16. maijā daudzi Latvijas dievnami atkal vēra durvis apmeklētājiem Baznīcu nakts kultūras pasākumu ietvaros, dodot iespēju iepazīt Baznīcu, tās vēsturi un kultūras mantojumu.
Šajā pasākumā Rīgas Svētā Jēkaba Romas katoļu katedrāles draudze piedalās ne pirmo gadu, bet šogad 16. maijs bija mēneša trešā sestdiena, kad katedrālē notiek dziedināšanas svētā Mise. Šoreiz to plkst. 18.00 svinēja Rīgas arhibīskaps V. E. Zbigņevs Stankevičs, tādējādi atklājot Baznīcu nakts norises katedrālē. Klātesošie dievkalpojumā saņēma gan arhibīskapa skaidrotā Dieva Vārda barību, gan Euharistijā klātesošo Kungu, kā arī bija iespēja pēc Mises pieiet pie arhibīskapa, lai saņemtu viņa aizlūgumu miesas un gara veselībai.
Uzrunājot klātesošos, arhibīskaps vispirms pievērsa uzmanību Dieva nemitīgajai, uzturošajai klātbūtnei pasaulē – atskatoties uz nule pagājušo Debeskāpšanas dienu, viņš atgādināja, ka Jēzus, iemiesojies un izdzīvojis cilvēka dzīvi, gan ir aizgājis Debesīs un apsēdies pie Tēva Visuvaldītāja labās rokas, tomēr paliek klātesošs pasaulē līdz laiku beigām, būdams gan imanents – klātesošs, gan transcendents – pāri mums esošs. Jēzus vieta pie Visuvaldītāja labās rokas norāda uz Viņa līdzīgajām tiesībām, sacīja arhibīskaps un uzdeva jautājumu – kāpēc mēs Viņu neredzam un nesaklausām Viņa klātbūtni? Neaptveram, ka bez Viņa uzturošās klātesamības pasaule, dzīvās radības un cilvēki beigtu pastāvēt? Viņš sniedza arī atbildi – tās ir cilvēka pārmantotā pirmdzimtā un vēlāk paša izdarīto grēku sekas – acis tiek “turētas”, līdzīgi kā Lk 24, 16 aprakstītajā notikumā- pat mācekļi neatpazīst Augšāmcelto.
Viņa teiktais aktualizē cilvēka un Dieva atšķirīgo redzējumu par pasauli un tās norisēm, kā arī par pašu cilvēku – Rad 3, 5-6 aprakstītā cilvēka izvēle pašam noteikt labu un ļaunu ir uzlikusi garīgajai redzei “klapes” un sekas kļūst arvien jūtamākas- tiem, kuriem ir vara un materiālie resursi, arī karš un masu slepkavības, cilvēku novešana nabadzībā, ģimenes izārdīšana šķiet laba, jo dod iespēju vairot savu varu un pelnīt, bet acis uz skaidrajiem Dieva dotajiem desmit labas un taisnīgas dzīves noteikumiem paliek “aizturētas”.
Satraucoši izskanēja arhibīskapa brīdinājums par to, ka Dievs apstākļos, kad cilvēces grēku mērs ir pilns, var savu sargājošo roku arī paņemt nost, kā tas notika Noasa laikā un arī vēlākos Pestīšanas vēstures brīžos. Jāatzīst – tas noticis arī pavisam nesenā vēsturē 20. gs. – bijuši divi pasaules kari, totalitāras iekārtas un rodas jautājums, cik ilgi Viņš vēl pacietīgi turēs savu sargājošo roku par mūsu 21. gadsimta civilizāciju?
Tā kā svētā Mise tika svinēta par dziedināšanu un sirdzējiem, arhibīskaps uzrunā pievērsās ciešanu un slimību divējādam raksturam – vienas ir tiešas grēka sekas, savukārt citas, apzināti pieņemtas, dara cilvēku par Kristus līdzdalībnieku pestīšanas darbā, par ko vēstī dienas otrais lasījums: “Bet, tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties (1 Pēt 4, 13)”.
Arhibīskaps savā uzrunā aktualizēja arī jautājumu par mūsdienu cilvēkam grūti aptveramo Dieva spēku, kas izriet no Viņa kā visuvaldītāja varas – Viņš spēj “atcelt” paša dotos dabas likumus un ļauj notikt tam, ko saucam par brīnumu – slimie negaidīti izveseļojas, orgāni funkcionē tādā veidā, ko medicīnas zinātnes nespēj izskaidrot un jāteic, ka šādā veidā Dievs jau zemes dzīvē sniedz mazu ieskatu realitātē, par ko runā apustulis Pāvils:“[…]ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl ” (1Kor 2, 9).
