No 12. līdz 13. maijam oficiālā vizītē Rīgā ieradīsies Vatikāna valsts sekretārs kardināls Pjetro Parolins (Pietro Parolin). Valsts sekretāra amats Vatikānā ir augstākais aiz pāvesta krēsla un ir pielīdzināms premjerministra amatam. Tā ir pirmā reize, kad pēc Jāņa Pāvila II vizītes 1993. gadā Latviju apmeklēs tik augsta ranga Vatikāna amatpersona.
Pjetro Parolins dzimis 1955. gada 17. janvārī Skjavonā, Vičencas provincē, Itālijā. Jau no bērnības viņa dzīve ir cieši saistīta ar katoļticību un draudzes dzīvi, jo ģimene bija ticīga. Bērnībā Pjetro kalpoja kā ministrants, un toreizējais prāvests Augusto Fornasa palīdzēja zēnā veidoties aicinājumam uz priesterību. “Jau no bērnības es vēlējos kļūt priesteris, nekad nebiju iedomājies, ka man varētu būt kāds cits aicinājums,” atminas P. Parolins, kurš stāsta, ka bērnībā jau ir “celebrējis” dievkalpojumus, pieaicinot savus draugus, brāli un māsu.
14 gadu vecumā Pjetro iestājās Vičensas seminārā un 1980. gadā tika iesvētīts par priesteri. Divus gadus Pjetro Parolins kalpoja par vikāru Vissvētākās Trīsvienības draudzē Skio, bet pēc tam tika nosūtīts uz studijām Romā, Pontifikālajā Ekleziālajā akadēmijā. Vienlaikus viņš apguva arī diplomātiju Pontifikālajā Gregora universitātē, kur 1986. gadā ieguva doktora grādu kanoniskajās tiesībās.
Pēc studijām viņš devās pirmajā misijā – vispirms tie bija trīs gadi Nigērijas nunciatūrā, pēc kuras sekoja vēl trīs gadi Meksikā, veicinot Svētā Krēsla un Meksikas attiecību atjaunošanu pēc 130 gadu pārtraukuma. Nigērijā viņš aktīvi iesaistījās kopienu pastorālajā dzīvē un iepazina kristiešu un musulmaņu attiecību problēmas, kas toreiz vēl nebija tik spēcīgas kā šodien.
1992. gadā P. Parolins atgriezās Romā un strādāja Vatikāna valsts sekretariātā. Viņa pienākumos ietilpa diplomātisko attiecību veidošana ar Dienvidamerikas, Spānijas un Indonēzijas valstīm un Baznīcām. Savukārt 2002. gadā toreizējais pāvests Jānis Pāvils II iecēla Parolinu par valsts sekretāra vietnieku, ko var salīdzināt ar ārlietu ministra amatu. Viņam bija jāvada vairākas delikātas diplomātiskas sarunas ar tādām valstīm kā Vjetnama un Ziemeļkoreja, liecinot par Svētā Krēsla rūpēm attiecībā uz mieru un cilvēku pamattiesībām, neatstājot novārtā arī ekonomisko un sociālo attīstību. P. Parolins vadīja arī Vatikāna delegāciju sarunās ar Ķīnas delegātiem, cenšoties risināt problēmas, kas saistītas ar katoļu smagajiem apstākļiem šajā valstī. Rūpējoties par mieru pasaulē, Parolins veidoja dialogu arī starp Palestīnu un Izraēlu.
2009. gadā pāvests Benedikts XVI iecēla P. Parolinu par Venecuēlas apustulisko nunciju un ordinēja viņu par bīskapu. Kā bīskapa moto Parolins izvēlējās svētā Pāvila retorisko jautājumu Vēstulē romiešiem: “Kas tad mūs spēj šķirt no Kristus mīlestības?”
2013. gada augustā pāvests Francisks bīskapu Parolinu iecēla par Svētā Krēsla valsts sekretāru. Oficiāli šo amatu viņš sāka pildīt 15. oktobrī. P. Parolins kļuva par jaunāko iecelto valsts sekretāru kopš 1930. gada, kad 53 gadu vecumā šai amatā stājās kardināls Eugēnijs Pačelli, vēlākais pāvests Pijs XII.
Būdams diplomāts ar ilgu pieredzi, P. Parolins uzsver, ka viņš ir un grib būt priesteris, kurš nevēlas atstāt novārtā pastorālo darbu. Savukārt savā diplomāta karjerā kā vienu no svarīgākajām misijām viņš uzskata miera veicināšanu starp tautām un valstīm. P. Parolins skaidro, ka Vatikāna diplomāti ceļ tiltus pasaulē, kura ir pieradusi celt dažādus mūrus. Vatikāna diplomātija atšķiras no citu valstu diplomātijas, jo tās pamatā nav materiālas vai ekonomiskas intereses. Tā ir ļoti būtisks līdzeklis, lai izplatītu Dieva valstību.
Pēc P. Parolina sacītā, ir viegli strādāt ar tādu priekšnieku kā pāvests Francisks, jo viņš ir viegli pieejams un nepieciešamības gadījumā var kopā apdomāt risinājumus dažādos svarīgos jautājumos. Savukārt tad, ja rodas reta iespēja atpūsties, Vatikāna valsts sekretārs labprāt dodas kalnos.
LRKB IC
