Gada pirmajā dienā, 1.janvārī, atzīmēsim Vispasaules miera dienu. Miera dienu iedibināja pāvests Pāvils VI 1968. gadā, izsakot vēlmi, „lai katru gadu šī diena kā cerība un apsolījums tiktu svinēta kalendārā gada sākumā, kas mēra un nosaka cilvēka dzīves ceļu laikā, lai Miers, kas sevī nes taisnību un labdarību, dominētu nākotnes notikumos”. Piedāvājam šai dienai veltītas pārdomas, kas publicētas jaunākajā Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša numurā.
Vēsture novērtē miera nesējus, kuri drosmīgi un nevardarbīgi cenšas veidot labāku pasauli: „Svētīgi miera nesēji, jo tos sauks par Dieva bērniem” (Mt 5: 9). Miers ir Dieva dāvana un arī cilvēka darbs. Tas ir labums, kas veidojams un aizsargājams, iestājoties par likuma spēku, nevis spēka likumu.
Iestājoties par mieru, atbilstoši jāizglīto jaunā paaudze, saskaņā ar cilvēka atvērto un attiecībām veidoto dabu. Izglītība kļūst par gudrību dzīvei, ja spēj no cilvēkiem izvērst pašu labāko, saskarsmē ar to, kas viņu pārsniedz, un ar apkārtējo pasauli, veicinot atvērtu, nevis noslēgtu identitātes uztveri. Gudrība meklē otru, pārvarot kārdinājumus uz stīvumu un prāta noslēgšanos; tā ir atvērta un kustībā, reizē pazemīga un izmeklējoša, spēj novērtēt pagātni un ievirzīt to dialogā ar tagadni, izmantojot pienācīgu hermenētiku. Gudrība gatavo nākotni, kurā cilvēki necenšas virzīt savus plānus, bet drīzāk ietvert citus kā sev piederošus. Gudrība pat tagad nenogurstoši cenšas noteikt satikšanās un dalīšanās iespējas; no pagātnes tā mācās, ka ļaunums izraisa tikai lielāku ļaunumu, vardarbība vēl lielāku vardarbību kā spirāle, kas beigās katru iesloga. Gudrība, noraidot negodīgumu un vardarbību, centrējas uz cilvēka cieņu, kas vērtīga Dieva acīs, un cilvēka cienīgu ētiku, kurā nav bailes no citiem un tiek bezbailīgi izmantoti Radītāja dotie zināšanu līdzekļi.
Brālīguma ētika un mierīga sadzīve indivīdu un tautu vidū nevar balstīties uz baiļu loģikas, vardarbības un prāta noslēgtības, bet uz atbildības, cieņas un patiesa dialoga. Esam aicināti uz pārliecību, ka nākotne atkarīga no reliģiju un kultūru saskarsmes. Šajā dialogā var palīdzēt: 1) pienākums respektēt savu un citu identitāti, jo īstu dialogu nevar veidot uz neskaidrības vai gatavības kādu labumu ziedot, lai izpatiktu citiem; 2) drosme pieņemt atšķirības, jo kulturāli vai reliģiski atšķirīgos nav jāuztver kā ienaidniekus, bet kā pieņemtus līdzceļotājus patiesā pārliecībā, ka katra labums īstenojas visu labumā; 3) atbilstoši nodomi, jo dialogs, kas patiesi pauž mūsu cilvēcību, nav kāda stratēģija konkrētu mērķu sasniegšanai; dialogs ir ceļš uz patiesību, kas notiek pacietīgi, pārveidojot sacensību par sadarbību.