Pēc dievkalpojuma arhibīskaps ar viņam raksturīgo siltumu un iejūtību deva savu svētību un aizlūdza par visiem, kuri to vēlējās.
Taču ar to Baznīcu nakts veldzējošā terapija Jēkaba katedrālē nebeidzās – Misei sekoja trīs dažādi koncerti un klātesošie varēja baudīt mūzikas dziedinošo pieskārienu garam un miesai, kā arī varēja iepazīt katedrāles vēsturi un uzkāpt tās tornī, par ko rūpējās Jānis Smelters.
Pirmajā koncertā muzicēja Jēkaba katedrāles ērģelniece Ilona Birģele, kura šoreiz spēlēja klavieres, čelliste Inita Malnača un spēcīga, sudrabaina soprāna īpašniece Evita Zālīte.
Triju mākslinieču izpildījumā skanēja gan seno skaņu meistaru, gan mūsdienu komponistu skaņdarbi, Evitas Zālītes dzidrās balss dziedāta, izskanēja arī pazīstamā Jāņa Kalniņa dziesma “Par katru stundu pateicos”, kuras vārdi savienojās ar arhibīskapa sacīto – Visuvaldītājs ir tas, no kura saņemam šīs sekundes, minūtes, stundas, kas kļūst par gadiem un gadsimtiem, par kuriem pateikties. Abas mūziķes un dziedātāja programmu bija veidojušas kā veltījumu Dievmātei un bija iespēja dzirdēt ne tikai dzidro, daudziem labi pazīstamo F. Šūberta “Ave Maria”, bet arī pārsteidzošo, Gara liesmu apņemto 20. gs. tango skaņraža Astora Pjacollas slavinājumu Dievmātei, kurš atklāja dziedātājas balss krāšņumu, un Viljama Gomesa rāma, svinīga miera apņemto dziedājumu Marijai.
Sekoja krievu jauniešu kora “Accolada” (diriģente Oksana Čerkasova, koncertmeistare Tatjana Zorina) koncerts, kur dziedātāji klātesošo sirdis dziedināja ar Pareizticīgās baznīcas dziedājumiem – seniem bizantiešu skaņu rakstiem, 18. gadsimta ukraiņu komponistu D. Bortņanska un A. Vedela garīgo mūziku, kā arī vēlākos laikos tapušiem pareizticīgo liturģiskajiem dziedājumiem un jāpiebilst, ka D. Bortņanskis dzimis Sumos (Ukraina), kur Krievija pastrādāja kara noziegumus pēc tās iebrukuma suverēnajā Ukrainas valstī. Kora dalībnieki šādā veidā izteikuši savu attieksmi pret šo brutālo karu, atbalstu Ukrainai un vienlaicīgi šie dziedājumi ir vēstījums, ka Pareizticīgā baznīca nav ne Putina, ne Maskavas patriarha Kirila, bet Kristus baznīca, kurā “[…] vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne bauslības cilvēka, ne pagāna, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos – Kristus” (Kol 3,11). Koris visus dziedājumus izpildīja atbilstoši Pareizticīgās baznīcas tradīcijai – “a capella” jeb bez pavadošajiem mūzikas instrumentiem un pārsteidza izpildījuma augstais līmenis, kas liecināja par dziļu godbijību pret Kungu, liturģiju un arī modināja lielu cerību – ja ir jaunieši un pieaugušie, kuri ziedo savu laiku un spēkus, lai apgūtu un izpildītu šos liturģiskos dziedājumus Dieva godam, ir iespējama atgriešanās un civilizācijas augšāmcelšanās.
Plkst. 21.00 klātesošie kopā ar kori un draudzes priesteri Renāru Birkovu vienojās Kunga lūgšanā, atskaņojot šo lūgšanu skaņu rakstā no Lūcijas Garūtas kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” un no dziļas zemapziņas uznira jautājums, vai Kunga lūgšanas dziedājums tieši no šīs kantātes, kuras pirmatskaņojums notika Otrā pasaules kara laikā – 1944. g. 15. martā, nav pravietisks? Dieva radītā pasaule šobrīd jau deg daudzās vietās un vai mēs Latvijā paliksim pasargāti?
Pasākuma noslēgumā izskanēja Jāzepa Mediņa mūzikas skolas audzēkņu Kristīnes Sofijas Poriņas (balss), Matīsa Friķa (balss), Arhipa Borovika (akordeons) un Beātes Purauskas (flauta) koncerts, kurā jaunieši atskaņoja dažādu laiku komponistu skaņdarbus un jaunu cilvēku klātbūtne šādā pasākumā liecina par Baznīcas pievilcību un dzīvotspēju.
Teksts un foto: Stella Jurgena
