14.augusta vakarā Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs Aglonā svinēja Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas vigīlijas dievkalpojumu. Turpinājumā piedāvājam izlasīt pilnu arhibīskapa sprediķa tekstu.
Dārgie svētceļnieki!
Katru gadu mēs esam šeit – mūsu dzimtās zemes – Latvijas galvenajā svētvietā. Datums ir tas pats. Vieta arī. Bet mūsu dzīves situācija katru reizi ir cita. Katru reizi atgriežamies šeit ar jaunu dzīves pieredzi, jaunām sajūtām un mazliet citādu skatienu uz pasauli. Katrs svētceļnieks ir atnācis vai atbraucis uz šejieni, lai nestu Dieva priekšā savas un savai sirdij dārgo cilvēku vajadzības un rūpes. Ko mēs šodien īpaši gribētu caur Dievmātes aizbildniecību novēlēt Dievam, kādās jomās gribam piesaukt Viņa palīdzību, par ko aizlūgt un par ko piedomāt? Protams, katram ir savas dziļi personiskas vajadzības un savi sirdī visdziļākie lūgšanu nodomi. Tomēr pacentīsimies paskatīties arī uz to, kas būtu mūsu kopīgās rūpes? Protams, te nav iespējams uzskaitīt visu, bet šobrīd sevišķi svarīgas jomas ir mūsu valsts drošība, demogrāfija un ilgtermiņa attīstība.
Pārdomāsim tikko dzirdētos Svēto Rakstu lasījumus un Dievmātes lomu kristiešu dzīvē, lai šodienas svētku kontekstā ieraudzītu Dieva atbildi uz šā brīža situāciju.
Pirmajā lasījumā dzirdējām par Dieva šķirsta ienešanu Jeruzalemē. Šķirsts bija kā Dieva klātbūtnes un aizsardzības zīme šai vietai un tautai. Protams, tā bija tikai tādā gadījumā, ja tauta saglabāja uzticību Sinaja kalnā noslēgtajai derībai, tas nozīmē, nepievērsās citiem dieviem un ievēroja taisnīgumu cilvēku savstarpējās attiecībās. Tātad šķirsts neaizsargāja maģiskā veidā. Kā zinām, pēc vairākiem gadsimtiem, tautas un tās vadoņu daudzkārtējas neuzticības un pārkāpumu dēļ Dieva godība pameta un pārstāja sargāt šo vietu. Pirms tam tas tika atklāts pravietim Ecehiēlam viņa aprakstītajā redzējumā (skat. 10. nod.). Bez šīs Dieva klātbūtnes un aizsardzības Jeruzaleme tika ienaidnieku aplenkta un nopostīta, bet tauta aizvesta gūstā un deportēta uz Babiloniju. Tikai pēc tam, kad tauta apjauta, atzina un nožēloja savus grēkus, tai tika dota iespēja atgriezties Apsolītajā zemē un sākt visu no jauna. Vai mēs, atskatoties uz mūsu tautas vēsturi, neatpazīstam arī paši sevi šajā aprakstā?
Vai šodien šis Kunga šķirsts ir kaut kur atrodams? Ja jā, tad kā saprast un piemērot mūsu situācijai šo Kunga šķirsta ienešanu, lai tā īstenotos mūsu vidū – Rīgā, Rēzeknē, Daugavpilī un visā Latvijā? Kā saglabāt šo Kunga aizsargājošo klātbūtni mūsu dzimtajā zemē, mūsu mājās? Iespējamajai atbildei ir vismaz trīs aspekti.
Katrā mūsu dievnamā ir šis Kunga šķirsts, ko saucam par tabernakulu. Tur uzglabājam Jēzus Kristus miesu zem maizes zīmēm. Vairākās Latvijas vietās notiek nepārtraukta, citās tikai noteiktās dienas stundās, lūgšana šī Kunga šķirsta priekšā. Tur mēs tiekam stiprināti, savā ziņā – caurstrāvoti ar Kunga klātbūtni.
