Pāvests Benedikts XVI „Svētais Pāvils. Apustulis”
„Svētais Pāvils. Apustulis” ir sērijas „Pāvesta Benedikta XVI katehēzes” trešā grāmata. Tās priekšvārdā pr. Pauls Kļaviņš raksta:
„Sastapies ar Jēzu Kristu, viņš [sv. Pāvils] kopībā ar apustuļiem kļuva par darbīgu un dedzīgu Evaņģēlija sludinātāju. Veicot četrus ceļojumus pa tolaik zināmo pasauli, viņš kļuva par tautu skolotāju ticībā un vietējo Baznīcu dibinātāju. Pāvils nebija nedz diplomāts, nedz izcils orators. Viņš bija apustulis, cīnītājs un pārliecinātājs, kas bija gatavs sevi visu veltīt tam, lai cilvēki patiešām piedzīvotu attaisnošanu ticībā un darbīgā mīlestībā: „Par jūsu dvēselēm es ļoti labprāt uzupurēšu visu, arī pats sevi uzupurēšu.” (2 Kor 12, 15) Pāvils audzināja savu klausītāju sirdsapziņu, paužot patiesību par cilvēku, patiesību par to, kas veicams un no kā jāizvairās, patiesību par jauno dzīvi Kristū, Viņa žēlastībā.
Apritot diviem tūkstošiem gadu kopš apustuļa Pāvila dzimšanas, pāvests Benedikts XVI no 2008. gada 2. jūlija līdz 2009. gada 4. februārim sniedza šeit apkopotās divdesmit katehēzes par izcilo Jēzus Kristus sekotāju, iepazīstinot ar viņa dzīvi un mācību. Pāvests īpaši pievērsies svarīgākajām apustuļa Pāvila teoloģiskajām atziņām attiecībā uz Vecās Derības piepildījumu Kristū, Viņa krusta noslēpumu, attaisnošanu ticībā, kā arī apustuļa Pāvila skatījumam uz cilvēku un Baznīcu Atklāsmes perspektīvā. Šis krājums katram, kas vēlas iedziļināties Svētajos Rakstos un sekot Jēzum Kristum kā pārliecināts un dedzīgs kristietis, var palīdzēt izzināt to, ko apustuļa Pāvila sacītais nozīmē mums, 21. gadsimta cilvēkiem.”
Izdevniecība „Vox Ecclesiae”
Guljelmo Džakvinta „Samariešu sacelšanās”
Grāmatas tematu varam sintezēt vienā jautājumā – brālība vai taisnīgums?
Grāmata rakstīta gandrīz pirms 40 gadiem – tas nozīmē laikā pēc 1968. gada notikumiem. Regulāri apmeklējot ASV, Indiju un dažādas Eiropas valstis, autors, bīskaps G. Džakvinta, jau redzēja atšķirības starp sociālajām situācijām tajās. Tāpat kā vēstījums, ko atrodam Svētajos Rakstos vai Otrā Vatikāna Koncila dokumentos, šīs grāmatas vēstījums šķērso laiku un vietas, lai atklātu mums skaistumu, kas nepāriet – universālo brālību. Un šī brālība plūst no Jēzus caurdurtā sāna un vēlas sasniegt katra cilvēka sirdi, lai atjaunotu, stiprinātu to un padarītu cilvēku par brīvo cilvēku, Tēva bērnu un brāli starp citiem brāļiem.
Autors balsta grāmatu uz Jēzus teikto līdzību (Lūkasa evaņģēlijā) par Samarieti, kurš palīdz ievainotajam un ir brālīgās mīlestības simbols un īstenotājs.
„Pamanot to, ka stāsts par ievainoto, kas bija ceļā uz Jēriku, skaidri simbolizē vispārējo cilvēces stāvokli, mēs pēkšņi saprotam, cik ļoti „samarieša” vai drīzāk jau „samariešu” veiktā funkcija ir nepieciešama. Šis ir īstais brīdis pateikt „nē” mūsdienu absurdajai situācijai, kurā nav brālības. No visa mīlestības spēka un stipruma pateikt „nē” un īstenot „samariešu sacelšanos”. Līdzība noslēdzas ar Kunga aicinājumu: „Ej un dari tu tāpat.” Tas nozīmē – kļūsti par samarieti! Bet vai šodien ir iespējams sekot Kunga padomam?”
Latviešu izdevuma priekšvārdā tās teoloģiskais konsultants pr. Andris Marija Jerumanis raksta: „Šī Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas grāmata, kas tagad lasītājiem pieejama arī latviešu valodā, ir ļoti nozīmīga. Kāpēc? Tāpēc, ka tā iepazīstina ar brālības tēmu, kas mūsdienu pasaules globalizācijas kontekstā ir būtiska. Kaut arī grāmata “Samariešu sacelšanās” tapusi tā sauktā “aukstā kara” laikā, kad pasaule ar Berlīnes mūri bija sadalīta divos blokos, autora piedāvātā brālības atslēga ir nepieciešama arī šodien, lai nojauktu visus “Berlīnes mūrus”, kas no jauna tiek slieti pasaulē, kurā dzīvojam.
Varbūt visbiezākie mūri ir mūsos pašos – mūri, kurus ceļam ar savu skatījumu uz citiem cilvēkiem, lai izvairītos no saskarsmes ar tiem, kas nedomā tā, kā domājam mēs, kas nerunā valodā, kurā mēs runājam, kas nav piederīgi mūsu kultūrai, kas mums ir darījuši pāri un varbūt ir grēcinieki. Tad sāk darboties norobežošanās loģika, vēlme noslēgties mūsu pašu izdomātajā pasaulē, un tajā pašā laikā – izslēgšanas loģika.
Šī grāmata raisa pārdomas par to, kādas ir mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem ģimenē, sabiedrībā, Baznīcā, kādas ir mūsu attiecības ar citu konfesiju pārstāvjiem. Kā mēs uztveram cits citu? Kas man ir otrs cilvēks?
Vai dzīvot saskaņā ar brālības principu nav utopija? Vai tad mums vispirms nav jāaizstāv savas intereses? Vai tad realitāte neliecina par to, ka pasaulē uzvar stiprākais? Es vēlos lūgt lasītāju pārdomāt šos vārdus, kas lasāmi grāmatas noslēgumā: “Mēs nekad nepiedzīvosim, ka pasaule būs absolūti brālīga, taču tāda pasaule, kurā brālība būtu galvenais vai vismaz noteicošais faktors, ir iespējama. Un tā ir atkarīga no mums, no šodienas, no tā, vai mēs šo brālības kampaņu sāksim nekavējoties, neapšaubot iespējamos taisnīguma rezultātus. Un, ja gara spēkā mēs turpinātu tiekties uz augstākajiem mērķiem, mīlestības civilizācija svinētu spožu uzvaru. Mēs esam cilvēki, kuri tiecas pēc ideāla, kas pārsniedz mūsu spēkus, bet ko daļēji ir iespējams īstenot jau šodien. (..) Realitātē tā nav nekas cits kā mūžīgās nākotnes ieceres pasaule, kurā visi būsim brāļi, jo Tēva iecerē visi kopā esam Viņa bērni. Bet vai mēs atradīsim cilvēkus, kuri spēs sevi pašaizliedzīgi veltīt darbam, kas ir tik sarežģīts un kas varētu vainagoties panākumiem vien tālā nākotnē?””
Grāmatu izdeva izdevniecība „Pro Sanctitate”. To var iegādāties draudžu grāmatu galdos, kā arī „Pro Sanctitate” centrā.
Krājums „Dieva bērnu pilnvaras”
„Dieva bērnu pilnvaras” ir rakstu un dažādu tekstu krājums, kura mērķis – palīdzēt garīgajā cīņā.
Būtisku apjomu šajā krājumā ieņem tēva Ovilas Melansona SCS (Svētā Krusta kongregācija) brošūra „Eksorcismi un laju pilnvaras”. Kā uzsver tēvs Melansons, mūsdienās kristiešu – kā garīdznieku, tā laju – vidū bieži valda uzskats, ka eksorcismu drīkst veikt vienīgi priesteri ar īpašu bīskapa atļauju. Tomēr patiesībā šis uzskats attiecas tikai uz lielo jeb svinīgo eksorcismu (pārbaudiet Katoliskās Baznīcas katehisma 1673. paragrāfā!). Tēvs Melansons atgādina, ka pastāv divu veidu dogmas: katoliskās ticības patiesības un dievišķās ticības patiesības. Dievišķās ticības patiesības ir tās, kas nepārprotami izteiktas Svētajos Rakstos. Jēzus vārdi: „Bet tiem, kas tic, ies līdzi šādas zīmes: Manā Vārdā tie izdzīs dēmonus…” (Mk 16,17) ir domāti visiem kristiešiem! Protams, lajiem, veicot privātu eksorcismu, jāievēro vajadzīgā piesardzība, turklāt viņi drīkst runāt tikai savā, ne Baznīcas vārdā.
Brošūras turpinājumā tēvs Melansons sīkāk raksturo dēmoniskās ietekmes un darbības, īpaši pakavējoties pie uzmācības un apsēstības. Autors brīdina, cik bīstama var būt iesaiste okultismā, kas visbiežāk arī noved pie dēmoniskas atkarības un ar to saistītajām mocībām. Taču viņš neaizmirst arī piebilst, ka ne vienmēr dēmons uzbrūk cilvēkiem tikai šo cilvēku grēku dēļ vien. Arī patiesi ticīgi ļaudis un pat svētie ir piedzīvojuši dēmona uzmācību vai retākos gadījumos arī apsēstību. Dievs to pieļauj viņu dvēseles svēttapšanas labā.
Lai kāds būtu dēmonisko uzbrukumu iemesls, kristiešiem jābūt gataviem ar to cīnīties, atvieglojot savu brāļu un māsu mokas. Par iemesliem un to, kā šiem dēmona nomāktajiem palīdzēt, stāsta tēvs Rufuss Pereira, daloties savā pieredzē. Daudzi lasītāji atcerēsies viņa vizītes Latvijā un to, cik daudziem šis priesteris eksorcists ir palīdzējis.
Tā kā dēmons mūsu dzīvē var ienākt ne tikai mūsu pašu, bet arī mūsu dzimtas piederīgo grēku dēļ, nepieciešams aizlūgt par mūsu ciltskoku un, ja iespējams, par to svinēt arī Svēto Misi. Grāmatā atrodami gan padomi, kā labāk šai Misei sagatavoties, gan arī ieteikumi pašas Mises svinēšanai. Plašas anketas un aptaujas dažādās jomās palīdzēs sameklēt galvenos cēloņus, kāpēc ciešam no dēmoniskās ietekmes. Ja nav iespējams par dzimtas sakņu dziedināšanu svinēt Svēto Misi, piedāvājam izmantot „Ātro lūgšanu” – īsu kopsavilkumu, kas mums palīdzēs uzvarēt sātanu.
Visbeidzot šajā grāmatā ievietotas arī pazīstamas un ne tik pazīstamas lūgšanas, kas mums var noderēt garīgajā cīņā. Sevišķi jāuzsver pāvesta Leona XIII eksorcisms pret sātanu un dumpīgajiem eņģeļiem. Šo lūgšanu ļoti iesaka arī tēvs O. Melansons savā brošūrā.
Noslēgumā jāpiemin kāds īpašs, līdz šim mazāk zināms lūgšanas veids – dziedināšanas vēstuļu rakstīšana. Šādas vēstules var izrādīties ļoti nozīmīgas mūsu iekšējā dziedināšanā un atbrīvošanā.
Tādas, lūk, pilnvaras – aizlūgt par sevi un citiem, ieskaitot arī eksorcisma izmantošanu, mums devis Kungs. Viņš arī vēlas, lai mēs tās sekmīgi pielietotu garīgajā cīņā!
Izdevniecība „Dzīvības Straumes”
