Par bīskapu Boļeslavu Sloskānu pirmo reizi uzzināju 1991. gadā Francijā, Medonā, Sv. Georgija centrā, no francūža, priestera-jezuīta Fransuā Rulo. Tēvs Fransuā personīgi pazina bīskapu un bija klātesošs viņa dzīves pēdējās stundās 1981. gada 18. aprīlī. Un lūk, ko viņš man teica: ”Bīskaps Sloskāns ir svētais un ne tikai pēc savas dzīves. Es redzēju, kā viņš mira. Viņš ir svētais!” Un vēl tēvs Fransuā Rulo iedeva man nelielu grāmatu – bīskapa Sloskāna lēģeru dienasgrāmata „Trīs gadi Solovku cietumā”.
Mani satrieca bīskapa Sloskāna vēstule, kuru viņam atļāva uzrakstīt saviem vecākiem, jau esot Solovku cietumā 1928. gadā. Bet apcietināts viņš bija 1927. gadā septembrī. Tas, ko viņam nācās pārdzīvot piecu cietumā pavadīto mēnešu laikā, ir neiedomājami, tā ir – elle. Bet saviem vecākiem viņš raksta: ”…Pēdējos 15 gados nekad neesmu saņēmis tik daudz žēlastību, kā savos piecos cietuma mēnešos. Cietums ir vislielākais un visskaistākais manas iekšējās dzīves notikums, kaut gan es dziļi nožēloju, ka nevaru turēt sv. Misi. Dārgie vecāki, lūdzieties par mani, bet tikai bez bēdām un izmisuma. Lai jūsu sirdīs atveras visā tuvākmīlestības pilnībā. Es esmu tik laimīgs, jo es esmu spējīgs mīlēt visus cilvēkus bez izņēmuma, arī tos, kas nav nekādu mīlestību pelnījuši. Tie ir visnelaimīgākie. Es lūdzu jūs, neļaujiet iezagties sirdīs kaut kādām rūgtuma vai atriebības jūtām. Ja mēs atļausimies kaut ko līdzīgu, tad mēs nebūsim vairs īsti kristieši, bet gan fanātiķi…” [1].
Ļoti labi, ka pašlaik notiek viņa beatifikācijas process. Ka baznīca šo bīskapu atzīs gan par svētīgo, gan par svēto. Bet man personīgi tas neko nemainīs tāpēc, ka kopš tā brīža, kad uzzināju, ka Sloskāns, neskatoties uz bezgalīgām necilvēciskam mokām un pazemojumiem cietumā, visu laiku saglabāja prāta gaišumu, gara spēku, nepārtrauktu lūgšanu un pastāvīgu pateicību Dievam; kopš tā brīža, kad es izlasīju viņa vēstuli vecākiem – viņš priekš manis nepārprotami ir svētais, kurš savā dzīvē īstenojis Kristus baušļus un izpildījis visgrūtāk izpildāmo no tiem – mīlestību pret ienaidniekiem. Bet šo laimi mīlēt visus cilvēkus varam saņemt tikai un vienīgi caur Kristus Upuri. Šeit mēs sastopamies ar pazemības un mīlestības noslēpumu, kuru mums atklāj Jēzus Kristus. Jēzus vēlējās būt „vergs, kas cieš”, par ko mums vēstīja pravietis Isajs. Kristus Evaņģēlijā saka, ka viņš nācis „pakalpot”, un Viņš pats dod mums priestera kalpošanas piemēru, to, kādai galvenokārt jābūt priestera misijai. Kristus pēdējo vakariņu telpā pirms pēdējām vakariņām mazgā saviem mācekļiem kājas. Gana kalpojums nevar būt patiess un auglīgs, ja priesteris tāpat kā viņa Mācītājs nenometīsies ceļos cilvēku priekšā pazemības un kalpošanas garā un nemazgās viņu kājas. Priesteris pieder katram cilvēkam, jo pieder Kristum. Tāds priesteris bija Boļeslavs Sloskāns. Gana kalpošana viņa dzīvē bija noteicošā. Tādēļ viņš vēlējās atgriezties pie sava ganāmpulka Baltkrievijā. Kad 1933.gadā Latvijas valdībai izdevās atbrīvot Boļeslavu Sloskānu, viņš negribēja braukt uz dzimteni, neatkarīgo Latviju, jo pilnībā piederēja savam ganāmpulkam. Sloskāns taču nevarēja nesaprast, ka paliekot PSRS, viņu no jauna arestētu un viņu atkal gaidītu elles apļi… Tas, ka viņš piekrita izbraukt no Padomju Savienības uz Latviju tikai un vienīgi paklausībā Romas pāvestam (nācās pateikt, ka atgriešanās uz Latviju ir pāvesta Pija XI pavēle) ļoti aizkustināja manu sirdi.
