Valmierā iesvētīta jaunā baznīca

Pēc dievkalpojuma tika dots vārds daudziem apsveicējiem.

Jaunā dievnama arhitekts Varis Rungēvics norādīja: „Šīs dienas ir iezīmējušās Latvijā ar to, ka tiek atklāta Gaismas pils. Jums Valmierā ir paveicies vairāk, jo jums tiek atklāta mūžīgās gaismas pils.”
Valmieras pašvaldības vadītājs Inesis Boķis pauda prieku, ka dievnams šai dienā ir saules apspīdēts. Viņaprāt, tā ir laba zīme. Pašvaldības vadītājs arī atzina, ka šādas vietas, t.i. dievnami mūsdienās ir vajadzīgas, „jo pasaulē notiek tādas lietas, ka ir jānāk un jālūdz, lai Latvijā, Valmierā cilvēki būtu pasargāti un mierīgi”.

Vairāki apsveicēji izcēla draudzes prāvesta Laura Malnača dotības celtniecības darbā. „Ja L. Malnačs nebūtu priesteris, es domāju, viņš noteikti būtu viens no veiksmīgākajiem būvdarbu vadītājiem vai uzņēmējiem,” jokojot bilda arhitekts V. Rungēvics.

Arī L. Malnačs teica daudzus paldies vārdus, tostarp priesteriem, kas Valmierā kalpojuši pirms viņa, jo īpaši ilggadīgajam prāvestam Jānim Voitiņam. „Lai kuras durvis es vēru, visas bija atvērtas. Tas nebija mans nopelns,” atzina Valmieras draudzes prāvests, uzsverot priesteru labo kalpojumu iepriekšējos gados. Tāpat paldies vārdus viņš teica Valmieras Sv. Sīmaņa luterāņu draudzei, kuras dievnamā notika Svētās Mises tajā laikā, kad jaunais dievnams bija tapšanas stadijā. 

Kardināls Jānis Pujats uzsvēra, ka galvenais Baznīcas un priesteru uzdevums ir rādīt cilvēkiem ceļu uz mūžību. Cita uzdevuma nav. Un priecājās par to, ka savulaik tika nolemts Valmierā celt pilnīgi jaunu baznīcu, nevis tikai piebūvi un torni. Ar acīm novērtējot to, cik daudzi cilvēki ir sapulcējušies dievnamā, tostarp arī balkonā, kardināls atzina, ka tagad ir trīs reizes vairāk vietas, un tas ir labi. Viss Dieva godam.

Iepriekš Valmieras draudze pulcējās 1937. gadā no Višķiem pārvestā koka baznīciņā. Taču tās šaurība draudzei radīja zināmas neērtības pat svētdienās, nemaz nerunājot par lielākiem Baznīcas svētkiem. 2008. gadā beidzot radās iespēja ieceres pārvērst realitātē. Sākumā tika plānots daļēji nojaukt vecās baznīciņas torņa daļu un piebūvēt plašāku balkonu. 2009. gadā tika izstrādāts projekts, kas līdzinājās iepriekšējās baznīcas arhitektūras stilam. Taču tad tika izlemts celt pilnīgi jaunu dievnamu, un arhitekts Varis Rungēvics, kas jau bija iesācis darbu pie šī projekta, rasēja atlikušo vidus joma un altāra daļu.

Būvniecība iesākās 2011. gadā. Maijā vecā kapela tika nojaukta un vieta bija atbrīvota jaunās 306 kvadrātmetri plašās un 31 metrus augstās ēkas tapšanai. Pirmais posms noslēdzās pēc septiņiem mēnešiem, kad tika pabeigta galvenā būvkonstrukcija – sienas, logi, durvis un jumts. Ziemas periodā pamazām ritēja iekšdarbi. 2012. gada vasarā ēka tika nosiltināta, tika uzlikta torņa smaile, no Polijas atvests 500 kg smags zvans. Ziemas periodā notika iekšējo sienu apdare, gaisa ventilācijas izbūve, utml. 2013. gadā tika sakārtota apkārtne. 2014. gadā uzbūvēts jauns altāris, grēksūdzes krēsls un Dieva Vārda lasīšanas pults, ko visu veidojis galdnieks un mākslinieks Atis Dālbergs no Valkas. Lai gan dievnams ir iesvētīts, tomēr vēl ir dažas lietas, kas tiks īstenotas nākotnē.

Dievnama celtniecību atbalstīja vācu katoļu fondi „Bonifatiuswer”, „Kirche in Not”, kā arī Amerikas bīskapu konference. Taču L. Malnačs uzsver, ka ļoti būtisks bija arī vietējo Latvijas uzņēmēju un cilvēku ziedojumu atbalsts. „Proporcionāli tā ir „puse uz pusi”. Šo dievnamu droši var saukt par krīzes laikā celto baznīcu, jo celtniecība iesākās brīdī, kad sākās finanšu grūtības. Kā darbi rāda, Dievam krīzes nav! Lai šis nams kalpo kā iedrošinājums ikvienam, ka nav neiespējamu lietu,” vietējā Valmieras pilsētas avīzē raksta prāvests.