Apustuliskā nuncija Pedro Lopesa Kintanas sprediķis Kanepenes svētkos Skaistkalnē 2017. gada 6. augustā

Brāļi un māsas,

Jau divi tūkstoši gadu Baznīca uzrunā Vissvēto Mariju ar eņģeļa Gabriela iedvesmotajiem vārdiem: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā, kungs ir ar Tevi!” (Lk. 1,26)

Un tas ir tieši tas sveiciens ar kuru šodien mēs vēlamies uzrunāt mūsu Kunga Māti.

Un tā ir atpestīto liecība, kuri ļoti labi pazīst žēlastību brīnumus, kurus Visvarenais ir veicis Marijā, un caur viņas aizbildniecību, visā pasaulē.

Arī šodien, atbildot uz jūsu dārgā bīskapa Eduarda Pavlovska ielūgumu, es vēlējos doties svētceļojumā uz šo skaisto Mūsu Dievmātes svētvietu Skaistkalnē, lai kopā godinātu Mariju un lai lūgtu viņas mātišķo aizstāvību visai Baznīcai, visā pasaulē un, īpaši, ģimenēm.

Arī Svētais Tēvs ir klāt esošs, manā personā – viņa pārstāvī jūsu zemē, un viņam izlūgsim no Kunga, caur Vissvētās Marijas aizbildniecību, īpašas žēlastības.

Jums visiem, brāļiem bīskapiem, priesteriem, konsekrētām personām un ticīgajiem šeit klātesošajiem nesu īpašus sveicienus un pavēstu jums par Svētā Tēva Franciska mīlestību un solidaritāti, kurš mani ir aicinājis jūsu vidū, lai jums dāvātu viņa Apustulisko svētību.

Šis ir mans mīļais dēls, viņu klausiet! Ar šiem vārdiem, Dievs Tēvs dāvāja cilvēcei Jēzu Kristu, kā viņa vienīgo un galīgo Mācītāju, kurš ir pārāks par likumu un praviešiem. Pārāks par Mozu un Eliju.

Bet kur šodien runā Jēzus, lai mēs varētu Viņu klausīt?

Viņš uz mums runā galvenokārt caur mūsu sirdsapziņu. Tā ir kā “atkārtotājs”, ierīkots mūsos, lai atgādinātu paša Dieva balsi.

Bet ar viņu vien nepietiek. Ir viegli likt viņai teikt to ko mums ir viegli klausīties. Tādēļ viņai ir jābūt Evaņģēlija un Baznīcas mācības apgaismotai.

Evaņģēlijs ir īpaša vietu kur Jēzus šodien runā. Tomēr, pēc pieredzes zinām, ka arī Evaņģēlija vārdi var tikt interpretēti dažādos veidos.

Kas mums nodrošina autentisku skaidrojumu? Baznīca, Kristus iedibināta tieši šim mērķim: Kas jūs klausa, tas mani klausa!.

Tādēļ ir svarīgi, ka mēģinām pazīt Baznīcas mācību, pazīt to tieši pašiem, tieši tādā veidā kā Baznīca to saprot un piedāvā, nevis masu mediju bieži vien izkropļotajā un sašaurinātajā interpretācijā.

Gandrīz tik pat svarīgi kā saprast, kur šodien runā Jēzus, ir saprast kur Viņš nerunā.

Viņš noteikti nerunā caur burvjiem, caur zīlniekiem, caur melnajiem magiem, caur horoskopu teicējiem, caur tā saucamajām ārpasaules ziņām, nerunā spiritistu seansos, ne okultismā.

Šinī sakarā, Svētajos Rakstos lasām šādu brīdinājumu: Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība (Atk. 18, 10-12).

Šie bija tipiskie pagānu veidi kā veidot attiecības ar dievišķo, kuri meklēja palīdzību pētot zvaigznes, vai dzīvnieku iekšas, vai arī putnu lidojumu.

Ar šo Dieva Vārdu: Klausiet viņu, tas viss ir beidzies.

