Sinodālā ceļa process vēl turpinās. Lūk, arī jaunākais Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītī publicētais materiāls!
Vatikāna II koncila piedāvāta atjaunotne kopīgam ceļam ir tikai aizsākums, attālāka gatavošanās pienākumiem nākotnē. Baznīcai ne tikai jāprecizē teoloģija par Baznīcu, jāsakārto liturģija lielākam Dieva godam un ticīgo līdzdalībai, jāveic precizējumi atšķirībās ar citu kristiešu teoloģijām. Drīzāk Baznīcai uzticīgi jāliecina par Dievu kā neaptveramo noslēpumu tā, lai mūsdienu cilvēki varētu piedzīvot šo noslēpuma spēku savā dzīvē. Dieva – cilvēka noslēpums lai neizrādās tikai pareizi formulēta sena kristietības dogma, bet lai kļūst par svētīgo nesaprotamību, kurā viss pārējais pirmo reizi kļūst saprotams. Šādi Dievs atjauno pašu cilvēku, kas pirmo reizi atklāj, ka viņa brīvības iespēja mūžības perspektīvā ietver darbību un ne tikai kontemplāciju; tas ir solījums, ka Dieva gaisma un pestīšana aptver visu cilvēces gājumu. Baznīcas mīlestībai uz cilvēci, ņemot vērā Dieva mīlestību, būtu jābūt stiprākai un uzvarošākai, nekā mīlestībai cilvēku attiecībās, norādot ceļu uz dievišķo sfēru pāri bezgala bezdibenim.
Šādas tēmas, ja arī nav koncila tūlītējie pienākumi, kļūst aktuālas kā kristietības patiesākās tēmas. Vatikāna II koncila atbildes un risinājumi tikai aizsāk Baznīcas misiju kopīgā Dieva Tautas ceļā. Koncila centieni un rezultāti tāpēc ir svarīgi un iegūst savu nozīmi.
Baznīcai nav jākļūst pievilcīgākai un ērtākai priekš pasaules. Baznīcai ar koncila atjaunotni jārisinā dzīves un nāves jautājumus, kas tiek izraisīti ikdienā.
Daudzi domā, ka pēc koncila var turpināt kristīgo dzīvi Baznīcā tāpat kā agrāk, jo koncilā teiktais, lemtais un mācītais vai nu jau ietverts praksē vai risināts tikai periferiāli, vai pastāv tikai dievbijīgos ideālos individuālai izaugsmei. Baznīcai, protams, vienmēr jābūt patiesai pret atbilstoši saprasto būtību un tradīcijām. Svētā Baznīca aizvien sastāv no nabaga grēciniekiem, jo esam Baznīcai, kurai vienmēr vajag reformu un atjaunotni. Šo atjaunotni skaidro un īsteno dzīvais Maģistērijs, galvenokārt Romas pāvesti, viņu ierosmes un pamudinājumi.
Tāpat kā kādreiz Elijs, koncila mācības ietvaros ejam cauri tuksnesim, tuvojoties Dievam uz svētā kalna. Ja mēs noguruši un miegaini triumfālisma attieksmē apstāsimies, tad Dieva eņģelis, varbūt arī briesmu, rūpju, vajāšanu, vilšanās, apjukuma pieredzē, sirds un gara sāpju veidā, mūs cels no miega: „Celies, tavā priekšā ir garš ceļš” (1 Ķēn 19: 7).
Baznīca aizvien ir svētceļniece laikā, grēcinieku, vājo un nožēlojamo ļaužu Baznīca. Viņa uzreiz nekļūs par līgavu bez traipa vai grumbas, visā godībā redzama neticīgajam. Visa atjaunotne, viss progress Baznīcā izvērsīsies vēstures grūtībās, vilšanās pieredzē, kā arī atvērtībā sv. Gara darbībai, zinot, ka Dieva uzvarā, kas vēstīta uz krusta, ietvertas visas mūsu neveiksmes. Viss baznīciskais, proti, institucionālais, kanoniskais, sakramentālais, katrs vārds, katra nodarbe Baznīcā, arī katra reforma šajās jomās ir tikai līdzeklis, lai ticība, cerība un mīlestība augtu visu cilvēku sirdīs.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 13 (406) 2022. gada 10. jūlijs
