Tuvojas Vasarsvētki un kustība “Pro Sanctitate” mudina pirmssvētku dienās rast laiku lūgšanai. Kustība aicina kopā lūgties novennu Svētajam Garam. “Pro Sanctitate” uzsver, ka ir būtiski pārdomāt Svētā Gara darbību mūsu dzīvē, un novena ir iespēja “iet dziļumā un atzīt Svēta Gara darbību mūsu iekšējā dzīvē”. Novennā tiek izmantoti kustības dibinātāja Guljelmo Džakvinas rakstu fragmenti, kurus katru dienu var klusumā pārdomāt.
Novenna sākas šodien, 10. maijā.
10. maijā
No Guljelmo Džakvintas rakstiem
Svētais Gars ir visapkārt Jēzum, jo Jēzus ir Svētā Gara mīlestības pilnīgākā izpausme. Jēzus patiesi ir Svētā Gara meistardarbs. Evaņģēlija tekstos – es atkārtoju – mēs varam lasīt par šo Svētā Gara darbību Jēzū un visā Viņa dzīvē. Šo Svētā Gara darbību, kas aprakstīta evaņģēlijos, lai gan ļoti īsi, var redzēt Svētu visā tās pilnībā. Mēs to varam sagrupēt četros punktos.
Svēta Gara iemājošana Jēzū
Kristus klātbūtne Jēzū
Jēzus Upuris, kas veikts Svētajā Garā
Pagodināšana Svētajā Garā.
11. maijā
Svētā Gara iemājošana Jēzū
Brīdis, kas ir kā oficiāla deklarācija par Svētā Gara iemājošanu Jēzus dvēselē, norisinās Jordānas upē. Aina ir ļoti vienkārša: Jānis Kristītājs kristī Jordānā. Cilvēki dodas pie viņa kristīties, viņu vidū arī kāds jauns galilietis, trīsdesmit gadus vecs vīrietis – arī viņš dodas kristīties. Pēc dievišķas intuīcijas Jānis saprot, ka šis cilvēks ir Jēzus. Tad viņš apstājas: “Bet kā gan es varu kristīt tevi, ja tev ir jākristī mani?”. Jebkurā gadījumā Jānis ļauj, lai tiktu piepildīta visa taisnība. Jānis kristī Jēzu, un, kad Jēzus iznāk no ūdens, tad notiek brīnums: Svētais Gars balieža veidā nolaižas pār Viņu, un no augšas atskan balss: šis ir mans mīļais Dēls (Mt 3, 17). Skaidrs, ka šī aina ir fundamentāla Jēzus dzīvē: tā ir Jēzus publiska ievešana sabiedriskajā dzīvē, tā ir Tēva liecība par Dēlu, tā ir apliecinājums tam, ka Svētais Gars mājo Viņā. Balodis, kas ir virs Jēzus, kas dveš uz Jēzu (Mt 3, 16), nepārprotami ir Svētais Gars, kurš ar šo ārējo formu vēlas parādīt savu pilnīgo un visaptverošo klātbūtni Kristus dvēselē.
12. maijā
Klātbūtne Jēzū
Cik skaisti ir domāt par Jēzu šādā veidā, pilnībā piepildītu ar Svēto Garu! Mīlestība, kas eksistē intratrinitārajā pasaulē, mīlestība, kas saista Tēvu ar Dēlu, izpaužas šajā mīlestībā Kristus sirdī: Jēzus Kristus mīl Tēvu, Jēzus mīl Svēto Garu, Svētais Gars mīl iemiesoto mūžīgo Vārdu, mīlestība, kas savieno Tēvu un Dēlu vienotībā Kristus sirdī. Tā ir Svētā Gara darbība Jēzū: tā ir mīlestības darbība. Svētais Gars mājo Kristū un vēlas Viņu iedegt ar mīlestību, vispirms ar mīlestību pret Tēvu un līdz ar to arī ar mīlestību pret cilvēci.
Dažreiz pārdomājiet šo, iespējams, mazāk zināmo aspektu, Kristus un Svētā Gara attiecības, šo Svētā Gara mīlošās klātbūtnes realitāti Kristus sirdī, Kristus dvēselē. Cik ļoti Kristus, kurš savā būtībā ir salds, labs un mīlestības pilns, ir spējīgs mīlēt, esot piepildīts ar Svēto Garu.
Bet ir vēl trešā Svētā Gara darbība Jēzū, un tā ir uzupurēšanās.
13. maijā
Kristus upuris Svētajā Garā
Upuris ir pestīšanas darba virsotne, kulminācija. Pietiek mums izteikt šo vārdu, lai atrastos pilnīgā mīlestības realitātē, jo mēs zinām, ka pestīšana būtībā ir mīlestības darbs, to mums ir ļāvusi saprast Kristus sirds, to mēs esam atklājuši – es teiktu – Kristus sirdī.
Jēzus pestījošā mīlestība, Jēzus sevi upurēja ne tikai – un jāsaka, galvenokārt – taisnīguma dēļ, bet Viņš upurēja sevi mīlestības dēļ.
Un, ja Viņš upurēja Sevi mīlestības dēļ, lai paustu mums Savu mīlestību, lai piesaistītu mūs Savai mīlestībai, tad, protams, – un tas ir gaidāmais iznākums – Viņš to darīja Svētā Gara ietekmē, jo – es vēlreiz atkārtoju – nevar būt mīlestības, kas nebūtu Svētā Gara izpausme. Tātad visa Jēzus uzupurēšanās ir Svētā Gara darbība.
