Kas ir Svētā Mise?
Svētā Mise jeb Euharistijas dievkalpojums ir pestīšanas, kuru Kristus īstenoja ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, piemiņa, Viņa vienīgā upura aktualizācija. Šī pestīšana kļūst klātesoša liturģiskās darbības rezultātā. Tie, kas piedalās Svētajā Misē, kopā ar visu draudzi piedalās pašā Kristus upurī.
Šajā dievišķajā upurī, kas ar priestera starpniecību tiek upurēts Svētajā Misē, ir klātesošs un bez asins izliešanas tiek upurēts tas pats Kristus, kurš uz krusta, asinis izlejot, pats sevi upurēja vienu reizi pār visām. Tādēļ šis upuris mūs patiesi šķīstī.
Svētā Mise ir Baznīcas dzīves sirds un virsotne, jo tajā Kristus savu Baznīcu un visus tās locekļus iekļauj savā slavas un pateicības upurī Tēvam. Ar šo upuri Viņš izlej pestīšanas žēlastību pār savu Miesu, kas ir Baznīca.
Svētās Mises liturģija norit saskaņā ar pamatstruktūru, kurā ir:
1) Vārda liturģija, kuru ievada sapulcēšanās un grēku nožēla, tad seko Dieva vārda uzklausīšana, sprediķis, vispārējā lūgšana un ticības apliecinājums,
2) Euharistiskā liturģija, kur ir maizes un vīna prezentācija, pateicība, konsekrācija (brīdis, kad maize un vīns Svētā Gara spēkā top par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm) un komūnija.
Svētajā Misē katoļiem jāpiedalās vismaz svētdienās un obligātajās svētku dienās. Tās laikā:
1) jāseko priestera darbībai pie altāra,
2) kopīgi jālūdzas,
3) jāatbild uz priestera vārdiem.
Avots: Slavējiet Kungu. Lūgšanu un dziesmu grāmata katoļiem. Rīgas Metropolijas kūrija, 2001
Svētās Mises kārtība
(Atsevišķi elementi mainās atkarībā no liturģiskā laika)
Svētā krusta zīme
Priesteris: Dieva – Tēva un Dēla, un Svētā Gara – vārdā.
Visi: Amen.
Liturģiskais sveiciens
P.: Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība, Dieva mīlestība un Svētā Gara klātbūtne lai
ir ar jums visiem!
V.: Un ar tavu garu!
Grēku nožēlošana
P.: Brāļi un māsas, nožēlosim savus grēkus, lai varam cienīgi svinēt šos svētos
noslēpumus.
V.: Es atzīstos visvarenajam Dievam un jums, brāļi un māsas, ka es daudz
esmu grēkojis ar domām, vārdiem, darbiem un nolaidību. Mana vaina, mana
vaina, mana vislielākā vaina. Tādēļ es lūdzu Vissvētāko Jaunavu Mariju, visus
eņģeļus un svētos un jūs, brāļi un māsas, aizlūgt par mani Kungu, mūsu
Dievu.
P.: Lai apžēlojas par mums visvarenais Dievs un, piedevis mūsu grēkus, lai mūs
ieved mūžīgajā dzīvē.
V.: Amen.
P.: Kungs, apžēlojies par mums! (Kyrie, eleison!)
V.: Kungs, apžēlojies par mums! (Kyrie, eleison!)
P.: Kristu, apžēlojies par mums! (Christe, eleison!)
V.: Kristu, apžēlojies par mums! (Christe, eleison!)
P.: Kungs, apžēlojies par mums! (Kyrie, eleison!)
V.: Kungs, apžēlojies par mums! (Kyrie, eleison!)
Gloria
Gods Dievam augstumos, un miers virs zemes labas gribas cilvēkiem.
Slavējam Tevi, teicam Tevi, pielūdzam Tevi, cildinām Tevi. Pateicamies Tev, jo
liela ir Tava godība, Kungs Dievs, Debesu Karali, Dievs, visvarenais Tēvs.
Dievs, viendzimušais Dēls Jēzu Kristu, Tu – Kungs Dievs, Dieva Jērs, Tēva
Dēls, Tu nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums; Tu nes pasaules grēkus,
uzklausi mūsu lūgšanu. Tu sēdi pie Tēva labās rokas, apžēlojies par mums.
Vienīgi Tu esi svēts, vienīgi Tu esi Kungs. Tu – Visaugstais, Jēzu Kristu, ar
Svēto Garu Dieva Tēva godībā. Amen.
Lūgšana
P.: (dienas lūgšana) … Mēs Tevi lūdzam mūsu Kunga Jēzus Kristus, Tava Dēla,
vārdā, kas ar Tevi dzīvo un valda Svētā Gara vienībā, Dievs visos mūžu mūžos.
V.: Amen.
DIEVA VĀRDA LITURĢIJA
Lasījums no Svētajiem Rakstiem.
.. Tas ir Dieva Vārds.
V.: Pateicība Dievam.
Psalma lasījums vai dziedājums.
Svētdienās un svētku dienās otrais lasījums no Svētajiem Rakstiem.
.. Tas ir Dieva Vārds.
V.: Pateicība Dievam.
P.: Kungs ir ar jums.
V.: Un ar tavu garu.
P.: Lasījums no svētā Evaņģēlija, ko uzrakstījis Matejs (Marks, Lūkass, Jānis).
V.: Gods Tev, Kungs.
P.: (Evaņģēlija lasījums)
.. Tas ir Kunga Vārds.
V.: Slava Tev, Kristu.
Credo
Es ticu vienam Dievam, visvarenajam Tēvam, debesu un zemes, visa redzamā
un neredzamā Radītājam.
