Pagājušā gada 22.-24. novembrī vairāk kā 200 svētceļnieku grupa no Latvijas, kuras sastāvā bija dažādu konfesiju ticīgie no visas valsts, priesteri, Rīgas arhibīskaps-metropolīts Z. Stankevičs, Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins, militārpersonas, pašvaldību un valsts darbinieki, kā arī Latvijas Republikas ministru prezidente Evika Siliņa, devās uz Romu, lai atcerētos pirmā latviešu svētceļojuma simtgadi, piedzīvotu Mūžīgās pilsētas valdzinājumu un kristietības centra garīgo spēku cerības zīmē.
Pēc diviem mēnešiem – jau šā gada 25. janvārī, atsaucoties arhibīskapa Z. Stankeviča aicinājumam, sapulcējās tie svētceļnieki, kuri vēlējās atcerēties kopā pavadīto laiku, dalīties atziņās par piedzīvoto prieku un pateikties Dievam par svētceļojuma augļiem.
Svētceļnieku tikšanās sākās ar svēto Misi plkst. 11.00 Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, kuru svinēja Rīgas arhibīskaps- metropolīts Zbigņevs Stankevičs, koncelebrējot priesteriem Mihailam Volohovam un Aivaram Līcim.
Uzrunājot klātesošos, arhibīskaps piedāvāja vairākus pavedienus, no kuriem izraisījās domu un atziņu virkne, kas netiešā veidā izgaismoja arī Nacionālā svētceļojuma aizsākumu un jēgu.
Viņš minēja, ka tikšanās notiek Lūgšanu nedēļas par kristiešu vienotību noslēguma dienā, šajā dienā piemin arī apustuļa Pāvila konversiju un 25. janvāris šogad ir Dieva Vārda svētdiena, kad katoliskajā Baznīcā īpaša uzmanība tiek pievērsta Svētajiem Rakstiem.
Pievēršoties Svēto Rakstu tēmai, arhibīskaps atzīmēja, ka Raksti ved pie Dieva, ir Viņa vēstule mums un atgādināja kāda Austrumu svētā atziņu, ka Svētais Gars mājo šajās lappusēs.
Šodien nevaram tikties ar Jēzu tieši, sacīja arhibīskaps, bet Vārds top miesa arī tad, kad lasām Svētos Rakstus. Tie var kalpot kā spogulis, kurš izgaismo mūsu dvēseles, bet no arhibīskapa sacītā izriet, ka, raugoties šajā spogulī, iespējams izvērtēt un izprast arī pasaules globālo notikumu cēloņus, iespējamo attīstību un šāda – Dieva Vārdā sakņota izpratne var sniegt mieru.
Šī gara spoguļa darbības principu izgaismoja arhibīskapa vārdi par cilvēku stereotipiem un aizspriedumiem – ļoti izplatīts ir uzskats, ka baušļi, Svētajos Rakstos ietvertā patiesība par Dievu un cilvēku, Viņa dotie “spēles noteikumi” ierobežo cilvēka brīvību.
Protams, šāda nostāja rada jautājumu – vai arī satiksmes noteikumi ierobežo cilvēka brīvību, vai tomēr palīdz ceļotājam laimīgi nonākt iecerētajā mērķī?
Atsaucoties uz dienas lasījumu no Isaja grāmatas, arhibīskaps atgādināja, ka arī Raksti ir tā gaisma, kuru ierauga tautas, kas staigā tumsā un no viņa teiktā izriet, ka tie izgaismo arī tā posta, ar ko saskaras mūsdienu civilizācija, sakni – cilvēce ignorē ”spēles noteikumus”- Dieva doto vērtību skalu un cieš.
Pieskaroties dienas otrā lasījuma no Pāvila 1. vēstules korintiešiem tematikai, arhibīskaps pievērsās kristiešu vienotības tēmai – sniedza īsu ieskatu šā gada Lūgšanu nedēļas par kristiešu vienotību pasākumā Rīgas Mateja baptistu baznīcā un atzina, ka, kaut līdz Dievgalda kopībai vēl tāls ceļš ejams, taču konfesijas arvien vairāk tuvinās un visām kopīga ir Kristība, Svētie Raksti un mīlestība.
