Vispasaules svētdarīšanas dienu gaidot…

1.novembrī, kad Baznīca atzīmē Visu svēto dienu, kustība “Pro Sanctitate” atzīmē arī Vispasaules svētdarīšanas dienu. Šī gada Svētdarīšanas dienas tēma ir: “Svētums – kristīgais ceļš, kā būt pilnīgam cilvēkam”. Tās ietvaros dažās Latvijas draudzēs kustība aicina uz īpašiem dievkalpojumiem, kuru laikā tiks padziļināta dienas tēma.

18.un 25.oktobrī, kā arī 1.novembrī kustības centrā Republikas laukumā 3, Rīgā, notiks jauniešu vakari, kuru laikā būs iespēja iedziļināties Vispasaules svētdarīšanas dienas tēmā. Vakaru ietvaros notiks Svētā Mise, kuru svinēs priesteris Toms Priedoliņš, kā arī agape. 29. oktobrī pl. 14 Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā angļu valodā notiks svētkiem veltīta Svētā Mise un svētuma svētki. 31. oktobrī pl. 17 Daugavpils Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas baznīcā un Daugavpils Svētā Pētera ķēdēs baznīcā notiks Vispasaules svētdarīšanas dienai veltīts dievaklpojums. Tāds šajā dienā pl. 18 notiks arī Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, savukārt 1. novembrī pl. 18 – Bolderājas Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas draudzē. Dievkalpojumu ietvaros notiks Svētā Mise, kā arī adorācija vai Rožukroņa lūgšana.

Ik gadu kāds kustības “Pro Sanctitate” pārstāvis sagatavo svētkiem veltītu vēstījumu un pārdomas. Šī gada pārdomas ir sagatavojusi Kirstīna Paraziliti.

Turpinājumā viņas sagatavotais teksts.

