieži ceļo pa pasauli un veic dažādas sarežģītas operācijas, teica: „Medicīna nevar izskaidrot šo gadījumu.”
Priesteris Ukkelā teica: „Es paliku lapiņu ar lūgšanu bīskapa Sloskāna aizbildniecībai zem slimnieka galvas. Es lūdzu visiem klosteriem lūgties…”
Tribunāls uzklausīja 15 lieciniekus: visi uzskatīja, ka pacients mirs. Mēs lūdzām, lai viņš varētu drīz nomirt, jo citādāk visu dzīvi pavadīs paralizēts un pilnībā nespējīgs… vai arī lai viņš varētu pilnībā kļūt vesels.
Visa dokumentācija par šo notikumu tika nosūtīta uz Romu.
Vēl ir kas pavisam īpašs.
Esmu jautājis cilvēkiem fondā, vai ir vēl kaut kas interesants – vēstules, raksti, dokumenti par bīskapu Sloskānu?
Viss ir apkopots.
Pacients teica, ka viņam nekā neesot.
Visi bija pārliecināti, ka viņš mirs, teica latvieši. Toreiz pēc bīskapa Sloskāna nāves viņš paņēma atsevišķas relikvijas, kuras būtu žēl pazaudēt. Tāpēc viņi pārmeklēja pacienta dzīvokli… viņi nevarēja noticēt. Tur atradās vairāki akti no un par bīskapu Sloskānu: vēstules pāvestam, jauniem cilvēkiem, tur tiek runāts par viņa ticību. Ļoti personīgas lietas.
Tas ir informācijas dārgums par bīskapa Sloskāna garīgumu. Slimības rezultātā mēs varējām pievienot privātu arhīvu mūsu dokumentiem.
Šodien mēs gaidām, kad tiks nozīmēts jauns Beatifikācijas un kanonizācijas kongregācijas prefekts, lai process varētu turpināties.
Vēlos pastāstīt par vēl kādu brīnumu, kas notika man personīgi. Pāvests Pijs XII vēlējas kaut ko darīt cilvēkiem aiz dzelzs aizkara. Viņš domāja par norbertīņiem, pie kuriem piederu arī es. Mums ir liela abatija Prāgā, kur ir Norberta kapa vieta. Pāvests vērsās pie norbertīņu abatijas vadītāja, viņš bija no Tongerlo, Beļģijas, t.i. manas abatijas, ar lūgumu izvēlēt kādu kandidātu. Viņš izvēlējās mani.
Tā es saņēmu uzdevumu organizēt kaut ko baznīcai Austrumos. Es nezināju ko darīt… vienu reizi biju ticies ar bīskapu Sloskānu. Zināju, ka sešus gadus viņš pavadīja cietumā un pēc tam devās trimdā… Viņš pārzināja situāciju Austrumos.
Es izstāstīju, kāds bija mans uzdevums, un viņš atbildēja: „Marija Fatimā runāja par Krieviju un tās atgriešanos, organizēsim svētceļojumu un lūgsim Mariju svētīt mūsu darbu.”
Darbs tika svētīts vairāk, nekā es biju domājis, līdz brīdim, kad 1981. gadā mira bīskaps Sloskāns.
Sākās arī cita veida grūtības – dolārs kļuva dārgs, bet es saņēmu tikai guldeņus, beļģu frankus un vācu markas. Man bija nepieciešami līdzekļi šim darbam. Tad es lūdzu bīskapu Sloskānu: „Monsiņjor, paveiciet lielu brīnumu, jo tas būs labi mūsu darbam, mēs varētu turpināt mūsu darbu. Un tas nāktu par labu Jūsu pasludināšanai par svētīgo. Izdari tā, lai cilvēki ziedotu.”
Un patiesi, gada beigās izveidojas liels pārpalikums.
Es jautāju grāmatvedim, un viņš pārskatā par 1981. – 1982. gadu atklāja, ka tika uzkrāts negaidīti liels līdzekļu daudzums.
Un tagad es ceru, ka drīz viņš tiks atzīts par svētīgo, jo svēts viņš ir jau sen.
Paldies!