Augusta beigās visā Universālajā Baznīcā noslēdzas sinodālā ceļa otrais etaps, kas norisinājās diecēzēs un draudzēs visā pasaulē. Par šī ceļa un pieredzes nozīmību lasām jaunākajā Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles izdevumā “Vēstnesītis”.
Svētdien, 28. augustā, ar arhibīskapa svinēto Svēto Misi plkst. 11 noslēdzas 17. oktobrī aizsāktais Dieva tautas kopīgā ceļa – sinodālās – pieredzes etaps draudzēs. Katedrālē un daudzās arhidiecēzes draudzēs un kopienās notikušas tikšanās personīgā saskarsmē un dialogā. Šī pieredze līdz ar atvērtību un ieklausīšanos devusi daudz jaunu atziņu, it sevišķi attiecībā uz turpmāko katoliskās Baznīcas gaitu saskaņā ar Vatikāna II koncila un dzīvā maģistērija ierosmēm.
Kopumā sinodālā pieredze atspoguļoja stāvokli draudzēs, cilvēku attiecībās, attieksmi pret garīdzniekiem, draudzi, ticības pienākumiem, Baznīcas kārtu attiecības, arī cilvēku attiecības ar Dievu. Jautājums būtu: ko jau tagad varam mācīties no šīs diskusijas, no tā, kas notiek mūsu sinodālajā ceļā?
Pirmais, kas būtu jāuzsver: ar maziem izņēmumiem ticīgie neapšauba Vatikāna II koncila ieviržu nozīmi. Tās diktējusi pati dzīve, kurai bija atvērts sv. Jānis XXIII, kas sasauca koncilu: tā ir Gara dzīve, cilvēku ikdiena, žēlastības ierosme. Koncila mācība izraisījusi pārmaiņas Baznīcā un joprojām ļoti lielā mērā ietekmē mūsu attīstību. Kaut gan koncila mācība ne uzreiz pieņemta un adekvāti skaidrota, nedz tās ievirzītās reformas vienmēr pārdomāti īstenotas, tomēr situāciju pēc koncila citās zemēs un pie mums nevar novērtēt aritmētiski, statistiski. Koncila izraisītā atjaunotne jāvērtē pēc jauniem kritērijiem, vēsturiska mēroga kritērijiem.
Tie, kas tiešām saprot, ka atjaunotne Baznīcā ir vajadzīga, ka tā ir patiesas mīlestības un žēlsirdības revolūcija, nevis vienkārši, tā sakot, fasādes pārkrāsošana, tie saprot, ka mums vēl daudz kas jāpārvar turpmākā kopīgā ceļa pieredzē. Galvenais visa sasniegtā pozitīvais ir atjaunots Baznīcas skatījums pašai uz sevi, pat ja ticīgie, kas ir Baznīca, nereti uzlūko sevi pa vecam.
Sinodālā pieredze ļāvusi kristiešiem atjaunoti piedzīvot savas attiecības ar Dievu, ja tikai tie novērtē garīgo atdzimšanu, Jēzus Lieldienu noslēpuma klātbūtni savā individuālajā un sociālajā dzīvē. Baznīcā iespējamas jaunas līdzdalības un kopības struktūras, balstoties uz katra kristieša dāvanām un harizmu. Laju sadarbībā ar garīdzniecību ir daudz vāju vietu, nepietiek pieredzes, nav noslīpētas procedūras un mehānismi, dažkārt trūkst saskarsmes un dialoga kultūras, kompetences un speciālu zināšanu. Pastorālās padomes ne visur sākušas darbu, tomēr lajiem aug apustulāta atbildības apziņa, vērojami centieni konkrēti palīdzēt cilvēkiem viņu vajadzībās.
Tas, ka tādējādi draudzēs notiek kopība un sadarbība ticīgo vidū, ir iepriecinošs fakts, viena no svarīgākajām atjaunotnes izpausmēm, tomēr dažviet jūtama zināma plaisa starp garīdzniekiem un lajiem. Šeit jābūt ļoti uzmanīgiem un vispirms jāpārdomā, ka nekādi nevaram atbrīvoties no vecajām pastorālajām metodēm. Kā patiesi veidojas kontakti ar ticīgajiem? Vai pastāv uzticība lajiem? Vai tā ir abpusēja uzticēšanās?