Vatikāna Otrais koncils, kura 60. gadadienu mēs svinam, ir devis ievērojamu impulsu visiem kristiešiem saprast, ka svētums ir universāls aicinājums visiem, nevis tikai dažām izredzētām dvēselēm. Tas, protams, netika panākts uzreiz: koncila un pēckoncila pāvesti dažādos veidos ir veicinājuši šī apliecinājuma apstiprināšanu un izplatīšanu, un pēdējos gados pāvests Francisks, īpaši ar apustulisko pamudinājumu Gaudete et exsultate (2018), ir izlēmīgi kliedējis pēdējās šaubas, atkārtojot, ka svētums ir autentiskākā un dziļākā Kristus mācekļu dimensija.
Mūsu uzmanībai piedāvāto 2023.-2024. gada tēmu var uzskatīt par tādu, kas sastāv no trim elementiem – svētums-kristietība-cilvēcība -, kas veido ideālu maršrutu, kuru var izbraukt abos virzienos. Ir diezgan viegli saprast saikni starp pirmajiem diviem jēdzieniem, ciktāl svētumu var uzskatīt par kristietības norādīto mērķi; iespējams, grūtāk ir skaidri formulēt saikni starp svētumu un cilvēcību, jo šajā gadījumā ir jāpārvar vecais aizspriedums, kas uzskata, ka kristieši neinteresējas par pasauli un ka svētums ir pārcilvēcisks stāvoklis.
Arī tas, ko nozīmē būt “pilnīgi cilvēkam” laika gaitā ir ticis izprasts un īstenots dažādos veidos, un, ja mēs gribam runāt par svētumu, mums šodien, tāpat kā visos laikos, ir jājautā sev, ko nozīmē būt svētam un kāda ir tā cilvēce, kurai varam piedāvāt svētumu kā pilnību.
Nav nepieciešams pierādīt, ka, lai būtu “pilnīgi cilvēks”, nepietiek ar bioloģiskajiem datiem. Patiešām, hronikas ļoti bieži stāsta par vardarbību un necilvēcību, kas tiek pastrādāta individuāli vai grupās, sociāli ģeogrāfiskos kontekstos un dzīves scenārijos, kas ir tik dažādi, ka liek mums sajust, ka nav vietas, kurā justies droši. Un tomēr vēlme pēc labā, pēc laimes, pēc drošības nav mazinājusies; joprojām pastāv vēlme pēc dzīves pilnības, kas izpaužas dažādās formās.
Jautājums ir šāds: “Uz kādu pilnību šodien tiecas vīrieši un sievietes?”.
Pilnības meklējumos, starp vajadzību un vēlmi
Pilnībai ir daudz nosaukumu: prieks, laime, baudījums, labklājība, sevis īstenošana, veiksme, bet arī slava, “atpazīstamība”, gandarījums, piepildījums. Par katru no tiem varētu uzrakstīt daudz grāmatu… Patiesi, tās jau ir uzrakstītas, un vienmēr vēl ir kaut kas, ko izskaidrot, saprast, padziļināt, izpētīt…
Mūsdienās mums pieejamo izvēļu daudzveidība ļauj katram no mums izvirzīt ļoti plašas cerības; tehnoloģijas, komunikācija, aizvien pieaugošais globālais realitātes redzējums piedāvā mums jaunus, līdz šim nebijušus, varbūt pat neiedomājamus scenārijus, kas kļūst par sasniedzamiem mērķiem, reālām iespējām… vai vismaz tā šķiet, eksponenciāli vairojot izvēles iespējas. Šādu iespēju esamība, protams, ir laba lieta, taču to pārāk liels skaits nepalīdz izdarīt izvēli, bet var kļūt par šķērsli. (“Patēriņa ideoloģijā faktiski tiek pieņemts, ka ir zināms, ko “cilvēki” patiešām vēlas un tādā veidā panākts, ka vajadzības un vēlēšanās sakrīt, vai gandrīz tiek mākslīgi izraisītas ar nolūku veicināt patēriņu, atrodot attiecību un cilvēku patēriņā tās fundamentālās pestīšanas ilgas, kas mīt cilvēkā. Šajā sakarā psihologs Švarcs (Schwartz) norāda, ka izvēles iespēju palielināšanās pārvēršas par “izvēles tirāniju”. Lai gan zināma izvēle ir būtiska cilvēka labklājībai un laimei, ar to vien nepietiek. Švarcs uzsver, kādas sekas cilvēkam rada šī hipertrofētā izvēles iespēja patērētājsabiedrībā: 1. milzīgs enerģijas un laika patēriņš, izskatot dažādas izvēles iespējas; 2. no tā izrietošs trauksmes pieaugums, palielinoties likmēm; 3. pieaugoša nožēlas iespēja, kas kļūst par sava veida “paredzamo nožēlu”, kas grauj visas
iespējamās izvēles. Tas viss ir jāpatur redzeslokā, jāņem vērā cilvēka ierobežoto laiku un enerģiju, un tādējādi viņa iztukšotību, bet vienlaikus piesātinātību ar vēlmēm”:F. BADIALI-A. BERGAMO-F. SCANZIANI, «Desiderio e salvezza nel tempo della tecnica e dell’economia», in Scuola Cattolica 147 (2019), 99-126.)
Šajā iekšējā scenārijā vajadzības un vēlmes sajaucas un saplūst, līdz cilvēks vairs nespēj atšķirt vienu no otras, taču tās nav viens un tas pats, lai gan abas ir liels dzinējspēks, kas liek cilvēkam doties meklējumos. Patiesībā vajadzību var raksturot kā trūkuma “simptomu”, kas prasa, lai to aizpilda, to var uzskatīt par iedzimtu, tā rodas no ego iekšienes un spiež cilvēku meklēt to, kas to var apmierināt, nomierināt. Savukārt vēlme rodas no konkrētās realitātes, kuru piedzīvojam, bet tā nāk no ārpuses, no kāda vai kaut kā, kas izaicina cilvēku, kas viņu piesaista, kas liek stāties attiecībās ar citādību, kas viņu pārsniedz.