Ne velti lasījums par Dieva šķirsta ienešanu Jeruzalemē ir sasaistīts arī ar šodienas svinībām – ar Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšanu debesīs. Viņa bija tas šķirsts, kurš Jēzu ienesa pasaulē. Jaunava Marija, sadarbojoties ar Svēto Garu, ļāva Jēzum piedzimt uz zemes. Savas zemes dzīves laikā Jēzus teica: “Svētīgi tie, kas klausās Dieva Vārdu un to sargā!” (Lk 11,28) Viņa Māte Marija bija pirmā Dieva Vārda klausītāja, kura teica: “Dariet visu, ko Viņš jums teiks”. (Jņ 2,5) Pateicoties viņas iesaistei Galilejas Kānā kāzu laikā, Jēzus veica savu pirmo brīnumu. Vai šodien šāda viņas iesaistīšanās arī ir iespējama? Protams, par to liecina neskaitāmās piemiņas zīmes jeb votas Dievmātes svētvietās visās pasaules malās. Tās ir pateicības izpausme par uzklausītām lūgšanām un brīnumiem, kas ir notikuši caur viņas aizbildniecību.
Sv. Pāvils vēstulē Kolosiešiem rakstīja: “Tagad es priecājos savās ciešanās par jums, savā miesā papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās, par Viņa miesu, kas ir Baznīca.” (1,24) Kas tad iztrūkst Kristus ciešanās? Vai te nav kāda pretruna? Kristus upurim taču ir pietiekošs spēks atbrīvot mūs no ļaunuma un grēka varas. Tomēr tas, kas iztrūkst, ir mūsu līdzdarbība.
Vēstulē Ebrejiem lasām: “Bet jūs esat tuvojušies dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzalemei, un daudzu tūkstošu eņģeļu sapulcei, un debesīs pierakstīto pirmdzimušo draudzei, un taisnīgajām, pilnību sasniegušajām dvēselēm, un Jaunās derības vidutājam Jēzum.” (12,22-24) Tās ir dvēseles, kas jau ir debesīs un Jaunava Marija ir pirmā starp tām. Tātad Jaunava Marija, caur kuru Jēzus atnāca pasaulē un kura kopā ar apustuļiem Vasarsvētku dienā saņēma Svēto Garu, arī ir Dieva šķirsts, kurā mājo Dieva godība.
Svētais Pāvils raksta “Vai nezināt, ka jūs esat Dieva svētnīca un ka Dieva Gars mājo jūsos?” (1 Kor 3,16). Tātad arī cilvēks, kurš ir atgriezies no grēkiem, pieņēmis kristību un piedzimis no augšienes – kļūst par Kunga šķirstu, kurā mājo Dieva Gars. Citā vietā lasām Pāvila vārdus: “Mani bērniņi, es atkal sāpēs jūs dzemdēju, līdz kamēr Kristus izveidosies jūsos.” (Gal 4,18)
Tātad mūsu lielākais izaicinājums ir: kā kļūt par šo Kunga šķirstu, kurā garīgā veidā mājo Kristus? Te var vilkt paralēles ar Viņa piedzimšanu no Jaunavas Marijas. Arī mēs Viņu ieņemam garīgi, kad nožēlojam grēkus, atsakāmies no ļaunā, pieņemam vai atjaunojam kristību un “ietērpjamies Kristū”. “Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū.” (Gal. 3,27). Tātad šis dievišķais Vārds, ar kuru un kurā ir tikusi radīta pasaule un viss pastāv Viņā (sal. Kol 1,15-17 un Jņ 1,3) – bija tapis miesa, miris un augšāmcēlies un sēž pie Visvarenā labās rokas, noslēpumainā veidā var piedzimt un iemājot arī mūsos. Pie tam tas nav vienreizējs akts, jo tam gan ir sākums, bet beigas būs tikai mūžībā. Kā raksta sv. Jānis: “Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību.” (Jņ 1,16)