Baznīcas maģistērijs daudz runājis par laju apustulātu, laju līdzdalību draudzēs, taču daudz kur nav veidojušās pastorālās draudzes padomes. Bīskaps nav neko uzspiedis, rosinājis sirdsapziņu. Nav jāmeklē citi vainīgie savā nezināšanā un iesaistīšanās trūkumā, bet pastorāli jāmainās ar atvērtību kristīgās ticības padziļināšanā. Jāizveseļojas no vecās slimības – iniciatīvas un patstāvīgu pieeju trūkuma, prasmes trūkuma cilvēku savstarpējo attiecību, patiesas draudzības veidošanā.
Draudžu kopības orgāni grūti ieiet dzīvē, jo jāatzīst, ka piedzīvojam krīzi. Un tās saknes tieši meklējamas tajā apstāklī, ka neprotam, daudzos gadījumos nevēlamies līdz galam saprast, ka dzīvojam un Evaņģēliju izplatām ļoti mainīgā sabiedrībā ar plašu nihilisma un populisma iespaidu. Daudzi turpina kalpot ar ierastām metodēm, kas mantotas no pagātnes. Mums jāsaprot sava kristīgā loma pasaulē, lai svētdarītu pasauli. Garīdznieku atraušanās no tautas, kas nāk no agrākiem laikiem, jāpārvar. Mēs nevirzīsimies uz priekšu un nespēsim uzrunāt cilvēkus, ja nesapratīsim, ka daudz ko pastorālā jomā ir jāmaina, īpaši atbildot uz cilvēku vajadzībām (sevišķi sirdsapziņu audzināšanā).
Baznīca negroza savu evaņģēlisko līniju, nemazina uzticību Kristum, savam Līgavainim, tomēr viņas misijas iespaids atkarīgs no mūsu atjaunotas sadarbības ar Svēto Garu, arī no sapratnes, ka cilvēkiem arī šajā sabiedrībā vajag Kristu, tie meklē Kristu, tie meklē attiecības. Pretējā gadījumā to nobīdīs vienpusīgas un galu galā kaitīgas ideoloģijas.
Pamatotas ir bažas par stāvokli garīgajā un kultūras sfērā, izglītībā un komunikācijā. Tā saucamās katoļu inteliģences attieksme pret sinodālo pieredzi atgādina, cik svarīgi ir pievērsties ticības un prāta, filozofijas un teoloģijas, Baznīcas un zinātnes, Baznīcas un valsts jautājumiem.
Baznīcas misijas labā svarīgi panākt, lai visos Baznīcas kalpojumos, kā arī laju sekulārā aicinājuma īstenošanā – jebkurā vietā un amatā – būtu mūsdienīgi domājoši cilvēki, cilvēcīgi un apdomīgi, nosvērti un atvērti, taču vispirms dziļi un patiesi kristīgi cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka Baznīca ir ne tikai uzcelts dievnams kā arhitektūras celtne, bet arī ceļā esoša Dieva Tauta, pie kuras pieder visi nokristītie. Lai tie būtu izglītoti, īpaši teoloģiskā izpratnē par cilvēku, spētu veidot ticības un prāta dialogu ar cilvēkiem sabiedrībā.
Jāatsakās no iesīkstējušajiem ideoloģiskajiem štampiem, uz kuriem balstās ne tikai diskusijās, bet arī pastorālajā darbā. Joprojām nereti notiek tā, ka par svarīgāko uzskata nevis dvēseles pestīšanu un cilvēka pavadīšanu, bet gan tādas vai citādas cilvēka rīcības atbilstību iedomātām dievbijības izpausmēm, ārišķībām un dogmām, kuras domātas attiecībām, ticības ceļā izliktas kā ceļa zīmes, kuras nav jānoņem, bet arī nav jāaizstājas tām priekšā.
Attiecības un sadarbību, konsolidāciju starp visiem, kuri atvērti atjaunotnei Svētajā Garā, no mums gaida lielum lielais ticīgo vairākums. Virzīsimies uz priekšu sinodālajā ceļā. Lai Svētais Gars mūs pārveido un caur mums arī apkārt esošos ceļa biedrus, brāļus un māsas Kristū.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 15 (408) 2022. gada 21. augusts