Atgriezīsimies pie mana referāta tēmas. Mani palūdza salīdzināt bīskapa Boļeslava Sloskāna un krievu pareizticīgo baznīcas virspriestera Aleksandra Meņa, nogalināta 1990. septembrī, personību, varoņdarbus un kalpošanu. Pēc komunisma sabrukšanas, pēdējos divdesmit gados, Krievijas Pareizticīgās baznīcas sinodes Maskavas patriarhāts kanonizēja, nosaucot vārdā (ar detalizētu biogrāfiju), vairāk kā 2000 jaunmocekļus un ticības apliecinātājus, par kuriem ir zināms, ka viņi cieta, aizstāvot savu ticību Kristum. Taču viņu var būt miljoni. Tādēļ Baznīca kanonizēja krievu jaunmocekļu un ticības apliecinātāju koncilu. Mūsu Maskavas patriarhāta kalendārā katrā dienā mēs redzam viņu vārdus un uzvārdus. Nesen bija Kazahijas mocekļu piemiņa – Kazahijas jaunmocekļu un ticības apliecinātāju koncils. Zināms, ka Kazahijas lēģeros aizgāja bojā daudz kristiešu – garīdznieki un laji.
Mūsu žurnālā „Hristianus”, kas bija iecerēts 80to gadu beigās kopā ar Aleksandru Meņu, mēs publicējām 20.gs. ievērojamu personību dzīves stāstus (materiāli par bīskapu Sloskānu ir „Hristianus-XVII”) un ne tikai izcilu ticīgo no bijušās PSRS. Piemēram, publikācija par Kristiānu de Seržē un visiem septiņiem Tiberiānā nogalinātajiem franču mūkiem krievu valodā bija tikai žurnālā „Hristianus”. Tāpat mēs publicējām materiālus par krievu emigrantu kanonizāciju, ko veica Konstantinopoles patriarhāts. Mūķene Marija Skobcova, (kurai par godu pagājušajā gadā tika uzlikta piemiņas plāksne Rīgā, Elizabetes ielā, pie mājas, kurā viņa ir dzimusi (dzim. Elizabete Piļenko)), pareizticīgo priesteris Dmitrijs Klepiņins un citi – viņi gāja bojā fašistu koncentrācijas nometnēs par to, ka glāba ebrejus nacistu okupētajā Parīzē.
Kāpēc tomēr mēs velkam šādu paralēli starp šiem diviem garīdzniekiem?
Es saredzu daudz kopīga starp šīm divām izcilajām personībām. Kaut gan viņu biogrāfijas ir diezgan atšķirīgas. Aleksandrs Meņs ir dzimis 1935. gada 22. janvārī Maskavā ebreju ģimenē. Viņa māte Jeļena veltīja savu pirmdzimto Dievam. Divus gadus iepriekš bīskaps Sloskāns atgriezās Rīgā no padomju lēģeriem. Septiņu mēnešu vecumā Aleksandru kristīja katakombas priesteris – arī patiess kalps, nekanonizēts svētais arhimadrīts Serafims Batjukovs – slepenā klosterī Zagorskā (tā padomju laikā saucās Sergijev Posad). Kā cilvēkam, kurš piedzimis Maskavā, Staļina represiju uzliesmojumu laikā, Aleksandra Meņa biogrāfija ir pavisam neparasta – viņš kopš bērnības slepeni piedalījās dievkalpojumos, izauga un attīstījās katakombu baznīcas apstākļos. Liturģija notika meža pļavā vai neievērojamas mājas istabā – tādēļ viņš zināja garīgās dzīves patieso cenu, Gars elpo un ir (tur, kur divi vai trīs ir pulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū). Bet bīskaps Sloskāns celebrēja Svēto Misi lēģerī, dažreiz pat uz savām krūtīm.