Jēzus Mātes misija nav beigusies līdz ar viņas zemes dzīves beigām. Vērojot Marijas rīcību Evaņģēliju un Apustuļu darbu aprakstos, varam mācīties Dievmātes paklausību Sv. Garam un rūpi par līdzcilvēkiem. Tagad Viņa ir svēto pulkā, par kuru lasām vēstulē Ebrejiem, un viņas karstākā vēlēšanās ir, lai Viņas Dēls Jēzus uz zemes tiek pieņemts un godināts. Galilejas Kānā izteiktie vārdi: “Dariet visu, ko Viņš jums teiks!” paliek spēkā arī šodien. Bet tas nav viss. Apustulis Jēkabs raksta: “Taisna lūdzēja lūgšanas spēj panākt daudz.” (Jk 5,16)
Jau kopš pirmajiem gadsimtiem kristieši ir atzinuši Jēzus Mātes īpašo lomu ticības dzīvē. Senākās pēdas mākslā un Baznīcas tēvu mācībā ir atrodamas jau sākot ar 2. gadsimtu. Priskillas katakombās Romā ir iespējams aplūkot vienu no pirmajiem attēliem, kurā redzama “Madonna” ar Bērnu. Tajā pašā laikā Justīns moceklis (+165) un Irenejs (+202) runā par Mariju kā par “jauno Ievu”: viņas ticība un paklausība izlīdzina pirmās sievietes neticību un nepaklausību. Var atzīmēt arī Lionas bīskapa Ireneja domu: “nebija pietiekami, ka Ādams Kristū tika atpestīts; bet bija pareizi un nepieciešami, ka Ieva tiktu atjaunota Marijā.” Ar to tiek uzsvērta sievietes nozīme pestīšanas darbā un ielikts pamats tam, lai Marijas godināšana būtu nesaraujami saistīta ar dievbijību pret Jēzu — tā ir saikne, kas turpinās visus gadsimtus kopš kristietības aizsākumiem.
Sākot ar 3. gadsimtu, mums ir zināmi Marijas attēlojumi, kuros viņa ir klātesoša Austrumu Gudro pielūgsmē Jēzum. Šādi attēli ir atrodami Domicillas un Kaliksta kapsētās; 4. gadsimtā — sv. Pētera un Marcellina kapsētā. Agrīno kristiešu kapos Marija bieži ieņem godpilnu vietu starp svētajiem, kas tiek attēloti kā aizbildņi dvēselēm; viņas vārds (piem., “MARIA” vai “MARA”) bieži ir blakus šiem attēliem. Bez šaubām, tas nav jāuztver kā viņas vārda vai attēla pielūgšana— taču šie fakti liecina, ka agrīnie kristieši Mariju godināja īpašā veidā. Turklāt pats senākais attēls datējams ar 2. gadsimta sākumu, tāpēc jau pirmajos piecdesmit gados pēc apustuļa Jāņa nāves Marijas godināšana Romā ir apliecināta kā dzīva un plaukstoša.
Viena no nozīmīgākajām liecībām par īpašu Marijas godināšanu ir lūgšana Sub tuum praesidium (“Tavā patvērumā”), kurā kristīgā kopiena tieši vēršas pie Marijas, meklējot viņas palīdzību briesmu un grūtību stundā. Šīs lūgšanas izcelsme tiek saistīta ar Aleksandrijas kontekstu, kur 20. gadsimta sākumā tika atrasts ēģiptiešu papiruss ar tekstu, kas datēts ar 3. gadsimta beigām. Sub tuum praesidium tiek uzskatīta par vissenāko lūgšanu, kas piesauc Jaunavas Marijas palīdzību.
Tātad redzam, ka Marijas godināšana nav nejaušs vēlāko laiku papildinājums, bet gan ticības dzīves auglis, kura saknes meklējamas pašos Baznīcas vēstures pirmsākumos: Vecās Derības un Evaņģēliju apraksti un pravietojumi, agrīnie attēli, Baznīcas tēvu teksti un ļoti senā liturģiskā lūgšana Sub tuum praesidium apliecina, ka kristieši jau no pirmajiem gadsimtiem piesauca Marijas aizbildniecību un viņu godināja īpašā veidā.
Daudz spēj taisnīgā lūgšana! Jēzus Māte ir pirmā starp taisnīgajiem un svētajiem. Varam būt laimīgi, ka dzīvojam zemē, kura kopš 1215. gada ir īpaši veltīta Viņas aizbildniecībai un tāpēc saucas Terra Mariana. Tomēr tāpat kā gadījumā ar Vecās Derības Kunga šķirstu, tas nedarbojas maģiskā veidā, bet Dievs no tautas gaida uzticību ar Viņu noslēgtajai Derībai. Redzam, ka Latvijā mums ne viss ir iepriecinoši šajā ziņā. Tāpēc varam teikt, ka arī pie mums kaut kas iztrūkst Kunga ciešanām. Marija labi zina, kā to papildināt un vēlas mums palīdzēt. Atsaucoties uz Dievmātes aicinājumu Fatimā, 1984. gadā pāvests Jānis Pāvils II veltīja pasauli viņas Bezvainīgajai sirdij, un pēc gada Padomju Savienībā sākās perestroika jeb pārbūve, kas beidzās ar PSRS sabrukumu. Tā rezultātā Latvija atguva neatkarību. Sākot ar 2009. gadu mēs šeit Aglonā vairākas reizes esam veltījuši Latviju Viņas Bezvainīgajai Sirdij. Tomēr šis garīgums vēl nav izplatījies itin visās Latvijas draudzēs. Būtu svarīgi to izdarīt katrā draudzē, vienā konkrētā dienā visā Latvijā.
Šodien, kad Ukrainas tauta cīnās par savas valsts pastāvēšanu un neatkarību, kad hibrīdkarš jau notiek pilnā sparā un pieņem arvien jaunas formas, skarot arī Latviju un kaimiņu tautas, mums ir svarīgi nosargāt Latviju no kara. Te jāatceras, ka drošībai ir divas dimensijas.
Pirmā ir cilvēciskā. Tā ir Latvijas robežas nostiprināšana. Mūsu Bruņoto Spēku un Zemessardzes stiprināšana un sagatavošana. Visas Latvijas sabiedrības lojalitātes mūsu valstij stiprināšanas atzīšana par vienu no prioritārajiem uzdevumiem un no tā izrietošo secinājumu izdarīšana. Kā būtiska jāuzver arī dalība starptautiskajās drošības struktūrās.
Otra dimensija ir garīgā. Grūtos brīžos un krīzes situācijās visu izšķir konkrēto cilvēku un visas tautas gara spēks. Tas balstās uz diviem pīlāriem. Pirmais ir patriotisms un mīlestība uz savu zemi. Otrais ir ticība un spēka smelšanās Dievā. Atminēsimies Dāvida un Goliāta cīņu. Dāvids gāja aizstāvēt savu zemi un tautu pret Goliātu nevis paļaudamies uz saviem spēkiem, bet gan Debespulku Kunga vārdā, un uzvarēja.
Šāda nostāja ļoti labi izpaužas 90. Psalmā:
“Kas mājo Visuaugstā paspārnē un apmeties Visuvarenā ēnā, saka Kungam: mans patvērum un mans cietoksnis, mans Dievs, uz ko es paļaujos! Tev, kas izrauga Visuaugsto par savu mājokli, tev negadīsies nekas ļauns, nedz tuvosies sērga tavai teltij.” (1-2, 9b-10)
Mūsu esošajā situācijā ir būtiski apzināties, ka galarezultātā tikai Kunga klātbūtne un aizsardzība var mūs pasargāt no kara briesmām. Jaunavas Marijas Sirds ir Svētā Gara pilna un ja mēs tai veltāmies, tad īpašā veidā atveramies arī Dieva aizsardzībai, Svētā Gara darbībai un vadībai.
Pēdējā laikā ir daudz publikāciju par to, ka pie mums ir traģiska demogrāfiskā situācija. Tas attiecas ne tikai uz Latviju, bet uz visu Austrumeiropu un daudziem citiem reģioniem. Protams, vienā īsā uzrunā nevar vispusīgi izanalizēt šo problēmu, ir iespējams ieskicēt tikai dažus no aspektiem.
Pirmais un, manuprāt, būtiskākais ir tas, vai mēs pieņemam biblisko jeb Dieva atklāto skatījumu uz bērnu radīšanu. Dievs iesākumā, pēc tam kad bija izveidojis cilvēku pāri, viņiem teica: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un pakļaujiet to”. (Genesis 1, 28) Ja bērns tiek pieņemts kā mana dzīves aicinājuma zemes virsū piepildījums un Dieva svētības zīme, tad ar demogrāfiju viss būs kārtībā. Ja bērns tiek uztverts kā apdraudējums manai labklājībai, karjerai un ērtai dzīvei, tad būs demogrāfiskā krīze.
Otrais aspekts ir valsts attieksme pret ģimenēm ar bērniem. Pastāv tāds jēdziens kā pasīvais sods par bērnu radīšanu. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas ziņojums „Pensijas īsumā 2025” (OECD “Pensions at a Glance 2025”) norāda, ka attiecībā uz sieviešu pensijām saistībā ar pārtraukumiem darbā bērna kopšanai Latvija ir viena no pēdējām Eiropā. Sieviešu pensijas vidēji ir par aptuveni 10–15 % vai pat vairāk zemākas nekā vīriešiem. Mātes ienākumi pirmajā gadā pēc bērna piedzimšanas ir par 50% zemāki nekā sievietei bez bērniem, tādā veidā mazinot motivāciju laist pasaulē bērnus.
Trešais jautājums ir par to, kādai vērtību skalai publiskajā sfērā Latvijā tiek dota priekšroka. Valsts dāsni finansētās NVO, kas nodarbojas ar ģimenes un seksuālās audzināšanas jautājumiem, lielāku akcentu vērš uz to, kā izsargāties no grūtniecības, nevis kā atvērties uz jauno dzīvību. Saistībā ar ģimeni tiek prezentēts vīrieša kā varmākas, bet nevis kā gādnieka un aizstāvja tēls. Bēdīgi slavenā Stambulas konvencija savā vēstījumā ir dziļi antinatālistiska, tas ir, noskaņo pret ģimeni un atvēršanos uz bērnu radīšanu. Ģimene drīzāk tiek pasniegta nevis kā mīlestības kopiena, bet gan kā vardarbības perēklis, tādā veidā demotivējot jauniešus stāties noturīgā laulībā.
Baznīca ģimenes un seksuālās audzināšanas jomā piedāvā alternatīvu formāciju. Tādas programmas kā TeenStar un Cikla šovs palīdz pusaudžiem iepazīt, saprast un pieņemt savu seksualitāti, Laulāto Tikšanās palīdz sagatavoties pāriem, kuri gatavojas laulībai un sniedz atbalstu jau laulātiem pāriem, savukārt Ģimenes Ekoloģijas institūta auglības atpazīšanas instruktori palīdz pāriem un sevišķi sievietēm iepazīt savu auglību, vienlaicīgi esot atvērtiem uz dzīvību.
Arī runājot par Latvijas ilgtermiņa attīstību, ir jāpievēršas vērtību jautājumam. Ja tiek uzskatīts, ka pastāv tikai šīs zemes dzīve, tad ir viegli dancot pēc patēriņa kultūras stabules. Ja mēs zinām, ka šeit esam tikai ceļinieki, bet mūsu patiesās mājas ir debesīs (sal. Flp 3,20), tad tas pilnībā maina dzīves perspektīvu. Tad tādi jēdzieni kā kopīgais labums, solidaritāte, izpalīdzīgums, ieklausīšanās otrā cilvēkā, rēķināšanās ar viņa viedokli, viņa kompetenču un iespēju robežu respektēšana, kļūst par mūsu dzīves ikdienas saturu. Tad kļūst iespējama arī atvēršanās uz Dieva intervenci un aizsardzību ikdienā.
Pilnīgas atvēršanās Dieva vadībai un palīdzībai paraugs ir Vissvētākā Jaunava Marija, kuras debesīs uzņemšanas notikumu sākam svinēt šovakar. Lai viņas piemērs pamudina arī mūs pieņemt Dieva autoritāti un palīdzību mūsu dzīvē!
Vissvētākā Jaunava Marija, Tu, kas ieticēji Dieva vēstij, kas Tev tika nodota caur erceņģeļa Gabriēla vārdiem, iestājies par savu zemi Latviju. Lai mūsu robežas ir drošas, lai pie mums veidojas daudzas noturīgas ģimenes, kurās dzimst bērni kuplā skaitā! Lai ikviena mūsu Latvijas cilvēka sirds ir atvērta Debesu svētībai un vadībai. Lai mūsu dzīve kļūst par gaismu citiem – lai spējam ne tikai saņemt, bet arī dot, ne tikai domāt par sevi, bet ar patiesu mīlestību rūpēties par līdzcilvēkiem. Āmen!
KABIA
