28. janvārī Latvijas Universitātes Filosofijas un socioloģijas institūtā (LU FSI) notika patvēruma meklētāju situācijai Eiropas Savienībā veltīts pasākums, kurā ar lekcijām uzstājās institūta pētnieki.
Pasākuma pirmajā daļā LU FSI vadošā pētniece Inese Runce pastāstīja par savu pieredzi, trīs nedēļas pavadot patvēruma meklētāju centrā Itālijā, Sicīlijā. Uz Itāliju I. Runce devās Kristīgās dzīves kopienas projekta ietvaros, kurš norisinājās no aizvadītā gada 21. decembra līdz šī gada 12. janvārim. Projekts notika sadarbībā ar Jezuītu ordeni, Jāņa Kristītāja fondu un Ragusas diecēzi Sicīlijā.
Savas uzrunas ievadā I. Runce pastāstīja, ka pēdējos gados aptuveni 19,5 miljoni cilvēku ir devušies bēgļu gaitās. Lielākā daļa no viņiem pārceļas uz citu vietu savā valstī vai arī kaimiņvalstīs, kas parasti ir tā dēvētās trešās pasaules valstis. Tikai 4 – 6% bēgļu nonāk Eiropā. Turklāt, ja arī nav skaidru aprēķinu, tiek lēsts, ka aptuveni 10 – 20% ceļā iet bojā.
Runājot par lielo bēgļu straumi, viņa sacīja, ka to ietekmē arī bagāto valstu, īpaši dažādu koncernu bezatbildīgā rīcība nabadzīgās valstīs. Daudzi koncerni tur izveido savas ražotnes, par lētu naudu pārpērkot zemes. Vietējiem par darbu tiek maksāta niecīga alga. Zaudējot zemi, nesaņemot pienācīgu algu, vietējie cilvēki ir spiesti doties labākas dzīves meklējumos citur.
Vēl viena problēma ir cilvēktirdzniecība un kontrabanda. Daudziem trešo valstu iedzīvotājiem tiek stāstīts, cik laba būs dzīve Eiropā. Viņi samaksā lielu naudu, lai tiktu bēgļu laivās, savukārt, nonākot Eiropā, piedzīvo vilšanos, kas atkal izraisa neapmierinātību.
Sicīlijā I. Runcei bija iespēja iepazīt sieviešu patvēruma centru, kurā tobrīd uzturējās 14 sievietes un trīs bērni no Āfrikas valstīm. Bija jāapzinās tas, ka šīs sievietes nāk no citas kultūras, vairākām bēgļa gaitas ir atstājušas smagas psiholoģiskas sekas, līdz ar to integrācija nav viegla. “Ja pat mums bija grūti pierast pie itāļiem, kaut nākam no viena kontinenta, tad kur nu vēl šiem cilvēkiem, kas nāk no cita kontinenta un, iespējams, vēl nekad iepriekš nav ceļojuši,” sacīja I. Runce.
Pasākuma otrā daļa sākās ar profesora Riharda Kūļa uzrunu. Viņš uzsvēra, ka nav pret bēgļiem un nekādā gadījumā nav rasists, tomēr, analizējot Latvijas un Eiropas politiķu sacīto bēgļu jautājumā, uzsvēra, ka mums jāsaprot, vai “mēs palīdzam bēgļiem vai starptautiskai noziedzībai”. Viņa skatījumā Eiropas Savienības politika bēgļu jautājumā ir noziedzīga, jo bēgļu krīze netiek risināta. Daudzi cilvēki vēlas doties uz Eiropu, taču jāsaprot, ar ko tas viss beigsies. Un mums atbildes uz šo jautājumu nav, jo neviens uz to neatbild. Patiesībā, neviens arī atbildi nezina, jo nezina, cik daudz bēgļu esam spējīgi pieņemt, cik daudz viņu vēl ienāks.
