Konferences “Rakstura izglītības aktualitātes un tendences pasaulē un Latvijā” dalībnieki vislielāko uzmanību vērsa uz to, cik liels ir vērtību ieaudzināšanas iespaids uz visu cilvēka dzīvi. Stabila un sakārtota vērtību sistēma, kas tiek panākta caur rakstura izglītību, ir noteicošais faktors, kurā balstīts viss, sākot ar jauniešu izvēlēm, lēmumiem un beidzot ar spēju integrēties nākotnes sabiedrībā.
Konferences laikā daudz tika runāts par mūsdienu jaunieti kā nākotnes cilvēku un to, kādi instrumenti skolai būtu jāieliek skolēna rokās, lai viņš spētu būt veiksmīgs profesionālis un cilvēks. Šodien mēs nevaram pateikt, kādas būs prasības, kādas zināšanas būs nepieciešamas nākotnē, taču būtiskākais, ko skola var iedot bērnam, ir vērtības. Viena no tām ir arī spēja mācīties visa mūža garumā. Mums ir nepieciešams, lai jaunieši kļūtu par radošiem, lietpratīgiem un spējīgiem cilvēkiem. Tomēr pats svarīgākais, lai viņi kļūtu par laimīgiem cilvēkiem. Tas ir iespējams tikai tad, ja jau agrā bērnībā cilvēkā ieliek ļoti konkrētas un stabilas vērtības, saskaņā ar kurā viņš var dzīvot visu dzīvi.
Kārlis Šadurskis, Izglītības un zinātnes ministrs teica: “Šī ļoti skaistā un ārkārtīgi komplicētā pasaule, ko esam saņēmuši mantojumā no mūsu priekštečiem, un kura, saskaņā ar dabas likumu mums jānodod pēcnācējiem, neatkarīgi no tā, vai mēs ticam, ka to radījis ārpus tradicionālās matērijas esošs augstāks spēks, vai, ka tā radusies nejaušas materiālu spēku mijiedarbības rezultātā, uzliek sabiedrībai noteiktus morālus pienākumus, jeb kritērijus, saskaņā ar kuriem sabiedrībai jāfunkcionē, lai šo misiju izpildītu. Tradicionāli šos kritērijus Eiropā sauc par kristīgajām vērtībām. Bet varbūt būtiskākais nav termins, kā to nosaucam, bet saturs, ko ieliekam, un pienākums, ko līdz ar to uzņemamies.”
Runājot par rakstura izglītību skolā, Lolita Ērgle no Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta iezīmēja vairākas problēmas: disciplīnas trūkumu, skolēnu nespēju noturēt uzmanību un pārlieku lielu koncentrēšanos uz negatīvo. Viņasprāt, šīs skolēnu vidū vērojamās problēmas labi risinātu rakstura izglītības programmas ieviešana skolās.
“Viss, kas notiek skolā, ir spēcīgs vēstījums skolēniem. Ir nepieciešama visa skolas personāla iesaistīšanās un rakstura audzināšanas nozīmīguma atzīšana. Tikai tādā gadījumā iespējama pilnvērtīga vērtību ieaudzināšana jauniešos. Vērtību aizstāvēšana vienmēr prasa piepūli un īstermiņā var būt neracionāla un neizdevīga, tomēr tādējādi tiek veidota vide, kurā praktizēt vērtības kļūst daudz vieglāk. Ja skola ir atzinusi un vienprātīgi pieņēmusi rakstura izglītības centrālo lomu izglītības procesā, tad skolai ir kopīgi vērtību orientieri, tā veicina kopīgas vērtības, kuras ir neatkarīgas no skolēnu vides ārpus skolas,” stāsta L. Ērgle.
Skarbākus vārdus tam, kas notiek mūsdienu sabiedrībā un ko dodam jeb drīzāk nedodam saviem bērniem, kā arī par to, līdz kādam līmenim esam samazinājuši prasības pret sevi un citiem, veltīja Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas zinātnes institūta direktors un vadošais pētnieks Manuels Fernandezs: “Personīgās dzīves projekts ir tas, kas dod jēgu rakstura audzināšanai un pilnveidošanai. Manuprāt, nav iespējams izveidot raksturu, ja cilvēkam nav dzīves mērķa, pēc kā tiekties, jo tikumi ir spēks ceļam. Tādēļ nav lielas jēgas censties kļūt stiprākam, ja nav, kur tiekties dzīvē. Rakstura audzināšanai ir jēga tikai personīgā dzīves projekta kontekstā. Savukārt, ja augstākais dzīves mērķis, ko skolā un sabiedrībā piedāvājām mūsu jauniešiem, tiek samazināts līdz “eksāmenu rezultātiem”, “pozitīvai uzvedībai”, “mācību sasniegumiem” vai vienkārši “savas personības attīstībai”, es domāju, rakstura izglītības programmām nav liela nākotne. Un, ja ejam vēl tālāk, ja jauniešiem tiek mācīts, ka dzīvei nav jēgas, ka viss ir relatīvs, ka patiesības nav, kā to bieži var uztvert postmodernajā diskursā, tad rakstura audzināšana būtu vienkārši bīstama, verdzinoša nodarbe.”
Anna Jermakoviča, Rīgas Katoļu ģimnāzijas direktore norādīja: “Šajā konferencē izvērtējām rakstura izglītību no dažādām tās pusēm un izpausmēm – no psiholoģiskā, pedagoģiskā un morālā aspekta – un redzam, ka mūsu uzmanības centrā ir cilvēks. Kā šodien teica UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika – izglītībai ir cilvēka seja. Kas tad veic šis pārmaiņas izglītībā? Cilvēks! Kam attiecīgās pārmaiņas ir domātas? Cilvēkam! Ilgtspējīgai attīstībai nav nekā svarīgāka. Un mums ir jāsaprot, ka varam iedot cilvēkam visu – komunikācijas prasmes, profesionālās prasmes, sociālās prasmes u.c., bet tas viņu neglābs, ja viņam nebūs šis kodols, ko saucam par raksturu.”
Jana Kralliša, foto: Zane Lielkāja