Cilvēki nevar censties sastapt viens otru mierā, novēršot Dievu no apvāršņa. Nedz tie var kāpt kalnā, Dievu pakļaujot savām iegribām (sal. Izc 19: 2). Patreiz novērojams bīstams paradokss. No vienas puses, reliģiju mēdz ietvert privātajā sfērā, it kā tā nebūtu būtiska dimensija cilvēkam un sabiedrībai. Vienlaikus tiek sajauktas un neatbilstoši nošķirtas reliģiskā un politiskā sfēras. Reliģija riskē būt pārņemta ar laicīgo lietu kārtošanu. To piesaista pasaulīgi spēki, kuri īstenībā to izmanto negatīvi. Pašlaik globāli izvēršas gan tehniskie līdzekļi, gan vienaldzība un atstāšana novārtā. Atjaunojas interese par dzīves nozīmes jautājumiem, kurus izceļ reliģijas, atgādinot mūsu aizsākumus un galīgo aicinājumu. Mums visi spēki jāizmanto ne jau šīs pasaules pārejošajās lietās, bet gan ceļam uz Absolūto, kas ir mūsu mērķis. Visu šo iemeslu dēļ reliģija īpaši šodien nav problēma, bet risinājuma daļa: iepretī tieksmei patverties banālā un nerosinošā dzīvē, kurā viss sākas un beidzas šeit virs zemes, reliģija atgādina, ka sirdis jāpaceļ uz Visaugstāko, lai mācītos kā celt cilvēka pilsētu.
Pirms baušļi tika iekalti akmens plāksnēs, tie tika ierakstīti cilvēka sirdī kā visos laikos un vietās derīgs universālais morālais likums. Tie glābj cilvēku no egoisma, ienaida un nepatiesības. Tie norāda uz elkdieviem, kas paverdzina: sevis mīlestību bez Dieva, varaskāri un baudkāri, kas sajauc taisnības kārtību, degradē cilvēka cieņu. Dievs mīl dzīvību, nemitējas mīlēt cilvēku, tāpēc mudina noraidīt vardarbību. Šo prasību jāievēro reliģijām, jo visās vajadzībās pēc Absolūtā būtiski un absolūti būtu jānoraida vardarbība, kas noliedz katru īstu reliģisku izpausmi. Būtu jāatmasko vardarbība aiz svētuma izkārtnes, kad tiek absolutizēts egoisms un nav īstas atvērtības uz Absolūto. Mums jānosoda cilvēka cieņas un cilvēktiesību pārkāpumi, nav nekādi jāattaisno ienaids reliģijas vārdā. Jāvēršas pret centieniem Dievu kariķēt elkdievīgi, jo Svēts ir viņa Vārds, viņš ir miera Dievs. Nekāda vardarbība nav veicināma Dieva vārdā, jo ar to būtu profanēts viņa Vārds. Teiksim „nē” jebkāda veida vardarbībai, atriebībai un ienaidam, kas būtu veikts reliģijas vārdā vai Dieva vārdā. Nav savienojami vardarbība un ticība, ienaids un ticība. Iestāsimies par katras cilvēka dzīvības svētumu iepretī jebkādai – fiziskai, sociālai, izglītojošai vai psiholoģiskai vardarbībai. Ticība dzimst no vaļsirdības un patiesas mīlestības uz žēlsirdīgo Dievu. Citādi cilvēks netiek atbrīvots, bet tiek sagrauts. Jo vairāk augam Dieva mīlestībā, jo vairāk augam tuvākmīlestībā.
Reliģijai jāatmasko ļaunums, un arī jāveicina miers. Mums jālūdzas vienam par otru, jālūdz no Dieva miera dāvana, sastopot vienam otru, iesaistoties dialogā, veicinot saskaņu sadarbības un draudzības garā. Mēs lūdzam Dievu Tēvu par visiem, arī citus uzskatot par brāļiem un māsām. Šī pasaule vairs nav īstas brālības vieta, to apdraud ļaunums, pret kuru nemitīgi jācīnās. Tiem, kas paļaujas uz viņa mīlestību, Dievs apsola, ka „mīlestības ceļš ir vaļā cilvēkiem un pūles veidot vispārējo brālību nav veltīgas” (GS, 38). Vajadzīgi miera nesēji, nevis ieroču ražotāji, konfliktu uzturētāji; vajadzīgi ugunsdzēsēji, nevis dedzinātāji; izlīguma sludinātāji, nevis posta izraisītāji. Ja netiek ņemtas vērā reālās dzīves, tad pieaug demagoģisks populisms, kas neveicina mieru un stabilitāti. Iestāsimies par mieru un lūgsim miera dāvanu.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 22 (415) 2022. gada 18. decembris