Tādējādi, ja dzīves pilnība ir vēlme, nevis vajadzība, tas nozīmē, ka cilvēkam, kas vēlas to atrast, ir jāiziet ārpus sevis un jāieiet attiecībās, viņš ir aicināts meklēt savu pilnīgo realizāciju ārpus sevis un nevar to sasniegt ejot šo ceļu viens pats, jo runa ir par attiecībām.
Vēlme ir kas vairāk nekā tikai meklēt to, kas ļauj apmierināt vajadzības (laimi, panākumus, piepildījumu, slavu…), tā ir tiekties pēc tā, kas piešķir dzīvei jēgu un garšu, kas baro visdziļāko iekšējo būtību, tā ir tiekties uz bezgalīgo.
Vai svētums var atbildēt uz šo vēlmi pēc pilnības? Un galvenokārt, ko mēs saprotam ar svētumu? Un kādā veidā tas var interesēt ikvienu?
Lai gan tiesa, ka pēdējās desmitgadēs svētuma tēma ir bieži atgādināta, tomēr daudzos cilvēkos joprojām saglabājas priekšstats par svētumu, kas saistīts ar tikumīgas uzvedības sfēru (sliecas uz morālistisku skatījumu), kas šādu mērķi uzskata par iespējamu tikai tiem, kam ir iedzimta dispozīcija (predestinācija) vai kas ir spējuši atteikties no materiālajiem labumiem un kurus interesē tikai lūgšana, domāšana par Dievu un labu darbu darīšana. Pastāv arī pašmācības versija: par ticamāko svēto tiek uzskatīts tas, kurš tāds ir spontāni, pats to neapzinoties un ne vienmēr esot cilvēks, kurš daudz lūdzas, daudz iet uz baznīcu un vienmēr runā par Dievu. Parastas, maz padziļinātas frāzes, bet ar to pietiek, lai atturētu daudzus no drosmes un pārliecības uzsākt autentisku ceļu uz svētumu.
Ar ko sākt, lai mūsdienās ierosinātu svētumu kā “parastās kristīgās dzīves augstāko mērauklu” un kā ceļu uz cilvēka dzīves pilnību?
Palīdz mums koncila mācība par Baznīcas un kristiešu attiecībām ar pasauli, vai drīzāk ar cilvēci: šajā aspektā koncila tēvi, īpaši ar konstitūciju Gaudium et spes, piedāvāja vienotu vēstures redzējumu. Pietiek pārlasīt dažus fragmentus no pirmajiem jautājumiem, lai saprastu šīs horizontu paplašinošās perspektīvas skaistumu un dziļumu:
Mūsdienu cilvēku, īpaši nabadzīgo un visu to, kas cieš, prieki un cerības, skumjas un bažas ir arī Kristus mācekļu prieki un cerības, skumjas un bažas, un nav nekā patiesi cilvēciska, kas neatbalsotos viņu sirdī (GS 1).
Vēstures gaita virzās tik strauji, ka ne katrs spēj tai izsekot. Cilvēces liktenis kļūst par vienu veselu un vairs nav sadalāms atsevišķu grupu vēsturēs. Tādējādi cilvēce pāriet no pārsvarā statiskas izpratnes par lietu kārtību uz dinamiskāku un evolucionējošu situācijas koncepciju. Te rodas jauns ārkārtīgi sarežģītu problēmu kopums, kam nepieciešama jauna analīze un sintēze. (GS 5)
Varētu teikt, ka atrodamies globalizācijas apraksta ante literam priekšā! Tas izklausās banāli, pašsaprotami, bet tas, ko mēs vēlamies atgādināt ir, ka kristieši ir klātesoši vēsturē, cilvēces ģimenē, un visos aspektos veicina tās attīstību. Salīdzinājumā ar laikiem, kad Baznīca uzskatīja, ka tās loma pasaulē ir kristianizēt sabiedrību, šodien ir cita apziņa, kas to nostāda vidū, nevis atsevišķā iežogojumā. Baznīcas misija ir paplašināt Dieva Valstības klātbūtni pasaulē, apzinoties, ka tā ar to nesakrīt. Misija evaņģelizēt, sludināt, būt par pravietisku zīmi vienotībai, uz kuru tiecas cilvēce (vai uz kuru tai vajadzētu tiekties), nav izzudusi, bet ir cits veids, kā izprast sevi un citus, kā uztvert sevi nevis kā divus atšķirīgus ķermeņus, kurus cilvēks cītīgi cenšas apvienot un sapludināt, un dažkārt homoloģizēt, bet kā vienu tautu, kas ir ceļā.
“Baznīcas kā Dieva tautas realitāte ir nesaraujami saistīta ar cilvēces kopumu un ir tās vienotības pumpurs. Tieši cilvēces “epohālo pārmaiņu” laikā Baznīca no jauna atklāj savu aicinājumu, jo tā redz, ka šo pārmaiņu dziļā un autentiskā jēga ir vērsta uz Kristus manifestāciju pasaulē […] Baznīca tiek uzlūkota kā kopiena, kas sastāv no cilvēkiem un starp cilvēkiem. Tā vairs neuztver un neprezentē sevi kā institūciju, kas ir nošķirta no visas cilvēciskās saimes un ir sveša daudzveidīgajiem apstākļiem cilvēces ceļā uz piepildījumu. Baznīca ir kopiena, kas ar Svētā Gara spēku pulcējas ap Kristu un, tāpat kā Kristus, atrodas cilvēces iekšienē, lai kopīgi ceļotu uz piepildījumu. Kristus iemiesošanās un pestīšana ir domāta visai cilvēcei, un tas ir patiesais Baznīcas darbības iemesls.”

KABIA

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti