Šodien, 15. augustā, ar svinīgu Svēto Misi Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā noslēdzas Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki. Dievkalpojumu svinēja apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs Petars Antuns Rajičs, koncelebrējot Latvijas bīskapiem.
Turpinājumā pilns apustuliskā nuncija sprediķa teksts.
Dārgie brāļi un māsas,
Sirsnīgi sveicu visus jūs klātesošos, brāļus bīskapus un priesterus, īpaši, vietējo Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskapu, Viņa Ekselenci Jāni Buli un pateicos par viņa ielūgumu šodien vadīt Svēto Misi. Es priecājos par iespēju sveikt visas klātesošās Dievam veltītās personas un arī izsaku savu cieņu brāļiem un māsām no citām māsām Baznīcām un reliģiskām konfesijām, kas ir šeit ar mums šodien. Īpaši sveicu Valsts prezidenta kungu un visu valsts līmeņu pašvaldību vadītājus un pārstāvjus, kas ir vēlējušies piedalīties šodien mūsu svētkos.
Mēs šodien esam liela ticīgo ģimene, kas pulcējusies pie Vissvētās Jaunavas Marijas svētnīcas Aglonā, un mūsu sirdis un prāti ticības pilni, paceļas Dieva slavēšanā un pateicības lūgšanā par Dieva Mātes, Vissvētās Marijas, ar miesu un dvēseli, uzņemšanu debesīs.
“Es redzēju saulē tērptu Sievieti, viņa bija stāvoklī un kliedza dzemdību sāpēs” (Atkl. 12,2). Atklāsmes grāmatas vārdi attiecas uz Dieva Māti. Tas ir skaists Baznīcas, Marijas, bet arī mūsu attēls, kas esam vienkārši cilvēki, kuriem ir trausls un mirstīgs ķermenis, un vienlaikus mums ir nemirstīga dvēsele, ietērpta mūsu cilvēciskajās vājībās un grēkos, kas ilgojas pēc attīrīšanas un izpirkšanas.
Šie paši vārdi atklāj mūsu visu kopīgo aicinājumu, proti, dzīvot savu dzīvi, lai dāvātu dzīvību. Mēs esam Dieva radīti, lai būtu gaismas bērni, dāvājot dzīvību un cīnoties par to. Mūsu dzīves saule ir pats Dievs, kas mūs ir radījis un izglābis caur viņa vienpiedzimušo Dēlu Jēzu Kristu. Viņš ir mūsu ceļš, patiesība un dzīvība, kas piedāvā visiem, kas viņu meklē ar skaidru sirdi, grēku piedošanu, spēku dzīves pārbaudījumos, piepildījumu priekos un bēdās, un beigās mūžīgo dzīvi.
Bieži vien mēs nonākam dažādos pārbaudījumos un arī Baznīca vienmēr cīnās pret ļauno, ko simbolizē lielais sarkanais pūķis, kas cenšas iznīcināt gaismu un aprīt dzīvības augļus. Mūsu -kristiešu, Kristus sekotāju un mācekļu aicinājums ir būt ar gaismas sirdi, ap sevi vienmēr izstrāvot tikai dzīvības starus un nekad nepadoties. Jo pasaules nākotne nepieder nāvei, bet gan dzīvībai.
Evaņģēlijā ir teikts, ka “Marija cēlās un steidzīgi aizgāja uz kalniem”. Viņa ir sieviete, kas veic ceļojumu ātri, jo mīlestība vienmēr ir steidzīga, tā nepanes kavēšanos. Viņa turpina iet, sava nākamā miesas augļa un tā siltuma stiprināta. Sieviete ceļā, tas vienmēr ir tēls, kas izpauž iekšējos meklējumus, ceļu uz, Dieva norādītu, jaunu pasauli un uz sirds ilgu piepildījumu. Sieviete, kas dodas ceļā pie citiem, Marija Evaņģēlijā nekad nav viena pati, viņa nekad nav atvēlējusi pat vismazāko vietu tikai sev. Viņa nepārtraukti dodas pie citiem, tiecoties veidot kopību un satikšanās saites. Sieviete, kuras māja bija paplašinājusies un atvērta, un sirds atklāta visiem, viņa ceļo no mājas uz māju, viņa atstāj savu Nācaretes mājvietu, un dodas pie Elizabetes, uz Kānas kāzu namu, uz Kafarnaumu, uz Jeruzalemes augšistabu. Sieviete, kas ceļo vienlaikus ar prieku un bailēm. Prieks, kas, satiekoties ar Elizabeti, kļūst par apskāvienu un pēc tam dziesmu. Jo prieku, tāpat arī mieru, kā arī mīlestību, var piedzīvot tikai daloties ar to. Marija, Dieva Māte, mūs sagaida ar savu aizbildniecību pie sava Dēla Jēzus un ar mātes mīlestību mūs pavada mūsu dzīves ceļā uz mūžību un tikšanos ar Dievu.
