Svinot Vatikāna II koncila atklāšanas 60.jubileju, piedāvajam šai tēmai veltītu rakstu, kas publicēts Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītī.
1962. gada 11. oktobrī aizsākās Vatikāna II koncils ar svētā pāvesta Jāņa XIII uzrunas vārdiem – Gaudet Mater Ecclesia – priecājas māte Baznīca. Koncils saveda tā dalībniekus kontaktā ar deviņpadsmit gadsimtos sakrāto bagātību – svētumā, doktrīnā un kalpošanā cilvēcei. Koncils izstrādātajos dokumentos atklāja katoļu kopienas vienotību un dažādību visā pasaulē; koncils mācīja atvērtību citiem cilvēkiem, citām reliģijām, cilvēces priekiem un cerībām, bēdām un uztraukumiem. Ir skaidrs, ka Dievs savā Providencē vēlējās sagatavot Baznīcu caur šo koncilu jaunajai tūkstošgadei, kurā esam ienākuši.
Koncila mācībā varam apgūt Baznīcas pārdomas par sevi attiecībā uz iekšējo dzīvi ad intra un visu pasauli ad extra. Aizvadītie gadi kopš koncila noslēgšanās un jo īpaši nesenā kopīgā Dieva Tautas ceļa pieredze rosinājusi pārdomāt par to, cik dziļi koncila skatījums uz Baznīcu ir pārņēmis mūsu kristīgo kopienu dzīvi; kas būtu jādara, lai Baznīca skaidrāk apzinātos savu noslēpumu, savu vienreizējo svarīgumu cilvēcei, un nodotos vairāk savai misijai?
Mums jāizprot un jāpieņem Baznīcas dziļais noslēpums: tā jāskata vispirms kā kopiena, kurā satiekam dzīvo Dievu, viņa žēlsirdīgo mīlestību. Dievs, kas pēc savas izvēles iesaistījās vēsturē, laikam piepildoties sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievietes pasaules pestīšanai (sal. Gal 4: 4). Šī ir lielā patiesība par cilvēka vēsturi: pestīšanas vēsture ienāca pasaules vēsturē, piepildot to ar Dieva klātbūtni un nozīmīgiem notikumiem Dieva tautai. Dēla atpestīšanas darbs turpinājās Baznīcā un caur Baznīcu. No paša sākuma Dievs iecerēja sapulcināt svētajā Baznīcā visus Kristum ticīgos. Šai transcendentālajā, teoloģiskajā nozīmē Baznīca ir visu lietu mērķis: jo Dievs radīja pasauli, lai nodotu savu bezgalīgo labestību un savas mīļotās radības pievilktu kopībā ar sevi. Šī kopība realizējas ar visu sanākšanu Kristū. Klements no Aleksandrijas norādījis: „Tāpat kā Dieva griba ir radība – to sauc par ‘pasauli’, tāpat viņa nodoms ir cilvēku pestīšana – to sauc par “Baznīcu”.
Baznīca ir Dieva valstība, kas pašreiz atrodas noslēpumā. Kristus mācekļi ir „pasaulē”, reizē neesot „no šīs pasaules” (Jņ 17: 16). Viņus acīmredzot iespaido ekonomiskie, sociālie, politiskie un kulturālie procesi, kas nosaka tautu un sabiedrību dzīvošanu un darbošanos. Savā vēstures ceļojumā Baznīca pieskaņojas mainīgajiem apstākļiem, vienmēr pastāvot tādā pašā uzticībā savam Dibinātājam – Jēzum Kristum, viņa atklātajam, Svētajā Garā nodotajam Vārdam. Pēckoncila periodā esam aicināti kalpot Dieva tautai dziļu sociālo izmaiņu vidū. Pēdējo gadu straujās izmaiņas, tendence privatizēt reliģiskās pārliecības apgrūtina katoļiem „pieņemt” koncila mācību par Baznīcas vienreizējo dabu un misiju. Katram jāatgādina, ka tieši tāpēc, ka Baznīca ir „noslēpums”, to nevar pilnībā ietvert socioloģiskās vai politiskās kategorijās vai analīzēs.