Es ticu vienam Kungam Jēzum Kristum, viendzimušajam Dieva Dēlam, pirms
visiem mūžiem no Tēva dzemdinātam. Dievam no Dieva, gaismai no gaismas,
patiesam Dievam no patiesa Dieva, dzemdinātam, ne radītam, kuram tā pati
daba, kas Tēvam, caur kuru viss ir radīts un kurš mūsu dēļ un mūsu
pestīšanas labā ir nācis no Debesīm, iemiesojies caur Svēto Garu no Jaunavas
Marijas un tapis cilvēks, krustā sists par mums Poncija Pilāta laikā, cietis un
apbedīts, trešajā dienā augšāmcēlies, kā pravietots Rakstos, uzkāpis Debesīs,
sēž pie Tēva labās rokas un atkal godībā atnāks tiesāt dzīvos un mirušos, un
Viņa valdīšanai nebūs gala.
Es ticu Svētajam Garam, Kungam un Dzīvinātājam, kas no Tēva un Dēla iziet,
kas ar Tēvu un Dēlu tiek vienādi pielūgts un slavēts, kas ir runājis caur
praviešiem.
Es ticu vienai, svētai, katoliskai un apustuliskai Baznīcai. Es atzīstu vienu
Kristību grēku piedošanai, gaidu mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā
mūžībā. Amen.
Vispārējā lūgšana
V. (atbildot priestera vārdiem): Mēs Tevi lūdzam, Kungs un Dievs.
EUHARISTISKĀ LITURĢIJA
Upurdāvanu sagatavošana
P. (upurējot maizi): Slavēts esi, Kungs, Visuma Dievs, jo no Tavas devības esam
saņēmuši maizi, ko Tev upurējam, šo zemes un cilvēka roku darba augli, kas kļūs
mums par Dzīvības maizi.
V.: Lai Dievs ir mūžam slavēts!
P. (ielejot biķerī vīnu un dažus pilienus ūdens):
Lai ar šī ūdens un vīna noslēpumu mēs kļūstam Tavas dievišķības dalībnieki, kas esi
labvēlējies pieņemt mūsu cilvēcisko dabu.
(upurējot vīnu) Slavēts esi, Kungs, Visuma Dievs, jo no Tavas devības esam
saņēmuši vīnu, ko Tev upurējam, vīnakoka un cilvēka roku darba augli, kas kļūs
mums par garīgo dzērienu.
V.: Lai Dievs ir mūžam slavēts!
P.: Kungs, pieņem mūs, pazemīgus garā un satriektu sirdi, un lai mūsu upuris šodien
Tavā priekšā, Kungs Dievs, ir Tev patīkams.
(mazgājot rokas) Nomazgā mani, Kungs, no manas netaisnības un no mana grēka
mani šķīstī.
(vēršoties pie cilvēkiem) Lūdzieties, brāļi un māsas, lai Dievs, visvarenais Tēvs,
pieņem manu un jūsu upuri!
V.: Lai Kungs pieņem šo upuri no tavām rokām par godu un slavu savam
vārdam, par labu mums un visai savai svētajai Baznīcai.
P. (lūgšana): .. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.
V.: Amen.
Pateicības dziesma (prefācija)
(priesteris izvēlas prefāciju)
P.: Kungs ir ar jums.
V.: Un ar tavu garu.
P.: Uz augšu sirdis.
V.: Mūsu sirdis ir pie Kunga.
P.: Pateiksimies Kungam, mūsu Dievam.
V.: Tas ir labi un taisnīgi.
(Prefācijas teksts) .. Un tāpēc līdz ar eņģeļiem un erceņģeļiem, ar troņiem un
valdīšanām, ar visiem debespulkiem mēs dziedam Tavas godības himnu, nemitīgi
saucot:
Svēts, svēts, svēts ir Kungs, debespulku Dievs. Debess un zeme ir Tavas
godības pilna. Hosanna augstumos. Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā. Hosanna
augstumos.
Sanctus, sanctus, sanctus Dominus Deus Sabaoth. Pleni sunt caeli et terra
gloria tua. Hosanna in excelsis. Benedictus qui venit in nomine Domini.
Hosanna in excelsis.
Euharistiskā lūgšana
(Priesteris izvēlas šo vai citu euharistisko lūgšanu)
II Euharistiskā lūgšana
Galvenais celebrants: Kungs, Tu esi patiesi svēts, ikviena svētuma avots.
Visi koncelebranti: Tāpēc mēs Tevi lūdzam, dari svētas šīs dāvanas ar Tava Gara
spēku, lai tās mums kļūst par mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un Asinīm.
Kad Viņš labprātīgi sevi atdeva ciešanām, Viņš paņēma maizi un, Tev pateikdamies,
lauza un deva saviem mācekļiem, sacīdams (konsekrē maizi):
“Ņemiet un ēdiet no tās visi, jo tā ir mana Miesa, kas par jums tiks atdota.” (Priesteris
paceļ Hostiju.)
Līdzīgā veidā pēc vakariņām Viņš paņēma biķeri un, vēlreiz Tev pateikdamies, deva
saviem mācekļiem, sacīdams (konsekrē vīnu):
“Ņemiet un dzeriet no tā visi, jo tas ir manu jaunās un mūžīgās derības Asiņu biķeris,
kas par jums un par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai.
Dariet to manai piemiņai!” (Priesteris paceļ biķeri.)
GC: Lūk, ticības noslēpums!
V.: Mēs vēstīsim Tavu nāvi, Kungs, un liecināsim par Tavu augšāmcelšanos
līdz pat Tavai atnākšanai.
V.k.: Tāpēc, pieminot Viņa nāvi un augšāmcelšanos, upurējam Tev, Kungs, dzīvības
maizi un pestīšanas biķeri un pateicamies, ka esi darījis mūs cienīgus stāvēt Tavā
priekšā un Tev kalpot. Pazemīgi lūdzam, lai, pieņemot Kristus Miesu un Asinis, tiekam Svētā
Gara sapulcināti un vienoti.
1.k.: Atceries, Kungs, savu Baznīcu visā pasaulē un dari to pilnīgu mīlestībā līdz ar
mūsu pāvestu .. un mūsu bīskapu .. , un visiem garīdzniekiem.
2.k.: Atceries arī mūsu brāļus un māsas, kas ir aizmiguši cerībā uz augšāmcelšanos,
un visus, kas ir miruši Tavā žēlsirdībā, un ļauj viņiem skatīt Tava vaiga gaismu.
