Šā gada 26. jūlijā katoliskā Baznīca atzīmēja jau 6. pasaules Vecvecāku un senioru dienu, kuru iedibināja pāvests Francisks, mudinot pievērst uzmanību tiem cilvēku saimes brāļiem un māsām, kuru dzīves kuģis jau tuvojas Mūžības krastiem, bet kuru viedums un pat tikai klusa klātbūtne joprojām spēj daudz mācīt gados jauniem un spēka pilniem līdzcilvēkiem. Pāvests Leons turpina sava priekšgājēja iedibināto tradīciju un viņa šā gada Vēstījuma Pasaules Vecvecāku un senioru dienai moto ir vārdi no Vecās derības pravieša Jesajas grāmatas “Es tevi nekad neaizmirsīšu (Jes 49, 15)“, tādējādi izgaismojot Dieva mīlestības īpašo raksturu – Viņš neaizmirst cilvēku nevienā dzīves posmā, sauc to vārdā, aicinot cilvēkus rīkoties līdzīgi Viņam. Pāvests raksta: “Dieva mīlestība, kas nevienu neaizmirst, piedāvā sevi kā taisnīguma aktu un atbildi uz anonimitāti, kurā cilvēka dzīve pārāk bieži pazūd“ un šie svētki ir iespēja neaizmirst draudzes vecākā gadagājuma brāļus un māsas, izsaukt tos no anonimitātes nebūtības cilvēciskas iepazīšanas un satikšanās gaismā.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudzē Vecvecāku un senioru dienu atzīmē jau kopš tās pirmsākumiem, apvienojot ar draudzes aizbildņa svētā Jēkaba svētkiem. Arī šogad draudze 26. jūlijā pulcējās uz šo divkāršo svētku Misi plkst. 11.00, ko šoreiz svinēja Latvijas Starpdiecēžu augstākā garīgā semināra rektors, priesteris Marcins Vozņaks.
Savu uzrunu priesteris iesāka ar mazu stāstu par tēvu, viņa trīs dēliem, dzimšanas dienu un cūciņu. Dēli ieradušies sveikt tēvu dzimšanas dienā – viens vēlējis tēvam laimi, otrs – veiksmi, bet trešais atzinis, ka veiksme un laime nav neko vērtas, ja nebūs veselības. Savukārt tēvs, norādot uz bagāti klāto svētku galdu, sacījis, ka cūciņa, no kuras gatavoti ēdieni, pirms trim dienām bija vesela, bet tai pietrūka laimes un veiksmes.
Šķiet, kāds sakars neveiksmīgajai cūciņai ar dienas lasījumiem, taču ar šo līdzību priesteris Marcins atvēra durvis svētā Jēkaba dienas evaņģēlija vēstījumam, kurš stāsta par Cebedeja dēlu māti, kura lūdz Jēzum: “Saki, lai šie abi mani dēli sēd Tavā valstībā viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku.” (skat. Mt 20, 21). Vai šī māte lūdz ko sliktu? Viņa vēl saviem dēliem labāko un priesteris paskaidroja, ka šis lūgums izpauž ilgas pēc katra izredzētās tautas ticīgā sapņa piepildījuma – atrasties Kunga tuvumā. Šo ilgu kontekstā ir saprotama arī evaņģēlijos aprakstītā farizeju vēlme pēc pirmajām sēdvietām sinagogās, bet raisās jautājums, vai cilvēks pats vienmēr saprot, kas viņu tuvina Dievam un ko īsti lūdz sev vai kādam citam?
Priestera sacītais mudināja pārdomāt, kā atpazīt to, kas ir mums, mūsu tuvākajiem derīgs un labs arī no Dieva skatpunkta, vai šķietami neatbildētas lūgšanas tomēr nav atbildētas, tikai Dievs tās uzklausījis citādi, nekā esam vēlējušies un kādēļ gadījumos, kad Dievs, atbildot uz ļoti neatlaidīgu lūgšanu, “piekāpjas” un piešķir kāroto, tas reizēm lūdzēju dara nelaimīgu.
Tā kā neviens, ne svētais Jēkabs, ne kāds cits nav kļuvis par izcilu ticības varoni uzreiz, bez ilgas cilvēciskas un garīgas augšanas visa mūža garumā, priesteris Marcins atgādināja par rutīnu jeb ieradumu turēties uz pareizā ceļa. Bieži šo vārdu uztveram negatīvi, taču to var izprast kā labu ieradumu, kad cilvēks, neskatoties uz novirzīšanos un klupieniem, atgriežas uz pareizā ceļa, kurš aizvedīs uz mājokļiem Dieva tuvumā.
Pēc svētās Mises Jēkaba draudze pulcējās Kūrijas dārzā uz nelielu agapi, kurā, jau mazliet rudenīgā siltuma samīļoti, satikās un gardumus baudīja draudzes vecāka un arī jaunāka gadagājuma brāļi un māsas, īstenojot cilvēka sirdī joprojām pastāvošo neatceļamo vajadzību pēc patiesas tuvības.
Teksts un foto: Stella Jurgena