Arhibīskaps arī atzīmēja konfesiju savstarpējo papildinātību – kā nav vienam, tas ir otram – baptistiem ir ekstrēmas vīru nometnes, kuras ir gan izturības, gan gara piedzīvojums un ir augļi – ne viens vien dalībnieks pēc tām sajutis aicinājumu uz mācītāja amatu. Austrumu kristiešiem ir ļoti dziļa ikonu teoloģija un “sacrum” izjūta, kas katoļiem pēckoncila laikā kļuvusi vājāka, savukārt protestantu baznīcās ir ļoti cienīts Dieva Vārds, bet nav tik izkopta sakramentālā teoloģija. Skatoties uz otru ne kā konkurentu, bet brāli un māsu Kristū, sacīja arhibīskaps, varam mācīties viens no otra un gūt labumu.
Arhibīskaps nevairījās pieskarties joprojām ļoti aktuālai Baznīcas problēmai, par kuru runā šajā Rakstu fragmentā runā Pāvils – viens vai otrs draudzes līderis dažkārt aizēno Kristu, ticīgie kļūst par to sekotājiem un viņu starpā rodas nesaskaņas. Vēstures gaitā apustuļa Pāvila minēto Apollu, Pēteri un viņu laika biedrus nomainīja Luters, Kalvins un vēl citi, kuru sekotāji dažkārt savā starpā pat karojuši.
Arī šodien ticīgo vēlme izcelt savu novirzienu, liturģijas vai sludināšanas veidu, kopienu vai draudzi un tās harizmātisko līderi kā labāko un patiesāko, nav izzudusi un dažkārt iemājo arī konfesiju iekšienē, aizēnojot To, kurš audzē un tiesas dienā pārbaudīs, kāds bijis katra darbs (sal. 1. Kor 3, 14).
Tomēr arhibīskapa sacītais atstāja sirdī labu cerības pēcgaršu, jo arī konfesiju tuvināšanās process ir svētceļojums vienam pie otra un visiem kopā – pie Kunga.
Arhibīskapa homīlijā izteiktajās atziņas rosināja arī jautājumu, kāds tām sakars Nacionālo svētceļojumu? Jāteic, ka atslēga ir tieši Vārda iemiesošanās. Radot cilvēku pēc Sava tēla un līdzības, Kungs deva tam arī spēju radīt ar vārdu, brīdinot, ka par katru veltīgu vārdu būs jāatbild ( sal. Mt 12, 36-37).
Mēs domājam valodiski – jau domas aizmetnī ietērpjot ideju vārdos un, kā vēlāk svētceļnieku tikšanās laikā atzina viens no organizatoriem – Jānis Smelters, iesākumā bija ideja, bet Dievs tai deva varenu “augumu” – sākotnējā iecere bijusi ap 40 cilvēku liela grupa, bet Romā ieradās pāri 200.
Pēc svētās Mises sekoja svētceļnieku tikšanās Svētdienskolas telpās Mazā Pils ielā 2, kurā arhibīskaps aicināja klātesošos dalīties iespaidos un sniegt liecību par Romā piedzīvoto un jāatzīst, ka svētceļnieku sacītajā skanēja liela, silta prieka nots.
Pats arhibīskaps liecināja, ka iespaidīgs moments bija ieiešana uz Svētā Pētera baziliku caur vārtiem, kuri atvērušies it kā paši no sevis. Viņš atzina, ka bijis īpašs pārdzīvojums svinēt Misi pie lielā altāra centrā un latviešu valodā, jo viņa dzīvē šāda iespēja vēl nebija bijusi. Īpaši arhibīskapu uzrunājuši paši svētceļnieki ar savu pāri plūstošo prieku, redzamo Dieva darbību viņu sirdīs, viņa atmiņās palikusi arī tikšanās ar daļu no grupas, kuri piedalījās arī braucienā uz Dženazāno ar pāvesta pasvētīto Laba Padoma mātes svētgleznu.