Vatikāna II koncils centās padziļināt izpratni par Baznīcu kā sakramentu, kurā izpaužas satikšanās ar dzīvo Kristu. Lai paplašinātu un padziļinātu ticību Baznīcai un tās kopības pieredzi, koncils apraksta Baznīcu skaistos Bībeles tēlos (sk. Lumen nn. 5 un 6), nevis institucionālās kategorijās.
Koncils tiešām ir nesis daudzus augļus, ir vairojis ticību, svētumu un mīlestību uz Baznīcu. Tomēr pastāv arī nepietiekoša un vienpusīga izpratne par Baznīcu. Dažkārt Rietumos Baznīcu joprojām skata pārāk daudz horizontālā un socioloģiskā dimensijā. Latvijā iespējams to joprojām uztver pārsvarā kā dievnamuceltni vai garīdznieku institūciju. Koncila eklezioloģija līdz ar to jāmāca visā pilnībā – tas tiešām ir izaicinājums un uzdevums arī pēc sinodālā ceļa pieredzes.
Patiesi pieņemt, kas ir Baznīca, varam tad, kad apzināmies, ka katru tās aspektu veido jaunās attiecības, Jaunā derība, kādu Dievs noslēdza starp sevi un cilvēci uz Kristus krusta. Tas ir kopības noslēpums, līdzdaloties caur žēlastību debesu Tēva dzīvē, kas mums dota caur Kristu Svētajā Garā. Mums aizvien jāienāk šajās ciešajās dzīvības un mīlestības attiecībās ar Vissv. Trīsvienību. Bīskapu un priesteru pienākums ir ievest citus šajā kopībā, kuru paši neesam veidojuši. Ticīgajiem jāizprot, ka kopībā ar Dievu ienākam ne uz personīgās gaumes pamata kā kādā laicīgā organizācijā. Mēs esam inkorporēti Kristus Miesā caur kristības žēlastību un caur pilnīgu līdzdalību visā, kas veido Baznīcas dievišķumu un cilvēcīgumu.
Kristus sekotāju kopiena ir vispirms garīgā solidaritāte, svēto sadraudzība – communio sanctorum. Esam svētceļojošā Dieva tauta ceļā uz debesu mājām. Mūs pavada Marijas un svēto aizlūgumi. Viņi ir gājuši mums pa priekšu. Baznīca sevī ietver tos, kas tagad skata Dievu, kāds viņš ir, kā arī tos, kas miruši un tiek šķīstīti. Varbūt apziņa par šo Baznīcas dimensiju ir mazinājusies. Lielāku uzmanību jāvērš uz ciešām attiecībām starp Baznīcu virs zemes un Baznīcu debesīs. Pienācīgi apzināsimies šīs patiesības par Mariju un svētajiem. Viņi mums ir paraugi atbildē vispārīgam aicinājumam uz svētumu. Viņi mums ir līdzās Baznīcas liturģijā, kas ir līdzdalība debesu liturģijā. Šādi mēs pagodinam Dievu.
Šādi paužam savu cilvēcisko līdzdalību tautiskā dažādībā. Baznīca ir katoliska, tāpēc sevī ietver visas tautas un kultūras. Tomēr tā paliek viena Kristus Miesa. Dažādībai Baznīcā jākalpo vienai ticībai, vienai kristībai (sal. Ef 4: 5). Tad, „turēdamies pie patiesības mīlestībā, augsim visās lietās līdz tam, kas ir Galva, līdz Kristum. No viņa visa Miesa… aug augumā, būvēdama sevi mīlestībā” (Ef 4: 15 – 16). Mēs respektējam specifisko kultūru un tradīcijas, bet reizē esam uzticīgi Evaņģēlija būtiskajai patiesībai, kas nodota Baznīcas mācībā, arī Vatikāna II koncila pastorālās ievirzēs.
Svinot koncila aizsākšanas jubileju, lūgsim svēto pāvestu Jāņa XXIII un Pāvila VI aizbildniecību šīs Baznīcas mācības labākai apgūšanai un dedzīgākai motivācijai iesiastīties Baznīcas dzīvē un būt par Baznīcu.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 18 (411) 2022. gada 9. oktobris