14. maijā
Mums ir precīzs Sv. Pāvila teksts, kuru es jums jau esmu lasījis. Pāvils saka: “Tēvs uzmodināja Dēlu ar Gara – Svētā Gara – spēku, un svētais Pāvils saka: “Kā Tēvs caur Svēto Garu uzmodināja Dēlu, tā Viņš uzmodinās arī mūs.” (sal. Rom 8, 11). Tādēļ Augšāmcelšanās, kas ir mīlestības darbs un dievišķā spēka darbs, ir jāpieskaita, jāattiecina uz Svēto Garu. Un tieši Svētais Gars būs tas, kas pagodinās Jēzu. Jēzus teica: Svētais Gars mani pagodinās (sal. Jņ 8, 54). Varam teikt, ka Svētais Gars Jēzū veic trīskāršu pagodināšanu:
1. pagodināšana šajā pasaulē, liecinot par To, kas ir patiesība, par Jēzu.
2) pagodināšana caur Augšāmcelšanos
3) pagodināšana mūžībā
15. maijā
Svētais Gars mūsos
Tagad mēs jau zinām, ka Svētais Gars ir mūsos, ka Svētais Gars darbojas mūsos, jo, ja radīšana ir Svētā Gara darbs, tam noteikti ir jāatspoguļojas mūsos, tam ir jābūt realitātei mūsos.
Mēs sev jautājam: bet kāds ir šis Svētā Gara darbības virziens?
Uz šo jautājumu mēs atbildējām vakar, kad teicām, ka mūsos nevar būt divi dažādi virzieni: mēs esam pārāk vāji, pārāk mazi, lai spētu sekot daudziem garīgiem virzieniem vienlaicīgi.
Īsāk sakot: vai nu mūsu dvēsele koncentrējas ap Kristu, vai arī tā koncentrējas ap Svēto Garu.
16. maijā
Kāda tad ir Svētā Gara darbība mūsu dvēselē?
Kad Svētais Gars, sekojot garīgā organisma realitātei, ko Viņš mūsos ir radījis, mūs virza, Viņš mūsos darbojas atbilstoši šīm vadlīnijām, un tādējādi rada “vibrācijas”, kas sasniedz mūsu dvēseli atbilstoši trim teoloģiskajiem tikumiem.
Mēs dažkārt maldinām sevi, ka varam spontāni veikt nopelniem bagātus mīlestības darbus: tā ir ilūzija.
Tas ir Svētais Gars, kuram ir jāliek mūsu dvēselei vibrēt, jādod mums šī vibrācija, jādod mums aktuālā žēlastība. Un šīs aktuālās žēlastības rezultātā dvēsele veic mīlestības aktu. Tas attiecas arī uz cerību un ticību. Mēs ticam tādā mērā, kādā ticība, kas ir teologāls tikums un ir droša, pilnīga piekrišana Dieva izteiktajam vārdam, tiek aktuālās žēlastības rosināta.
Tas pats – es atkārtoju – tas pats attiecas uz mīlestības tikumu, tas pats attiecas uz cerības tikumu.
17. maijā
Ieklausīties Kunga balsī
Šodien, ja dzirdēsiet Kunga balsi, nenocietiniet savas sirdis (Ps 15,8). Tas ir Kungs, kurš runā uz mums, protams, ne jau dzirdamā veidā, bet gan mūsu dvēseles dziļumos, sirdsapziņas dziļumos. Svētais Gars liek kaut kam vibrēt mūsos: mūsu intelektam, lai mūs apgaismotu, mūsu gribai, lai mūs stiprinātu, mūsu sirdij, lai mūs aizkustinātu.
Šīs Svētā Gara kustības var būt vairāk vai mazāk maigas. Tās var būt intensīvi impulsi, un tieši šie impulsi veido mūsu tikumus; tās var būt maigākas, gandrīz nemanāmas, un tad tikumi tās neuztver.
18. maijā
Divina agere, divina pati
Ja divina agere – dievišķi darbojoties, dvēsele, kaut arī žēlastības ietekmē, ir aktīva, pārsvarā aktīva, tad divina pati – ļaujoties dievišķajai darbībai, dvēsele ir pārsvarā pasīva. Iniciatīva vienmēr pieder Svētajam Garam – un mēs to jau zinām: Mēs lūdzam, Kungs, iedvesmo mūsu darbus un palīdzi mums….. – iniciatīva vienmēr ir Svētajam Garam. Iniciatīva pāriet no Svētā Gara uz mums caur mūsu līdzdarbību – un mēs atrodamies tikumu, dievišķi iedvesmoto darbu sfērā (divina agere); no otras puses, kad šī iniciatīva iziet un paliek Svētā Gara ziņā (jo mūsu ziņā paliek apzināti neiebilst pret šo dievišķo darbību), norisinās divina pati – ļaušanās dievišķajai darbībai, tas ir, esam pakļauti dievišķajai darbībai.
Tad, kad ir šī iekšējā sakopotība, šī vientulības sajūta, šī nošķirtība no radības, tad ir viegli ieklausīties iekšējās kustībās, tad ir viegli Svētajam Garam darboties mūsos, rīkoties mūsos, īstenot divina pati – ļaušanos dievišķajam darbam: “Es aizvedīšu dvēseli vienatnē, un tur Es runāšu uz tās sirdi” (Hoz 2, 16). Un tāpēc ir arī nepieciešams, lai, ieklausoties šajā iekšējā balsī, kad mēs esam pakļauti šai dievišķajai darbībai, mēs tam neiebilstu, jo dažkārt šie Svētā Gara iekšējie čuksti prasa no mums grūtas lietas, prasa no mums pat varonīgus dāsnuma aktus, jo dievišķā darbība mūs ved uz pilnības augstumiem, svētuma augstumiem, un tad ir jābūt dāsniem, tad ir jāprot pieņemt to, ko labais Dievs no mums vēlas.