Apžēlojies par mums visiem, Tevi lūdzam, un dāvā mums līdzdalību mūžīgajā dzīvē
līdz ar svēto Dieva Dzemdētāju Jaunavu Mariju, ar svēto Jāzepu, viņas līgavaini, ar
svētajiem apustuļiem un visiem svētajiem, kas Tev ir patīkami kopš mūžiem, lai kopā
ar viņiem Tevi teicam un slavējam caur Tavu Dēlu Jēzu Kristu.
V.k.: Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā
Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos.
V.: Amen.
Svētās Komūnijas rits
P.: Paklausot Pestītāja vārdiem un Viņa dievišķo likumu pildot, mēs ar paļāvību
sakām:
Tēvs mūsu, kas esi Debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai atnāk Tava valstība,
Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod
mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem
parādniekiem, un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.
P.: Atpestī mūs, Kungs, no visa ļaunā, labvēlīgi dāvā mieru mūsu dienās, lai Tavas
žēlsirdības spēkā vienmēr esam brīvi no grēka un pasargāti no jebkāda nemiera,
gaidot svētīgās cerības piepildīšanos un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus atnākšanu.
V.: Jo Tev pieder Valstība un spēks, un gods mūžīgi.
P.: Kungs Jēzu Kristu, Tu sacīji saviem apustuļiem: “Mieru Es jums atstāju, savu
mieru Es jums dodu.” Raugies nevis uz mūsu grēkiem, bet uz savas Baznīcas ticību
un saskaņā ar savu gribu labvēlējies tai dāvāt mieru un vienību. Kas dzīvo un valdi
mūžu mūžos.
V.: Amen.
P.: Kunga miers ir ar jums vienmēr!
V.: Un ar tavu garu!
(Pēc priestera uzaicinājuma cilvēki sniedz cits citam miera un izlīguma sveicienu.)
P. (laužot Hostiju): Mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesa un Asinis, ko savienojam, lai
palīdz mums sasniegt mūžīgo dzīvi.
Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes
pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus,
dāvā mums mieru.
Agnus Dei qui tollis peccata mundi, miserere nobis. Agnus Dei qui tollis
peccata mundi, miserere nobis. Agnus Dei qui tollis peccata mundi, dona
nobis pacem.
P. (klusām lūdzas): Kungs Jēzu Kristu, dzīvā Dieva Dēls, saskaņā ar Tēva gribu un
Svētā Gara līdzdarbībā Tu ar savu nāvi dzīvināji pasauli. Ar savu vissvēto Miesu un
Asinīm atbrīvo mani no visām manām netaisnībām un ikviena ļaunuma, palīdzi
vienmēr ievērot Tavus baušļus un neļauj man nekad no Tevis šķirties.
(rādot Hostiju tautai): Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus! Svētīgi tie, kuri ir
aicināti uz Jēra mielastu.
V.: Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu, un
mana dvēsele kļūs vesela.
P. (dodot ticīgajiem Svēto Komūniju):
Kristus Miesa. (Corpus Christi.)
Ticīgais: Amen.
P. (lūgšana) Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.
V.: Amen.
Mises noslēgums
P.: Kungs ir ar jums.
V.: Un ar tavu garu.
P.: Lai jūs svētī visvarenais Dievs –
Tēvs un Dēls, un Svētais Gars.
V.: Amen.
P.: Dieva žēlastība lai jūs pavada.
V.: Pateicība Dievam.
Bīskapa svētība
Bīskaps: Kungs ir ar jums.
V.: Un ar tavu garu.
B.: Lai Kunga vārds ir slavēts.
V.: No šī laika un mūžīgi.
B.: Mūsu palīdzība Kunga vārdā.
V.: Kas ir radījis debesis un zemi.
B.: Lai jūs svētī visvarenais Dievs –
Tēvs un Dēls, un Svētais Gars.
V.: Amen.
B.: Dieva žēlastība lai jūs pavada.
V.: Pateicība Dievam.
Altāris
Euharistiskā Upura dievkalpojumam jānotiek svētā vietā uz nepārvietojama altāra. Atsevišķos gadījumos (piem., svētceļojumos) tas var notikt arī ārpus svētās vietas uz piemērota galda. Lielais jeb galvenais altāris parasti ir nepārvietojams un konsekrēts. Konsekrējot altāri, pēc tradīcijas tajā vai zem tā novieto svēto relikvijas. Jau pirmajos gadsimtos bija ieradums virs mocekļu kapa ierīkot altāri, lai virs tā relikvijām upurētu Sv. Misi. “Es redzēju zem altāra to dvēseles, kas bija nonāvēti Dieva Vārda un liecības dēļ” (Atkl 6,9). Katrs nepārvietojams altāris tiek konsekrēts par godu kādam svētajam vai arī kādam dievišķam noslēpumam (piem., Svētā Krusta altāris). Tas ir altāra tituls. Galvenā altāra tituls ir tāds, kāds tas ir arī attiecīgajai baznīcai.
“Liturģija IV”, Romas Metropolijas kūrijas izdevums, 1996
Sapulcēšanās
Visi sapulcējas. Kristieši pulcējas vienā un tajā pašā vietā uz euharistisko svētsapulci. Tās priekšgalā ir pats Kristus, kurš ir galvenā persona, kas darbojas Euharistijā. Viņš ir jaunās derības Augstais priesteris. Viņš pats neredzamā veidā ir ikviena euharistiskā dievkalpojuma vadītājs. Bīskaps vai priesteris kā Viņa pārstāvis (darbodamies Kristus-Galvas personā) vada svētsapulci, pēc lasījumiem viņš uzrunā pārējos, pieņem upurdāvanas un izsaka euharistisko lūgšanu. Dievkalpojumā aktīvi piedalās visi, katrs savā veidā: lektori, upurdāvanu pienesēji, Komūnijas izdalītāji un visa tauta, kuras “āmen” pauž tās līdzdalību.
Katoliskās Baznīcas katehisms, 1348
* * *
Mēs esam ienākuši baznīcā, lai piedalītos Svētajā Misē. Ierodoties mēs esam satikuši cits citu, sasveicinājušies, pavēstījuši jaunumus. Tad, ja esam atnākuši ātrāk, mums jāsāk gatavoties un jāmeklē iekšējais klusums. Tagad ir jāapzinās, ka mēs veidojam kopību. Un tas notiek ar tā sauktās ievaddziesmas palīdzību.
Vai tas nozīmē vienkārši tikai cilvēkus aizraut, “iedarbināt” viņu balss saites, radīt zināmu noskaņojumu? Vai tam ir derīgi visi līdzekļi? Daži cilvēki augstāk vērtē ērģeles, citiem patīk ģitāra; daži noraidīs jebkādu dziedāšanu un sāks dejot! Bet tieši svinību sākumā ir svarīgi darīt nevis kaut ko, bet piepildīt noteiktu nodomu.
Žans Marija kardināls Lustižē “Svētā Mise”, 20. lpp.
Vārda liturģija
Vārda liturģija ietver “praviešu rakstu” lasīšanu, tas ir, lasījumus no Vecās Derības, un “apustuļu atmiņas”, tas ir, viņu rakstītās vēstules un evaņģēlijus; pēc sprediķa, kas mudina pieņemt šo Vārdu kā to, kas tas ir patiesībā – Dieva Vārdu -, un īstenot to dzīvē, seko aizlūgumi par visiem cilvēkiem saskaņā ar apustuļa vārdiem: “Vispirms es lūdzu, lai lūgumi, lūgšanas, aizlūgumi, pateicības dievkalpojumi tiktu noturēti par visiem cilvēkiem: par valdniekiem un visiem, kas ir pie varas.” (1 Tim 2,1-2)
Katoliskās Baznīcas katehisms, 1349
Dieva vārda liturģijas īpašo daļu sastāda no Svētajiem Rakstiem ņemtie lasījumi un starp tiem esošie dziedājumi. Homīlija, ticības apliecinājums un vispārējā jeb tautas lūgšana šo daļu attīsta un noslēdz. Jo lasījumos, kurus homīlija paskaidro, Dievs uzrunā savu tautu, atklāj atpestīšanas un svētlaimes noslēpumu, tai sniedz garīgo spēcinājumu; pats Kristus caur savu vārdu ticīgo vidū ir klātesošs. Šo dievišķo vārdu tauta padara par savu ar dziedājumiem, ar ticības apliecinājumu sevi tam piesaista un, beidzot, tā spēcināta, lūdzas vispārējā lūgšanā par visas Baznīcas vajadzībām un visas pasaules pestīšanu.
Svēto Rakstu lasījumi
Lasījumos ticīgajiem tiek sagatavots Dieva vārda galds un atvērtas Svēto Rakstu dārgumu krātuves. Saskaņā ar tradīciju, lasīt ir nevis vadītāja, bet gan piekalpotāju uzdevums, tāpēc ir attiecīgi, ka diakons vai, ja viņa nav, cits priesteris nolasa Evaņģēliju, bet lektors citus lasījumus. Bet, ja nav nedz diakona, nedz cita priestera, Evaņģēliju lasa pats celebrants.
To, ka Evaņģēlija lasījumam jāizrāda vislielākā cieņa, māca pati Liturģija, starp citiem lasījumiem to izceldama ar īpašu godu gan no kalpotāja puses, kas nozīmēts tā lasīšanai un kas, prasot svētību vai arī pats lūdzoties, uz to gatavojas, gan no ticīgo puses, kuri, sakot atbildes, atzīst un apliecina Kristus klātbūtni un to, ka Viņš pats viņus uzrunā; bez tam gods Evaņģēlijam tiek parādīts gan ar to, ka ticīgie pašu lasījumu noklausās, stāvēdami kājās, gan arī tajās pagodinājuma zīmēs, kas tiek parādītas Evaņģēlija grāmatai.
Svētdienās un svētku dienās Dieva Vārda liturģija ietver trīs lasījumu uzklausīšanu: pirmais ir izvilkums no Vecās Derības, ko pavada psalms; otrais ir izvilkums no Jaunās Derības apustuliskajiem rakstiem (Apustuļu darbiem, Pāvila vai citu apustuļu vēstulēm, Atklāsmes grāmatas); trešais lasījums ir no Evanģēlija.
Baznīca uz minētajiem lasījumiem atbild trīskārtēji:
- pirmā ir priestera homīlija jeb sprediķis; šī Jēzus Vārda aktualizēšana, kā arī Evaņģēlija pasludināšana ir iesvētīta kalpotāja pienākums;
- otrā ir draudzes ticības apliecinājums – “Credo”;
- trešā ir vispārējā lūgšana jeb ticīgo aizlūgums par visu Baznīcu
Evaņģēlijs
Tajā Jēzus uzrunā savu baznīcu. Tāpēc šis lasījums notiek svinīgāk nekā citi. Nav runa vienīgi par Rakstu vārdu, bet gan par Dieva Vārdu, kas patiešām kļuvis par miesu un ir reāli klātesošs sakramentā. (..)
Draudze pieceļas. Stāvošā draudze ir augšāmcēlušos draudze; tā uzņem augšāmcēlušos Jēzu, kurš nāk savu brāļu vidū, viņus atdzīvinādams. Stāvot mēs ar “Alleluja” dziedājumu sveicam Kristus ienākšanu, Dieva Priecīgo vēsti.
Pasludināt Evaņģēliju ir iesvētītā kalpotāja (bīskapa, priestera, diakona) uzdevums. Viņš, līdz ar Priesterības sakramenta saņemšanu, pārstāvēdams Kristu kā Galvu, apliecina draudzei, ka šis nav parasts vārds, bet gan dzīvais Kristus, kurš ar viņa balsi uzrunā Savu Baznīcu.
Vecā Derība
Pastāv vēsturiska, pravietiska, sakramentāla saikne starp Dieva Atklāsmi Mozum, praviešiem un Dēlu, Dieva Vārdu, kas tapis par Cilvēku. Vecajā Derībā sadzirdētā Tēva balss ir tā pati, kuru kā Kristus apskaidrošanās apliecinājums saklausīja arī mācekļi: “Tas ir mans mīļotais Dēls, Viņu jums būs klausīt.” Jēzus atklāj Tēvu: “Kas mani redz, redz arī Tēvu.” (Jņ 14, 9) Lai uzņemtu Evaņģēlijā runājošo Jēzu, ir jābūt uzņemtam Vārdam, ar kuru Tēvs uzrunā Izraēli.
Apustuļu raksti
Tie kā inspirēti raksti ir specifisks un nesagrozīts vārds atklāsmē. Tie dod liecību, kas apustuļu paaudzes laikā nākusi caur Svēto Garu. Kā mēs, pēc Gregora no Nazianzas dotā salīdzinājuma, vispirms uzklausām Tēva atklāto Vārdu, tā no apustuliskajiem rakstiem saņemam to, ko Svētais Gars pats ir ļāvis saprast apustuļiem, lai beidzot ar divkārši uzmanīgu “dzirdi” (sal. Ps 40,7) no Evaņģēlija saņemtu Vārda pilnību – Dēlu.
Žans Marija kardināls Lustižē “Svētā Mise”, 49.-56. lpp.
Starp lasījumiem esošie dziedājumi
Pēc pirmā lasījuma seko psalms ar refrēnu jeb graduāle, kas ir Dieva vārda liturģijas pamatsastāvdaļa. Parasti psalms tiek ņemts no Lekcionārija, jo katrreiz tā teksts ir saistīts ar doto lasījumu: psalma izvēle tātad ir atkarīga no lasījumiem. Tomēr, lai tautai būtu vieglāk atbildēt psalma refrēnu, tad dažādiem liturģiskā gada laikaposmiem un dažādām svēto grupām ir atlasīti daži psalma un refrēna teksti, kurus drīkst lietot lasījumiem atbilstošo tekstu vietā tajās reizēs, kad psalms tiek dziedāts.
Psalms, ko pievieno Vecās Derības teksta lasījumam, veido saikni starp lasījumiem. (..) Psalmi ir jāpazīst, jāmīl, jāiemācās kā otra mātes valoda, citādi nespēsim ne iedziļināties Rakstos ne arī saprast Dieva Vārdu. Tie sarakstīti Vecās Derības vēstures gaitā. Simt piecdesmit psalmu, kas veido mūsu psaltēriju, ir inspirēta un cauri gadsimtiem izveidojusies Izraēla tautas lūgšana, Jēzus un apustuļu lūgšana, Baznīcas lūgšana līdz pat laiku piepildījumam, tās bagātīgi darinātā dārgumu krātuve. Katrs psalmu vārds atdzīvina dažādas līdzības un norādes kā Vecajā, tā arī Jaunajā Derībā. Jo Kristus un apustuļi tos ir nemitīgi pārdomājuši un citējuši.
Psalmists jeb psalma dziedātājs no ambonas vai citas piemērotas vietas dzied psalma versus, tautai sēžot un klausoties un parasti atbildot ar refrēnu, ja vien psalms netiek dziedāts tiešā veidā, tas ir, bez refrēna.
Dziedāšanai var ņemt Lekcionārijā norādītā psalma vietā arī graduāli no Romas Graduāles vai psalmu ar refrēnu, vai atkal Alleluja – psalmu no vienkāršās Graduāles, kā tas šajās grāmatas ir aprakstīts.
Pēc otrā lasījuma seko “Alleluja” vai cits dziedājums, kādu to prasa liturģiskais laiks:
a) “Alleluja” tiek dziedāts visos laikos, izņemot Lielo Gavēni. To uzsāk vai nu visi, vai koris, vai kāds dziedātājs un, ja apstākļi ļauj, visi atkārto. Verss tiek ņemts no Lekcionārija vai no Graduāles;
b) cits dziedājums sastāv no pirmsevaņģēlija versa vai arī no otra psalma (tractus), kā tie atrodami Lekcionārijā vai Graduālē.
Ja pirms Evaņģēlija ir tikai viens lasījums:
a) liturģiskajos laikos, kad “Alleluja” ir jālasa, var lietot vai nu “Alleluja” – psalmu, vai psalmu un “Alleluja” ar tā versu, vai arī tikai psalmu, vai tikai “Alleluja”;
b) laikā, kad “Alleluja” nav jāsaka, var lietot vai nu psalmu, vai arī pirmsevaņģēlija versu.
Pēc lasījuma esošais psalms, ja netiek dziedāts, ir jārecitē; bet “Alleluja” vai pirmsevaņģēlija verss, ja netiek dziedāti, var tikt izlaisti.
Sekvences var lietot pēc vēlēšanās, izņemot Lieldienu un Svētā Gara atnākšanas svētku dienas.
Homīlija
Homīlija ir Dieva vārda liturģijas daļa un ir ļoti ieteicama, jo tā ir nepieciešama Kristīgās dzīves veicināšanai. Tāpēc ir vajadzība izklāstīt vai Svēto Rakstu lasījuma kādu aspektu vai arī kādus citus vārdus no Mises nemainīgajiem vai dotajai dienai īpašajiem tekstiem, iedziļinoties dienas svinību noslēpumā vai arī ņemot vēra kādas sevišķas klausītāju vajadzības.
Svētdienās un obligāto svētku dienās homīlijai jābūt visās Misēs, kas tiek svinētas ar tautas piedalīšanos un to nedrīkst izlaist bez ļoti svarīga iemesla. Citās dienās tā ir ieteicama; sevišķi Adventa, Gavēņa un Lieldienu laika darbdienās, kā arī citos svētkos un gadījumos, kad ļaudis sanāk uz baznīcu lielākā skaitā.
Parasti homīlija jāsaka pašam priesterim celebrantam.
Priestera homīlija parasti ir saistīta ar Evaņģēlija pasludinājumu, kas patiesi ir Kristus veikts akts, Viņam ar priestera muti tagad sniedzot savu Vārdu. (..) Sprediķot vienmēr ir iesvētīta priestera, it sevišķi Euharistijas vadošā priestera, uzdevums. Citādi ir tad, ja kāds ticīgais ir uzaicināts Svētās Mises gaitā sniegt liecību, kas tomēr nevar aizstāt sprediķi.
Sprediķim tātad pienākas būt ar īpašu raksturu. Tas nav ne katehisma nodarbība, ne teoloģiska lekcija, nekādā gadījumā arī ne personīgās dzīves iztirzāšana vai retorisks vingrinājums. Priesterim tas izvirza precīzi iezīmētu uzdevumu, kura apjoms un prasības nav salīdzināmi ne ar kādu citu publiskas runas veidu. Uzdevums prasa no viņa tieši to Kristus vārdu, ko Viņš ir pasludinājis, sniegt un padarīt pieejamu daudziem. (..)
Atcerēsimies Jēzus aicinājumu pēc Viņa izteiktās līdzības: “Kam ausis dzirdēt, lai dzird!” (Mt 13,9) Ne priesteris pārvērš ticīgo sirdis, bet Svētais Gars, uz ko gan priesterim, gan ticīgajiem jābūt gataviem šajā sakramentālajā aktā.
Žans Marija kardināls Lustižē “Svētā Mise”, 57., 58. lpp.
Ticības apliecinājums
Simbola jeb ticības apliecinājuma mērķis Mises svinībās ir pamudināt tautu piekrist un atsaukties uz lasījumos un homīlijā dzirdēto Dieva, vārdu, kā arī atsaukt atmiņā ticības patiesības, pirms nekā iesākas Euharistijas svinēšana.
Simbols jālasa priesterim kopā ar tautu svētdienās un lielo svētku dienās; to var lasīt arī citos sevišķos svinīgos gadījumos.
Ja tas tiek dziedāts, tad parastā kārtībā tas jādzied visiem reize vai arī pārmaiņus.
Vispārējā lūgšana
Vispārējā jeb tautas lūgšanā ticīgie, pildot savas karaliskās priesterības pienākumu, lūdzas par visiem cilvēkiem. Ir lietderīgi, ka šī lūgšana būtu visās Misēs ar tautas piedalīšanos, tā lai lūgumi atskanētu par svēto Baznīcu, par tiem, kuri pār mums valda, par tiem, kas cieš dažādas grūtības, kā arī par visiem cilvēkiem un visas pasaules pestīšanu.
Atsevišķo lūgumu nodomi parasti izkārtojami šādi:
a) par Baznīcas vajadzībām,
b) par valstu vadītajiem un visas cilvēces pestīšanu,
c) par visādu grūtību apspiestajiem,
d) par vietējo sabiedrību.
Tomēr dažos atsevišķos gadījumos, piemēram, iestiprināšanā, laulībās, bērēs nodomus var ciešāk saistīt ar dotajiem apstākļiem.
Priestera celebranta pienākums ir vadīt vispārējo lūgšanu, īsā pamācībā ticīgos uzaicināt lūgties un ar noslēguma vārdiem šo lūgšanu pabeigt. Ir labi, ja atsevišķos nodomus lasa priekšā diakons vai dziedātājs, vai kāds cits cilvēks. Visa tauta savu lūgumu izteic vai nu kopīgā aklamācijā pēc katra nolasītā nodoma, vai arī lūdzoties klusumā.
“Romas misāle”, 1987, Rīgas Metropolijas Kūrija
Lūgšana šajā konkrētajā draudzē, šajā vietā, šajā laikā iegūst universālās Baznīcas aptverošo plašumu, tāpēc arī radies izteiciens “vispārējā lūgšana” jeb “ticīgo lūgšana”. Jo priesteris aprobežojas tikai ar to, ka iesāk lūgšanu un pēc ticīgo lūgumiem par visām cilvēku vajadzībam to noslēdz. Šie lūgumi nekāda ziņā nav tikai atsevišķas draudzes rūpes, bet gan kristīgās tautas lūgsana. Jā, katras Euharistijas svinības ir universālās Baznīcas lūgšana par universālo Baznīcu. Pamatojoties uz to, katru atsevišķo draudzi drīkst saukt par katolisku. Tā nesvin savu, bet gan Baznīcas liturģiju. Tas izpaužas ne vien celebrējošā priestera vienībā ar savu bīskapu, bet arī Euharistiskajās lūgšanās noteikti pieminot Pāvestu, likumīgo vietējo bīskapu un visus pārējos bīskapus.
Visiespaidīgakais šīs lūgšanas veids ir lielie aizlūgumi Lielajā Piektdienā, stundās, kad Baznīca uzlūko Kristu, savu krustā pienagloto Kungu, kurš sniedz debesu Tēvam Savu dzīvību kā upurdāvanu pasaules pestīšanai.
Līdz ar to Vārda liturģija ir pabeigta.
Žans Marija kardināls Lustižē “Svētā Mise”, 62., 63. lpp.
Upurdāvanu prezentācija
Upurdāvanu prezentācija (ofertorijs): pie altāra – dažreiz procesijā – pienes maizi un vīnu, ko priesteris Kristus vārdā upurē Euharistiskajā Upurī, kur tie kļūs par Kristus Miesu un Asinīm. Tieši to pašu darīja Kristus Pēdējo vakariņu laikā, “ņemdams maizi un kausu”. “Vienīgi Baznīca dāvā šo tīro upurdāvanu Radītājam, veltīdama Viņam ar pateicības lūgšanu to, kas nāk no Viņa radības.” Upurdāvanu prezentācija pie altāra atkārto Melhizedeka žestu un Radītāja dāvanas nodod Kristus rokās. Tas ir Viņš, kurš savā upurī noved līdz pilnībai visus cilvēku mēģinājumus upurēt.
Kopš pašiem pirmsākumiem kopā ar maizi un vīnu Euharistijas svinēšanai kristieši veltī arī savus ziedojumus, lai dalītos ar tiem, kas ir trūkumā. Šo ierašu savākt kolekti, kas joprojām pastāv, ir iedvesmojis Kristus piemērs, kurš darīja sevi nabadzīgu, lai bagātinātu mūs.
Tie, kas dzīvo pārticībā un kuri to vēlas, labprātīgi dalās ar citiem; savāktie ziedojumi tiek nodoti sapulces vadītājam, un viņš izdala tos bāreņiem un atraitnēm, tiem, kas slimības vai kādu citu iemeslu dēļ zaudējuši iztikas līdzekļus, cietumniekiem, ieceļotājiem – vienu vārdu sakot, viņš palīdz visiem tiem, kam tas nepieciešams.
Katoliskās Baznīcas katehisms, 1350, 1351
Kolekte
Kolekte ir konkrēta brālīgas mīlestības ķīla un kristiešu devums baznīcas materiālajai eksistencei un tās vajadzībām. Jūs laikam tūliņ domājat par draudzes pārvaldes ikgadējiem ligumiem: elektrība, apkure, telpu uzturēšana, atlīdzība sakristiānam, ērģelniekam, sekretārei, tad vēl nodokļi utt. Zināms, bet tas nav būtiskais. Jūsu ziedojumiem ir jārada arī Baznīcai iespēja materiāli palīdzēt nabadzīgajiem brāļiem. [..] Kolekte ir sava ziņā upurdāvanu sagatavošanas veids. Šādi savāktā nauda ir materiālā zīme par mūsu pašu, mūsu spēku un enerģijas upurēšanu. Tāpēc kolekte ir tieši šajā Euharistijas svinību brīdī.
Maizes un vīna upurēšana
Maizi un vīnu, kas vajadzīgi kristus upurī, var ienest svinīgā procesijā no ieejas baznīcā līdz altārim, upurdāvanu sagatavošanu veicot ērģeļmūzikas pavadībā. Vispirms celebrants upurē Dievam maizi, “kas kļūst mums par dzīvības maizi”. Tad pirms vīna upurēšanas priesteris ielej vīnā dažus pilienus ūdens, lūdzot: “Ļauj, Kungs, lai ar šī vīna un ūdens konsekrāciju mēs varētu ņemt dalību Kristus dievišķībā, kurš ir vēlējies pieņemt mūsu cilvēcisko dabu.”
Žans Marija kardināls Lustižē “Svētā Mise”, 63.-64. lpp.[/vc_column_text][/vc_tta_section][vc_tta_section title=”Pateicība un kosekrācija” tab_id=”1575120859860-e63f54a6-2217″][vc_column_text]Anafora: ar euharistisko lūgšanu – pateicības un konsekrācijas lūgšanu, mēs nonākam svinēšanas sirdī un virsotnē:
Ievaddaļā (prefācijā) Baznīca pateicas Tēvam caur Kristu Svētajā Garā par visiem Viņa darbiem, par radīšanu, pestīšanu un svētdarīšanu. Visa kopiena tad pievienojas šai nebeidzamajai slavas dziesmai, kuru debesu Baznīca, eņģeļi un visi svētie dzied Trīskārt Svētajam Dievam.
Epiklēzē Baznīca lūdz Tēvu sūtīt Svēto Garu (vai savas svētības spēku) pār maizi un vīnu, lai tie Svētā Gara spēkā top par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm un lai visi, kas piedalās Euharistijā, kļūtu viena miesa un viens gars (dažās liturģiskajās tradīcijās epiklēze seko pēc anamnēzes). Atstāstot Euharistijas iedibināšanu, Kristus vārdu un darbu spēks un Svētā Gara vara dara sakramentāli klātesošu zem maizes un vīna zīmēm Viņa Miesu un Asinis, Viņa reiz un uz visiem laikiem upurēto upuri uz krusta.
Anamnēzē, kas tūlīt seko, Baznīca godina Kristus Jēzus ciešanu, augšāmcelšanās un otrreizējās atnākšanas godībā piemiņu; Baznīca dāvā Tēvam Viņa Dēla, kurš mūs samierina ar Tēvu, upurdāvanu.
Izsakot aizlūgumus, Baznīca pauž to, ka Euharistija tiek svinēta vienotībā ar visu Baznīcu – gan debesīs, gan virs zemes, ar dzīvajiem un mirušajiem, tāpat arī vienotībā ar Baznīcas ganiem, pāvestu, diecēzes bīskapu, viņa prezbitēriju un diakoniem, kā arī ar visas pasaules bīskapiem un viņu vietējām Baznīcām.
Katoliskās Baznīcas katehisms, 1352-1354
Par Augsto Euharistisko lūgšanu mēs saucam Svētās Mises daļu, kas sākas ar abpusēju lūgšanu prefācijā: “Uz augšu sirdis… Pateiksimies Kungam, mūsu Dievam…” (tā ir patiesā Euharistiskās lūgšanas definīcija), un ar draudzes “Āmen” noslēdz Dieva slavinājumu caur Kristu Svētā Gara spēkā.
Vārdam prefācija ir latīņu praefatio nozīme: tas ir vārds, ko priesteris, kurš celebrē Misi, skaļā balsī atklāti un svinīgi pasludina visai draudzei.
Tas tiešām ir bīskapa vai priestera uzdevums- un vienīgi viņu- svinīgi izteikt šo pateicības lūgšanu, kas vieno visu draudzi. Kāpēc?
Pievērsīsim uzmanību pirmā teikuma sākumam, kas ir vienāds visās dažādajās prefācijās: “Patiesi, tas ir labi un taisnīgi, pareizi un svētīgi, ka Tev, debesu Tēvs, visvarenais, mūžīgais Dievs, mēs pateicamies vienmēr un visur.”
Un apdomājiet arī šīs lielās pateicības lūgšanas noslēgumu: “Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos. Āmen.”
