Šā gada 21. martā Rīgas Garīgajā seminārā notika pirmā kursa audzēkņu ieģērbšana garīdznieku drānās. Uz sarunu esmu aicinājis trīs no viņiem, Kārli Miķelsonu, Aivaru Līci un Vitāliju Fiļipenoku. Pastāstiet, lūdzu, kādas ir jūsu izjūtas pēc šī notikuma?
Kārlis Miķelsons: – Es jūtos pārsteidzoši ātri pieradis pie sutanas. Droši vien vēl nedaudz jāpaiet laikam, līdz es pilnībā sapratīšu šo notikumu. Tas, protams, ir spilgti emocionāls brīdis. Droši vien katra seminārista lielākie svētki pirms ordinācijas.
Aivars Līcis: – Man arī, protams, šis ir ļoti emocionāli un garīgi saviļņojošs notikums. Liels prieks ir par to, ka izdevās sapulcināt šeit, šajā notikumā savu ģimeni. Tagad, kad šis pasākums ir beidzies, es saprotu, ka šo garīgo ceļu es varēšu turpināt tikai tad, ja es apstāšos, apklusīšu un, ja es patiešām divvientulībā ar Kristu spēšu lūgties, dzīvot šo garīgo dzīvi.
Vitālijs Fiļipenoks: – Manā dvēselē ir ļoti liels prieks par to, ka es saņēmu sutanu. Man ir tāda sajūta, it kā pats Kristus man devis sutanu un Viņš mani aicina sludināt cilvēkiem Dieva Vārdu, Dieva mīlestību, Dieva žēlsirdību. Protams, bija liels prieks, ka šodien bija atbraukuši arī daudzi no manas draudzes, radinieki un draugi, paziņas. Visi mani apsveica. Es ceru, ka Dievs nākotnē man palīdzēs īstenot šo savu aicinājumu.
Kā jūs izvēlējāties šādu savas dzīves ceļu?
Kārlis Miķelsons: – Iekšēja vēlēšanās iestāties seminārā bija jau ilgākus gadus. To noteikti iespaidoja tas, ka es piekalpoju kā ministrants. Tomēr bija nepieciešams kāds laiks, līdz es nobriedu. Acīmredzot tagad bija pienācis īstais laiks un es ļoti ātri, gandrīz vai spontāni izšķīros atbildēt Dieva aicinājumam un iesniegt dokumentus.
Aivars Līcis: – Es piedzimu Valkā, nekristīgā ģimenē. Pabeidzu vidusskolu, atbraucu uz Rīgu studēt. Trešajā kursā kristījos Katoļu Baznīcā. Drīz pēc tam sajutu aicinājumu uz garīgo dzīvi. Es jutu aicinājumu uz celibātu. Sāku just, ka tas, ko gribu darīt ir, savā dzīvē sludināt Dieva Vārdu. Tas man bija vienīgais solis, kas likās īsts, ko es varu darīt. Ja es to nedarīšu, dzīve man būs tukša un nepiepildīta. Pabeidzu augstskolu pagājušā vasarā. Tagad, pēc šī pusgada te mācoties, es nenožēloju šo soli.
Vitālijs Fiļipenoks: – Viss sākās ar to, ka pirms sešiem gadiem prāvests Aigars Bernāns uzaicināja mani piekalpot pie altāra. Biju bērnībā kristīts, bijis pie Pirmās Komūnijas, iestiprināts. Pirms tam nebija tāda iekšēja sajūsma, iekšēja vēlēšanās. Kad sāku piekalpot, man radās ļoti liela interese par visu, kas notiek tieši liturģiskajā ziņā. Sāku daudz jautāt savam prāvestam. Viņš man skaidroja. Daudz lasīju grāmatas. Tā pamazām es nonācu pie Jēzus. Viņš caur Liturģiju mani veda pie sevis. Pagājušajā gadā pabeidzu Zilupes vidusskolu, ļoti daudz pārdomāju un nolēmu, ka man jāiet mācīties uz semināru, jāiet pārbaudīt savu aicinājumu.
Ko jūs novēlētu tiem jauniešiem, kuri jūt aicinājumu uz garīgo kārtu, bet vēl tomēr šaubās?
Kārlis Miķelsons: – Iespējams, ka patiešām mazliet jāpagaida, jāļauj aicinājumam nobriest. Es nedomāju, ka, ja mēs esam uzmanīgi, esam gatavi atbildēt Dieva aicinājumam un mēģinām saklausīt Dieva balsi, šo aicinājumu ir iespējams tik vienkārši pazaudēt. Lai tas ir kā iedrošinājums kādam, kurš vienkārši vēlas pamēģināt, kurš vēlas redzēt, vai tas atbilst viņa iekšējām ilgām, patiešām atnākt un iesniegt dokumentus. Ļoti iespējams, ka pēc tam radīsies simpātijas pret šo ceļu.
Aivars Līcis: – Domāju, ka katrs jaunietis vēlas būt laimīgs savā dzīvē. Tieši tas bija tas iemesls, kāpēc es izvēlējos studēt seminārā. Ja Dievs tevi ir aicinājis, Dievs tevi šajā aicinājumā var darīt laimīgu. Tas, protams, prasa no cilvēka drosmi un uzticēšanos, paļāvību uz Dievu. Bet vajag riskēt, jo, ja jaunietis jūt, ka viņam ir aicinājums uz šo garīgo dzīvi, tā ir droša zīme, ka Dievam šajā ziņā ir kāds nodoms. Tad, kad tas brīdis ir pienācis, vajag saņemt drosmi un ar Dieva palīgu iet uz priekšu. Dievs pašķir ceļu. Viņš vienmēr palīdz šajā ceļā tiem, kurus viņš ir aicinājis.
Vitālijs Fiļipenoks: – Tiem, kuri šaubās, es gribu pateikt, ka nevajag baidīties. Vislabākais piemērs mums ir Jaunava Marija. Kad eņģelis Viņai jautāja, vai Viņa grib kļūt par Pestītāja māti, Viņa atbildēja – jā. Tāpat, arī jauniešiem, kuri jūt aicinājumu arī ir jāatbild Dievam bez bailēm – jā, es gribu sekot Jēzum, jo, ja Marija nebūtu teikusi – jā, pasaulē nebūtu piedzimis Pestītājs. Tāpat arī jebkurš cilvēks, kurš jūt aicinājumu, ja viņš teiks – nē, arī pasaulē caur šo cilvēku var nepiedzimt Pestītājs. Ja viņš atbild – jā, pārējiem caur šo cilvēku piedzims Pestītājs.
Paldies par sarunu! Lai jūsu izvēlētais ceļš nes Dieva svētību cilvēkiem un visai mūsu zemei!
Aigars Brikmanis, Vatikāna Radio, Rīga.