Dievmātes Debesīs uzņemšanā svinam mūsu visu kopējo došanos uz dzīvību. Mēs esam cilvēce, kas ir pakļauta ciešanām, bet vienmēr ceļojoša; esam ievainota, kritusi cilvēce, bet tomēr dodamies uz priekšu; esam cilvēce, kas labi zina nodevību, bet kas nekad nepadodas, ar vienādu dedzību, mīlot gan debesis, gan zemi.
Marija, Dieva Māte, uzņemta debesīs! “Tu nes mūsu miesu paradīzē un Dievu mūsu miesā” (D. M. Turoldo). Kādu lielu noslēpumu Dievs mums ir atklājis caur Mariju, viņas Dēla Jēzus nevainīgajā ieņemšanā un Marijas zemes dzīves beigās, ar dvēseli un miesu, viņu uzņemdams debesīs! Marija ir kā zelta gredzens, kurā laiks un mūžība apvienojas viens otrā, kur tiek pārvarētas robežas. Viņa ir sievietes miesa paradīzē un nes sevī Dieva miesu uz zemes. Un mēs esam aicināti piedāvāt savus ķermeņus un dvēseles Dievam kā apmaiņas dāvanu, kā pateicību Dievam, lai kļūtu par Dieva nesējiem mūsu brāļiem un māsām, Viņa lieciniekiem, pārstāvjiem un patiesības līdzstrādniekiem.
Marijas debesīs uzņemšana mums šodien ļauj saprast mūsu, no Dieva saņemtā, ķermeņa vērtību. Mūsu cilvēciskais ķermenis, tik trausls, tik cildens, tik dārgs, tik sāpēm pakļauts, mīlestības un reizēm vardarbības noslēpums, kurā mēs jūtam prieka klātbūtni, kurā mēs ciešam sāpju dziļumu, kļūs, mūsu pēdējā dienā, par līdzekli pilnīgai kopībai un mūsu Kunga Dieva patiesai satikšanai. Marija ir mūsu māsa, kas ir mums aizsteigusies priekšā, viņas liktenis ir mūsu, un, jau tagad, to cilvēku pieredze, kuri meklē Dievu ar pazemīgu un tīru sirdi.
Vissvētā Jaunava mums palīdz iet, domājot par debesu nākotni, kas mūsos ir kā gaismas dīglis. Viņa ir atstājusi mums paraugu, kā dzīvot uz šīs zemes, pēc viņas piemēra, svētījot radības un atklājot Dieva varenību mūsu vidū. Marijas, ar dvēseli un miesu, debesīs uzņemšana ir mūsu nākotnes attēls, mūsu kopējā likteņa priekšnojauta. Debesīs uzņemšana vēsta, ka dvēsele ir svēta, un arī ķermenis ir svēts un pēc tam, kad tiks pārveidots, iegūs tādu pašu likteni kā dvēsele. Lai mūsu Kungs Dievs ir žēlīgs mums visiem, un caur Vissvētās Jaunavas Marijas, Dieva Mātes, spēcīgo aizbildniecību, atkal virs zemes mums dāvā taisnību un mieru, patiesību un izlīgumu, ticību un sapratni, cieņu pret katra cilvēka dzīvības svētumu, jo mēs visi esam radīti pēc Dieva, mūsu dzīvības devēja un avota, attēla un līdzības, un tādēļ esam visi brāļi un māsas!
KABIA; Foto no LTV1 tiešraides