Mācoties padomju skolā, Aleksandrs nebija ne pionieris, ne komjaunietis, un tas, ka viņu neizslēdz no skolas vienkārši ir brīnums. Divpadsmit gadu vecumā viņš nolēma kļūt par priesteri. Tas bija 1947. gads. Piecpadsmit gadu vecumā viņš ar pseidonīmu Bogoļjubov uzrakstīja savu pirmo grāmatu „Cilvēka dēls”, kas pašlaik ir pārtulkota 18 pasaules valodās. Krievijā tai tirāža ir mērāma miljonos. 1960. gadā, kad sākās jaunas ticīgo un Baznīcas vajāšanas PSRS, Aleksandrs Meņs tika iesvētīts par priesteri. Viņam, tāpat kā Sloskānam, bija absolūts aicinājums uz priesterību. Un tāpat kā bīskaps Sloskāns viņš negribēja izbraukt no PSRS. Neskatoties uz pratināšanu, kratīšanu, pastāvīgu aresta risku, – dēļ sava ganāmpulka. Tēvs Aleksandrs teica: „Es esmu vajadzīgs Kungam, mūsu vieta ir šeit!”
Pēdējā, 1990. gada vasarā, paredzot savu drīzo nāvi, viņš no Itālijas atgriezās Krievijā. Neskatoties uz lūgumu palikt tur – atgriezās pie sava ganāmpulka – savu Golgātu. Pēc mēneša viņu nogalināja. Viņš nesa upuri par mums visiem.
Bīskapa Boļeslava Sloskāna un tēva Aleksandra Meņa pastorālā kalpošana – tā ir kā tēvišķība, kas apvieno sevī mīlestību un atbildību. Tik bieži mums nepietiek tēvišķas mīlestības šai tumšajā un aukstajā pasaulē. Katram no šiem ganiem bija karsta vēlēšanās glābt, sasildīt un ar mīlestību dziedināt katru dvēseli. Gribas nocitēt fragmentu no bīskapa Sloskāna Ziemassvētku sprediķa: „Ziemassvētku priekšvakarā es vēlējos apciemot visus savus garīgos bērnus, katru ģimenes pavardu, katru atsevišķu dvēseli: katru cietumnieku (manu acu priekšā viens pēc otra parādās cietumi, koncentrācijas lēģeri lielajā plašumā zem dzelzs aizkara Krievijā un Sibīrijā ar miljoniem nevainīgu upuru; viņu noziegums bija ticība Kristum un cilvēciskā cieņa, brīvo Dieva bērnu cieņa; viņus dzen Ziemassvētkos smagā darbā aiz naida pret Dievu un dievišķo sākumu cilvēkā); es vēlētos apciemot vecajo, salīkušo zem pieredzes un dzīves smagās nastas, slimo un piekalto pie ciešanu gultas; …mirstošo; vientuļu dvēseli, sirdsapziņas pārmetumu plosīto, kas ir sevišķi sāpīgi sajūta Bērna Jēzus dzimšanas priekšvakarā. Es gribētu pieiet tuvu, tuvu katrai dvēselei – pie nelaimīgiem, kas kāda vainas dēļ zaudējuši pestīšanas ticību Dievam. Es vēlētos apmeklēt savus brāļus Kristus priesterībā, neskatoties uz konfesiju atšķirībām… Ar tēva mīlestību es gribētu apmeklēt katru dvēseli, kas dzīvo šajā pasaulē, bet kas nav no šīs pasaules.
Šajā brīdī vēlme savās domās kontemplēt visus kristiešus, kas pieņem svētos dievišķos noslēpumus Ziemassvētku liturģijas laikā briesmīgās realitātes priekšā: dzelzs aizkars, kas atdala brīvo kristīgo pasauli no baznīcas klusumā, no katakombu baznīcas. Krievija! Lūk, jau 36 gadus kristīgā ticība ir nicināta, valdības kontrolēta. Dieva svētnīcas zaimotas un slēgtas. Garīdzniecība, kas saglabāja uzticību, ja ne visi fiziski iznīcināti, tad smok cietumos un lēģeros. Krievu tauta (tik tuva mana sirdij tādēļ, ka ilgus gadus pavadīju Krievijā un pats to visu pārdzīvoju) vaid zem šī jūga pusotrā paaudzē.” [2] (no bīskapa Sloskāna sprediķa, 1953. gads Beļģija).