Savukārt Latvijas vēstniece ASV Elita Kuzma, kura savā laikā bijusi arī vēstniece Vatikānā, izteica prieku, ka radusies iespēja piedalīties šajā pasākumā, jo vēstnieku tikšanās šoreiz notikusi tieši Rīgā. Viņa atcerējās pāvesta vārdus tikšanās laikā svētā Klementa zālē, kur viņš aicināja paņemt līdz uz Latviju Romā pavadīto laiku, lai šis pārdzīvojums sniegtu atvieglojumu un pavadītu ilgu laiku. Vēstniece izcēla šī svētceļojuma valstisko nozīmi – LR Ministru prezidentes E. Siliņas un delegācijas piedalīšanos, kā arī premjeres tikšanos ar pāvestu Leonu XIV gan kopīgajā, gan privātā audiencē. Tas stiprināja Latvijas valstiskumu, attiecības ar Svēto Krēslu un E. Kuzma atcerējās pāvesta izteikto pateicību premjerei, ka viņa atvedusi tik lielu svētceļnieku grupu, kas tuvina ilgtspējīgu un pelnītu mieru šajā reģionā, kā arī minēja, ka Latvijas svētceļnieki bija redzami ASV katoļu televīzijā. Savu nelielo atmiņu stāstījumu E. Kuzma noslēdza ar cerīgu atziņu, ka uz nākamo Jubilejas gadu nemaz tik ilgi nav jagaida – tas būs 2033. gadā. Varbūt atkal notiks Nacionālais svētceļojums?
Atmiņās par svētceļojumu un tā gaisotni dalījās arī Jēkaba katedrāles draudzes administrators Renārs Birkovs, kuram īpaši siltas atmiņas palikušas par pāvesta rokasspiedienu un viņš atcerējās interesantu sakritību – arī pirmajā latviešu svētceļojumā uz Romu 1925. gadā piedalījies Jēkaba katedrāles draudzes prāvests Eduards Stukels.
Kāds no organizatoriem – Gatis atcerējās virsaiša Kaupo svētceļojumu uz Romu 1203. g. un atzina, ka šis ceļš ilgst līdz šodienai. Vēl kāda svētceļniece liecināja, ka brauciens gadījies ļoti grūtā dzīves brīdī un viņu izglābis, kā arī atzina, ka viņai īpaši tuvs pāvests Leons XIV: “Jā, tas ir mans pāvests!”. Cita ceļojuma dalībniece atzina, ka viņas centrālā izjūta izsakām ar pazīstamās dziesmas vārdiem: “Debesis ir tuvu klāt”, bet kāds vīrs liecināja, ka arī viņa svētceļojums noticis grūtā dzīves periodā, bet viņš saņēmis no Kunga daudz žēlastību un pat dziedināšanu.
Priesteris Mihails Volohovs, kurš ir pētījis Latvijas un Svētā Krēsla attiecības, tuvojoties liecību vakara izskaņai, sniedza interesantu ieskatu Jubilejas gadu un svētceļojumu vēsturē un, atskatoties 1925. g. svētceļojumu, pastāstīja, ka tā virzītājs bijis toreizējais apustuliskais nuncijs Latvijā Antonio Cekini, kurš vēlējies visu Baltijas apgabalu atgriezt Tēva mājās. M. Volohovs pieminēja arī skaistu, bet maz zināmu faktu par pirmo latviešu svētceļojumu – tā laika Itālijas presē tas dēvēts par ”dziedošo svētceļojumu”, jo latvieši visās bazilikās dziedājuši, un šķiet, šī tradīcija tika turpināta arī 2025. gada svētceļojumā, kas pārklājās arī ar Koru jubileju.
Atskatoties uz 25. janvārī notikušo Latvijas Nacionālā svētceļojuma dalībnieku tikšanos ar pateicības un atmiņu smaržu, no zemaziņas dzīlēm uznirst apjausma, ka tajā jau likti pamati nākamajam – 2033. g. Jubilejas gada svētceļojumam.
Teksts un foto: Stella Jurgena