Ir tikai viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem, neesam vairs spiesti iet pie pagāniem, lai saprastu Dieva gribu, izprast lietas. Kristū mums ir visas atbildes.

Šodien, diemžēl, šie pagānu riti atkal kļūst populāri, ar saviem suģestīvajiem kulta ritiem dabā.

Kā vienmēr, kad zūd īstā ticība, tad pieaug māņticība.

Piemēram, šķietami visnekaitīgākā lieta starp citām – horoskops. Var teikt, ka nav laikraksta, vai radiostacijas, kas nepiedāvātu katru dienu horoskopu saviem lasītājiem un klausītājiem.

Nobriedušiem cilvēkiem, kuriem ir kaut drusciņ kritiskās domāšanas, vai ironijas, tas nav nekas cits kā abpusējs jokošanās, tāda spēle laika pavadīšanai. Bet pietiek palūkoties uz sekām ilgā perspektīvā.

Kādu mentalitāti tas veido, īpaši bērnos un pusaudžos?

Tādu, ka veiksme dzīvē nav atkarīga no piepūles, no nopietnām studijām un neatlaidības darbā, bet no ārējiem nenosakāmiem faktoriem, no spējām pagriezt savam labumam kaut kādus savus vai cita spēkus.

Vēl sliktāk ir tas, ka tas viss mudina domāt, ka labajā vai sliktajā, atbildība nav mūsu, bet “zvaigžņu” un “dabas spēku”.

Vēlos iezīmēt citu jomu, kur Jēzus nerunā, bet kur visu laiku viņam piedēvē runāšanu.

Tās ir privātās atklāsmes, debesu ziņas, parādīšanās un visāda veida balsis.

Nesaku ka Kristus vai Jaunava Marija nevarētu runāt arī caur šiem veidiem. To darīja jau iepriekš un to var darīt, protams, arī šodien.

Tikai pirms tam, lai uztvert par pašsaprotamu, ka ir runa par to ka runā Jēzus vai Dievmāte un ne kāda slimā fantāzija, vai, pat ļaunāk, krāpniekiem, kuri spekulē uz cilvēku lētticību, ir nepieciešamas garantijas.

Šinī gadījumā ir nepieciešams gaidīt Baznīcas spriedumu un nesteigties tam pa priekšu.

Svētais Jāni no Krusta teica, ka no tā laika, kad uz Tabora kalna Dievs teica par Jēzu: Klausiet viņu, viņš kaut kādā ziņā ir kļuvis mēms. Ir pateicis visu, Viņam nav nekā jauna ko atklāt.

Kas Viņam prasa jaunas atklāsmes, vai atbildes, Viņu aizvaino, it kā Viņš visu nebūtu skaidri pateicis. Dievs visiem turpina teikt tos pašus vārdus: Klausiet Viņu, lasiet Evaņģēliju: tur atradīsiet vairāk, un ne mazāk no tā ko meklējat.

Un kā klausīt Kungu mums ir vislabākais piemērs Marijā, izcilas ticības sieviete, kura mums māca dzīvot ticību, kā pateicīgu Dieva gribas pieņemšanu, priecādamies par Viņa brīnumainajiem darbiem un pieņemot misiju, kura viņai tika uzticēta.

Marija iesāk savu līdzdalību pestīšanas darbā piekrizdama, lai viņā notiek tas, kas viņai ir ticis Eņģeļa pasludināts: lai man notiek pēc tava vārda.

Viņas pašas dēls Jēzus, klausīdamies tās vienkāršās Evaņģēlija sievietes slavinājumu Marijai par to ka viņa dzemdēja Jēzu, to izskaidro apstiprinot, ka viņa mātes svētīgums ir balstīts faktā, ka viņa ir klausījusies, ticējusi, pārdzīvojusi un saglabājusi Dieva Vārdu.

Marijas “jā”, pasludināšanas mirklī, ir iezīmējis pārmaiņu cilvēces vēsturē un viņas attiecībās ar Dievu.