“Mums būtu jāapkaro noziedzība, palīdzot konkrētām Āfrikas valstīm attīstīties un risināt jautājumus konkrētās valstīs. Tā būtu patiesa solidaritāte un cilvēcība,” nevis atvērtas durvis jebkuram, kurš šķērso Eiropas robežu, uzskata R. Kūlis. Viņš arī piekrīt tam, ka Eiropas Savienība izdarīs „rituālu pašnāvību”, ja turpinās šādu politiku.
Savas uzrunas noslēgumā profesors pieminēja Riharda Kudenhova-Kalergi ideju par vienotas Eiropas nācijas izveidi. Viņaprāt, migrantu nebeidzamās straumes ir viena no stratēģijām, kas tiek izmantota, lai īstenotu Kalergi vīziju.
Pasākumā pēdējā runātāja bija filosofijas doktore Solveiga Krūmiņa-Koņkova, kura pievērsās kultūras un reliģijas jautājumam. Viņas skatījumā bīstamākais ir tas, ka mēs ticam Rietumu universālajām vērtībām, taču neapzināmies, ka šīs vērtības ir universālas tikai mums. Citas kultūras uz šīm vērtībām raugās citādāk.
Patlaban Eiropā satiekas divas civilizācijas – kristietība un islāms – ar garu konfliktu vēsturi. Tomēr, ja lūkojamies uz reliģisko aspektu un esam godīgi paši ar sevi, tad jāatzīst, ka Rietumu pasaulē kristīgās reliģijas vairs nav, jo Rietumi atsakās no kristīgajām vērtībām. Tas islāma kultūras pārstāvjiem varētu likties nenormāli – kas tā par civilizāciju, kas atsakās no savām vērtībām. Līdz ar to mums jāapzinās, ka politkorektums no islāma kultūras pozīcijām ir padošanās. “Mēs skatāmies no savam pozīcijām, bet jāskatās no viņu pozīcijām un jāsaprot, vai mēs kaut ko zinām par šo kultūru,“ sacīja filozofe.
Pēc viņas sacītā, vismaz Latvijā cilvēki nekad nav īpaši interesējušies par islāmu, jo islāms daudziem liekas vienkāršots kristietības un jūdaisma mikslis. Agrīnā kristietība tiešām ir līdzīga islāmam. Abām reliģijām šai posmā bija līdzīgas vērtības, piemēram, patriarhālā sabiedrība, vīriešu un sieviešu nošķiršana, kas sekularizētajā Eiropā vairs nav aktuāli.
No otras puses, jāapzinās, ka šodien sadursme nenotiek ar islāmu, jo liela daļa ienācēju ticības jautājumos ir maz izglītoti. Turklāt daudzu pieredze ir saistīta ar vardarbību un karu, piemēram, Afganistānā, kur cilvēki miera apstākļos praktiski nav dzīvojuši. Atbraucot uz Eiropu, viņi vēlas mierīgu dzīvi. Viņus nevada reliģiska motivācija. Viņi grib bārus, alkoholu, viņi ir seksuāli aktīvi un vēlas sievietes, jo viņiem elementārā līmenī ir iestāstīts, ka Rietumu pasaule ir paradīze, kurā viss ir atļauts. Viņu skatījumā paradīze ir tur, kur ir sievietes, ar kurām var darīt visu, kas ienāk prātā. Par to viņiem stāsta tie, kas piedāvā par lielu naudu braukt uz Eiropu. Un pēc tam viņi nesaprot, kāpēc šajā paradīzē viņiem kaut ko mēģina aizliegt.
Neskatoties uz šīm visām atšķirībām un problēmām, filozofe tomēr uzskata, ka abu reliģiju līdzās pastāvēšana ir iespējama, ja izvairīsimies no radikālisma formām abās pusēs, ja iemācīsimies viens otru cienīt atšķirībās, ja sapratīsim, ka viņi ir tādi paši kā mēs un vēlas apmierināt tās pašas pamatvajadzības un dzīvot labāk, ja ieklausīsimies tajos islāmticīgajos intelektuāļos, kas jau dzīvo Rietumos.
LRKB IC; FOTO: Māra Kiope