Var ticēt, ka, atbildot uz bīskapa Sloskāna lūgšanām par Krieviju, Baltkrieviju un visu Padomju Savienību, Kungs sūtīja uz šo zemi izcilu, bezbailīgu ganu – tēvu Aleksandru Meņu, kurš atveda pie Dieva tūkstošiem cilvēku totalitārā režīma laikā.
Vēl šos Dieva kalpus apvieno sāpes par kristiešu šķelšanos, par Kristus miesas plosīšanu, par Kristus baušļa pārkāpšanu.
„Sāksim mūsu lūgšanu par baznīcas vienotību Kristus dzimšanas dienā. Glābējs uzklausīs mūsu lūgšanas un dos mums Svēto Garu. Kopā ar Viņu nāks Gudrība, Saprāts, Dieva padoms. Lūdzieties ar nesatricināmu ticību un dedzīgu vēlēšanos, lai visi apvienojas Kristū.”[3] (no bīskapa Sloskāna sprediķa, 1953. gads Beļģija).
Viņu Euharistijas pārdzīvojums un saprašana bija saskaņotas.
No tēva Aleksandra sprediķa: „Kristus Pēdējās vakariņas ir mūsu tieša tikšanās ar Viņu. Kad Kungs caur Baznīcas rokām, caur priestera rokām pienes mums svēto biķeri, tas ir Viņš pats, kas šajā laikā aicina katru no mums. Mums vajag tuvoties šai svētnīcai ar trīsām, zinot, ka šajā mirklī Dieva žēlastībā pats Kungs ienāk mūsu dzīvē. Tādēļ šī diena, Pēdējo vakariņu diena, ir skaistākā un laimīgākā tiem, kuri vēlas pieņemt svēto Komūniju.”[4] (No tēva Aleksandra sprediķa pirms Komūnijas)
Ne tēvam Aleksandram Meņam, ne bīskapam Boļeslavam Sloskānam nebija ne mazāko šaubu par Dieva žēlsirdību un mīlestību.
Viens draudzes loceklis, kurš vairakkārt brauca uz grēksūdzi pie bīskapa Sloskāna uz benediktīniešu abatiju (Mon-Sezar Luvenā), atceras: ”Kad es, zinot, cik daudz ciešanu vajadzēja bīskapam izciest, jautāju – vai viņš kādreiz ir šaubījies par Dievs eksistenci, Dieva žēlsirdību un mīlestību? – bīskaps man atbildēja, ka nekad nav šaubījies: „Kā es varētu šaubīties par Dieva žēlsirdību un Dieva mīlestību, ja katru dienu lēģerī man izdevās svinēt svēto Euharistiju?!”
Vēl viņā mani izbrīnīja beznosacījumu ticība Baznīcas nesatricināmībai.
Pēdējo reizi pie bīskapa Sloskāna biju tieši gadu pirms viņa nāves – 1980. gada Lielajā ceturtdienā. Bīskaps izskatījās vecs, nespēcīgs, šķita, ka slikti orientējās apkārt notiekošajā. Bet līdzko ierunājos par grēksūdzi, bīskaps burtiski atdzīvojās, pārveidojās, atklājot stipro garīgo lādiņu, ko vecums un nespēks bija atstājis neskartu. Runāja skaidri, tieši, acis mirdzēja un gaišums nāca no viņa.”
Nobeigumā gribu nocitēt tēva Aleksandra atziņu, var teikt, viņa paša un bīskapa Sloskāna dzīves kredo: ”Atdot sevi līdz galam – lūk, tas arī ir Evaņģēlija varoņdarbs. Tikai tā var izglābt pasauli.”
Bīskapa Boļeslava Sloskāna un tēva Aleksandra Meņa kalpošana turpinās. Viņi kā patiesības un labuma liecinieki nepieciešami mums šodien. Viņi mirdz, izkliedējot tumsību, viņi – it kā mirdzošas ceļazīmes naktī rāda mums ceļu uz debesu valstību.
[4] Turpat, ?. 106.