Šajos abos teikumos, pirmajā un pēdējā, mēs atklājam ikvienas Augstās euharistiskās lūgšanas patieso saturu, kāds tas ir pastāvīgi saglabāts gadsimtu gaitā. Augstā lūgšana vienmēr un visā pilnībā ir veltīta Tēvam. To izsaka Kristus vārdā un “caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā” par Viņa sapulcināto Baznīcu, kas Svētajā Garā tiek apvienota Viņa Upurim. Šī lūgšana ir priestera ziņā. (..) Iesvētītā kalpotāja (bīskapa vai priestera) personiskā darbība dara Baznīcā, Kristus miesā, klātesošu tās galvas, Jēzus, Dēla, darbību, kurš sevi atdod par to un iekļauj to savā Upurī. (..) Augstā lūgšana, ko saskaņā ar Tradīciju celebrants vienmēr izteica viens pats, ir uzrakstīta daudzskaitļa pirmajā personā “mēs”.
Šis “mēs” vēl jo vairāk izsaka bīskapa vienotību ar priesteriem un visu Apustulisko kolēģiju, kas ir nomodā par mieru un vienību visā Baznīcā, kā tas izteikts godājamās Augstās euharistiskās lūgšanas sākumā Romas Kanonā. Taču šis “mēs” sevī ietver arī sapulcināto tautu, vispārējo Baznīcu, ko veido dzīvie un mirušie, par kuru lūdz priesteris.
Žans Marija kardināls Lustižē “Svētā Mise”, 70.-72. lpp.
Svētā Komūnija
Svētajā Komūnijā, ko ievada Kunga lūgšana un maizes laušana, ticīgie saņem “debesu maizi” un “pestīšanas biķeri”, Kristus, kas atdevis sevi “par dzīvību pasaulei” (Jņ 6,51), Miesu un Asinis. Tā kā šī maize un šis vīns, saskaņā ar seno teicienu, ir “pārveidoti par Euharistiju”, tad “mēs saucam šo barību par Euharistiju, un tajā nevar piedalīties neviens cits, kā tikai tie, kas tic mūsu mācības patiesumam un kas ir kristīti grēku piedošanai, piedzimuši no jauna un dzīvo tā, kā Kristus to pavēlējis”.
Katoliskās Baznīcas katehisms, 1355
Euharistija būtībā ir upurdāvana Dievam, kas nav salīdzināma ne ar kādu dārgu dāvanu draugam vai ar kaut ko vēl vērtīgāku, kas pieder man pašam, tā ka es varu teikt: “To es dāvinu tev, tas ir mans, un tas man ir dārgs kā manu acu gaisma.” Vai arī: “Par tevi es atdodu sevi pašu.” (..)
Euharistija ir mūsu pašu upurdāvana Dievam: mūsu brīvības, mūsu saprāta, mūsu sirds, vārdu sakot, visa tā upurdāvana, kas mūsu esamības rezultātā jau pieder Dievam un ļauj mums būt līdzdalīgiem Viņa mīlestībā. (..)
Pravieši vienmēr no jauna ir atgādinājuši Dieva tautai upura kulta nozīmi, piemēram, Hozejs (6,6): “Es gribu mīlestību nevis kaujamos upurus un Dieva atziņu nevis dedzināmos upurus” (aunu un jēru upurus u. tml.). Grēcīgajam cilvēkam upuris nav vienīgi ķīla, bet gan izteiksme tam, ka Dievs ir atzīts un no jauna atrasts, ka ir notikusi atbrīvošana no grēka. Atkal ir atjaunots tas, ko grēks ir izpostījis, izlīdzināts aizvainojums, apmelojums, zūd izbailes, kas seko grēkam. Varas un naida postam tiek pretstatīta visu atjaunojoša mīestība, un tā atdod cilvēkam viņa pilnību un godību, tā ļauj viņam augšāmcelties. Patiesais upuris stāv tālu pāri nabadzīgajām cilvēku upurdāvanām, kaut gan tas izriet no Dieva bauslības. Atcerieties templī pasniegto upuri saskaņā ar Mozus likumu! Patiesais upuris, ko grib Dievs, ir, kā teikts Ps 51,19, “satriekts gars”; “salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi,” tā ir tīras un nozēlas pilnas sirds upurdāvana.
Kas upurē?
Kristus.
Viņš Baznīcā sniedz savu dzīvību Tēvam cilvēku pestīšanas labā. Saviem brāļiem viņs dod savu Miesu par barību: “Ņemiet un ēdiet no tā visi; tā ir mana Miesa”; un savas Asinis par dzērienu: “Ņemiet un dzeriet no tā visi; tas ir manu jaunās un mūžīgās derības Asiņu biķeris, kas par jums un par daudziem tiks izlietas.”
Priesteris.
Kā Kristus un Baznīcas kalpotājs viņš upurē sakramentāli. Viņa žesti un vārdi to nozīmē. Augstās euharistiskās lūgšanas beigās viņš upurēšanas žestā paceļ par Kristus Miesu pārvērsto maizi un par Kristus Asinīm pārvērsto vīnu, izrunājot vārdus: “Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos.” Sapulcinātā Baznīca atbild: “Āmen.”
Ar šo saucienu tā vienojas ar Kristus upuri un ar priestera palīdzību to pasniedz kā pagodinājumu Tēvam.
Ko upurē?
Kristu, protams.
To mēs zinām no pirmās apustuļu paaudzes liecības. “Viņš parādījās vienu reizi, lai, sevi uzupurēdams, izdeldētu grēku” (sal. Ebr 9,26-28). (..) Augšāmcēlies no mirušajiem un būdams uz visiem laikiem Dieva godībā, Viņš ir klātesošs Euharistijā. Kristus tiek upurēts savā Miesā un savās Asinīs kā “svēts un dzīvs upuris”.
Baznīcu.
Līdz ar Kristu, kas ir Baznīcas galva, caur Viņu, ar Viņu un Viņā tiek upurēta arī visa Baznīca, kas ir Viņa miesa.
Žans Marija kardināls Lustižē “Svētā Mise”, 79.-83. lpp.
Es atzīstos visvarenajam Dievam un jums, brāļi un māsas, ka es daudz
esmu grēkojis ar domām, vārdiem, darbiem un nolaidību. Mana vaina, mana
vaina, mana vislielākā vaina. Tādēļ es lūdzu Vissvētāko Jaunavu Mariju, visus
eņģeļus un svētos un jūs, brāļi un māsas, aizlūgt par mani Kungu, mūsu
Dievu.