Pēc Ādama un Ievas grēka, Kungs pavēl cilvēkam iet un piepildīt zemi. Kungs sekoja līdzi tam, ko darīja cilvēks. Tik ļoti, ka dažas reizes, kad cilvēks kļūdījās, Viņš sodīja cilvēku, kā to darīja Bābelē un grēka plūdos.

Dievs kurš vienmēr skatījās un sargāja cilvēku, kādā mirklī, izlēma veidot tautu un tā uzrunā Ābramu: “Izej no savas zemes, savas mājas”. Un Ābrams paklausīja, un teica “jā” Kungam.

Un pēc šī pirmā Dieva tautas “jā”, tieši ar Ābramu, Dievs, kas līdz tam laikam, skatījās uz tautu, iesāka “iet kopā ar savu tautu”.

Pēc tam Dievs izdarīja to pašu ar Mozu un praviešiem. Un cilvēces vēsturē ir bijuši daudzi, kuri ir teikuši “jā”, ir patiesi tā cilvēce, kas sastāv no vīriešiem un sievietēm, kas Kunga cerībām ir teikuši “jā”.

Bet pasludināšanas mirklis iezīmē noslēgumu šai “jā” ķēdei un ir sākums citam “jā”, kas sāk augt: Marijas “jā”.

Tieši šis “jā” dara to, ka Dievs ne tikai skatās kā iet cilvēks, net tikai iet ar savu tautu, bet ka dara sevi par vienu no mums un pieņem mūsu miesu.

Patiesībā Marijas “jā” atver durvis Jēzus “jā”: Es nāku lai pildītu tavu gribu.

Un šis “jā” ir tas, kurš iet ar Jēzu visā viņa dzīvē, līdz pat krustam: “Attālini no manis šo biķeri, Tēvs, bet tavs prāts lai notiek”. Jēzū Kristū ir, kā runā Pāvils korintiešiem, Dieva “jā”: Viņš ir “jā”.

Tādēļ šodien, svinot Mariju, ir īstais mirklis lai pateiktos Kungam par to, ka iemācīja ar Mariju šo “jā” ceļu, bet arī domāt par mūsu dzīvi.

Mums visiem, katru dienu, ir jāsaka “jā” vai “nē”, un varam padomāt vai vienmēr sakām “jā” vai daudzreiz slēpjamies, ar nokārtu galvu, kā Ādams un Ieva, lai neteiktu “nē”, izliekoties nesaprotot to, ko Dievs mums prasa.

Tas ir Dieva “jā”, kas mūs svētdara, kas mums ļauj iet uz priekšu Jēzū Kristū.

Tieši tādēļ šodien ir īstā diena, lai pateiktos Kungam un lai jautātu sev: es esmu vīrietis vai sieviete kurš saka “jā”, vai vīrietis vai sieviete kas saka “nē”? Vai esmu vīrietis vai sieviete kas lūkojos uz citu pusi, lai neatbildētu?

Lai Kungs mums dod žēlastību iet pa vīriešu un sieviešu ceļu, kuri ir zinājuši teikt “jā”.

Kristietim nevar būt cita atbilde uz Dieva aicinājumu kā tikai “jā”. Un pāri par visu nedrīkst nekad būt tādai attieksme, kas izliekas ka nesaprot un pagriežas uz citu pusi.

Tā ir ziņa ar ko Vissvētā Marija mūs uzrunā, kamēr ejam pa sūrajiem un grūtajiem dzīves ceļiem, lai mēs neaizmirstu un nenodotu mūsu kristīgās saknes un lai mūsos atkal iedegtu ticības, cerības un mīlestības liesmas, uz kurām balstās dzīve un kristieša misija, mūžīgais Baznīcas pavasaris.

Lai mūsu Māte Marija mums palīdz, mūs pavada un aizbildina, lai Skaistkalnē, Zemgalē, Latvijā un visā pasaulē mēs katru dienu censtos piedalīties nemitīgajā patiesās patiesības un dzīvības, mīlestības, saskaņas un miera civilizācijas būvēšanā. Amen.

Foto: Liene Žeimunde

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti