Publicējam kārtējo turpinājumu rakstu sērijā par sinodālo ceļu.
Vatikāna II koncila un viss pēckoncila darbs pāvestu pārraudzībā ir kā gatavošanās Dieva valstības atnākšanai, ticībai, cerībai un Dieva mīlestībai, cilvēka visaptverošai attīstībai. Katrai teoloģiskai atziņai, katrai dogmai, katram Baznīcas likumam, iestādījumam, liturģijai un misijai ir vienīgais mērķis: ticība, cerība un mīlestība uz Dievu un cilvēku kopīgā Dieva Tautas ceļā uz individuālu un sociālu/baznīcisku piepildījumu. Ja Baznīca atstātu šo uzdevumu un meklētu tikai sevi, tad visi viņas darbi un plāni būtu absurdi un perversi. Koncils vēlas, lai cilvēka sirds ticībā, cerībā un mīlestībā atdotos Dieva noslēpumainai klātbūtnei, kopībai un sadraudzībai.
Kopība (latīņu Communio) ir pamats, uz kura balstās Baznīcas realitāte. Tā izriet no Trīsvienīgā Dieva noslēpuma un ietver visus nokristītos, kuri tāpēc aicināti uz pilnīgu vienotību Kristū. Šī kopība parādās dažādos institūciju veidos, kuros notiek ekleziālā kalpošana, un Pētera pēcteča lomā kā redzamā zīmē visu ticīgo vienotībai. Vatikāna II koncils uzsvēra ekumenisma ceļu, kas nav pavēršams atpakaļ. Svētais Gars aicina visus ticīgos uz atbildību, lai no vienotības efektīgāk izvērstos Evaņģēlija sludināšana. Kopība, kuru Baznīca dzīvo ar Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, norāda uz aicinājumu visiem kristiešiem dzīvot saskanīgāk.
Koncila mācība par Baznīcu organiski saistās ar tā mācību par cilvēka aicinājumu Kristū. Dieva Dēla iemiesošanā kļūst skaidrs cilvēka aicinājums. Tas nekad nezaudē savu cieņu, kad ticībā atdodas Kristum, jo tā cilvēcība tiek pacelta līdzdalībā dievišķā dzīvē.
Kristus ir patiesība, kas nekad nezūd: viņā Dievs vēršas pie katra cilvēka, un katrs viņā var redzēt Dievu (sal. Jņ 14: 9 – 10). Satikšanās ar pasauli negūs rezultātus, ja ticīgais neskatīsies uz Dieva Dēla iemiesošanās noslēpumu. Daudzi izjūt tukšumu, saskaroties ar jautājumiem par dzīves un nāves nozīmi, par cilvēka mērķi, ciešanu jēgu. Šo tukšumu var pildīt tikai patiesības vēsts, kas ir Jēzus Kristus.
Dieva žēlastība izraisījusi koncila sasniegumus kopīgā ceļa – sinodālās – ierosmēs, pāvestu pamudinājumos. Koncila nozīme īstenojas tad, kad bīskapi pazemīgi kalpo, priesteri dāsni izplata Dieva Vārdu un sakramentu žēlastības, laji mazāk kritizē un labprātāk sadarbojas; kad visi ņem savas dzīves krustu un to nes pacietīgi pēc Kristus uzticīgā māceklībā, redz Dieva gaismu tumsā ar ticības acīm; katrs atzīst sevi par grēcinieku, tomēr Dieva žēlastības atpestītu, katrs mīl vairāk Dievu, cenšas katru dienu savu cieto egoistisko sirdi mainīt ar aktīvāku tuvākmīlestību. Kopīgā ceļa atjaunotnē kristiešus mazāk iespaido vardarbība, nacionālistisks egoisms, tie skaidrāk runā taisnību un patiesību, nevis to, kas tikai izdevīgs konkrētā situācijā. Koncila mērķis tad it kā pazūd Dieva noslēpumā, un tikai Dievs pazīst mūsu sirdis un darbus. Taču Baznīcai lai ir drosme iesaistīties misijā, citādi tā nebūs tāda, kāda tā ir. Cilvēka dzīvei paredzēts norisināties kopībā un kopīgā ceļā, kurā katrs runātu ar otru, Baznīcā dzirdētu Dieva Vārdu, uzlūkotu krustu, saņemtu sv. Komūniju. Baznīcā cilvēkam jākļūst par kristieti, kas tic, cer un mīl.
Ja arī Baznīca būtu labāk pārvaldīta, liturģija skaistāk svinēta, ja teoloģija gūtu lielāku nozīmi, bet trūktu ticības, cerības un mīlestības, tad kopīgā ceļa vietā var nonākt strupceļā. Katram ticīgajam savā ikdienas dzīvē un sirdsapziņas lēmumā ir jāīsteno koncila izvērstā Baznīcas kopīgā ceļa pieredze ar Dieva bērnu brīvību.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 14 (407) 2022. gada 31. jūlijs
