Lai palīdzētu izdzīvot Adventa laiku, piedāvājam priestera Andra Ševela MIC sagatavotās pārdomas. Tajās priesteris aicina spert četrus soļus pretī Kristus mīlestībai, izlasot katrā Adventa svētdienā vienu “soli”. Pirmā svētdiena gan ir aizvadīta, bet lai tas netraucē spert pirmo soli!
Uz šīm pārdomām mani vedināja kāds nesen dzirdēts stāsts par cilvēku, kurš, netikdams galā ar savas dzīves bezjēdzības sajūtu, meklēja psihologa palīdzību, jo jau ilgāku laiku jutās nelaimīgs. Psihologs, viņu uzklausījis, sacīja: „Varbūt jums vajadzētu nodibināt ģimeni?”, uz ko vīrietis atbildēja: „Man ir jauka sieva, kuru es mīlu, tomēr tajā nerodu pilnīgu piepildījumu.” Psihologs turpināja: „Nu, tad padomājiet par bērniem, jo viņi nes tik daudz prieka!” „Mums ir četri bērni, bet, neraugoties uz to, manī joprojām ir šī tukšuma sajūta.” „Varbūt Jums jāsāk ceļot? Pasaule ir tik daudzveidīga un skaista – tas paplašinās jūsu redzesloku.” „Paldies par padomu, bet mans darbs ir saistīts ar ceļojumiem. Es braucu no pilsētas uz pilsētu, no valsts uz valsti, bet arī tajā nerodu dzīves jēgu.” Nezinādams, ko vēl ieteikt, psihologs piedāvāja: „Ziniet, pie mums ir atbraucis cirks. Aizejiet šovakar uz izrādi un vienkārši atpūtieties.” „Es nevaru iet uz cirku atpūsties”, skumji atbildēja vīrietis. „Esmu šī cirka klauns un šovakar man jāuzstājas…”
Tā nu tas reiz ir: cilvēks var uzjautrināt citus, tajā pašā laikā dziļi sirdī izjusdams skumjas. Varbūt arī tu ej cauri dzīves posmam, kad nesaskati savai dzīvei jēgu un tāpēc neesi laimīgs? Varbūt vēlies būt ticīgs, bet nezini, kā to panākt? Bet Jēzus arī šodien vēršas pie tevis ar neparastu priekšlikumu. Gribi zināt, ar kādu? Nu, tad ieklausies un pārliecinies pats!
Mēs esam iesākuši kārtējo Adventa laika posmu. To var aizvadīt ierastajā steigā, neiegūstot it neko savai garīgajai dzīvei. Taču var notikt arī savādāk. Varbūt tieši šis Advents būs laiks, kas izmainīs tavu dzīvi?! Adventa četras svētdienas var kļūt par četriem svarīgiem soļiem, kas atvērs tavu sirdi Kristus mīlestībai.
Pirmais solis: Dievs tevi mīl un Viņam ir brīnišķīgs plāns tavai dzīvei.
Es nezinu, kāda ir tava mīlestības pieredze, no kādas ģimenes tu nāc un kādas grūtības esi piedzīvojis pagātnē. Es nezinu tavas problēmas un vilšanās. Taču, ja tu jūties nemīlēts, atstumts, citu nepieņemts, tad zini, ka ir Kāds, kurš tevi ļoti mīl un nekad nepārstāj tev ticēt. Šīs Kāds ir Jēzus Kristus, kurš ik brīdi sirds dziļumos Tev nemitējas atkārtot: „Es tevi mīlu!” Dievam nav nosacījumu, lai varētu tevi mīlēt. Viņš mīl tevi tādu, kāds esi šajā brīdi, neraugoties uz taviem grēkiem, trūkumiem un nepilnībām. Dievs tevi mīl ar beznosacījuma mīlestību, un tas nozīmē, ka visa tavas dzīves nesakārtotība, problēmas, vājības un grēki ir iespēja atvērties Viņa mīlestībai, kas vienmēr paliek uzticīga. Dievs ir visvarens un dara visu, ko vēlas, bet ir viena lieta, ko Viņš nespēj – Viņš nespēj pārstāt mīlēt: „Jo kalni var atkāpties un pakalni nodrebēt, bet mana žēlsirdība neatkāpsies no tevis.” (Is 54, 10)
Lai Dievs tevi mīlētu, tev nav jāizliekas par to, kas patiesībā neesi. Viņš tevi mīl tādu, kāds esi. Viņš ne tikai pieņem tevi, bet tu arī esi Viņa prieks. Ikvienam Viņš saka: „Tu esi mans mīļotais dēls/mīļotā meita, kas man ļoti patīk.” (Mt 3, 17) Dievs tevi mīl ar taviem trūkumiem un nepilnībām. Viņš tevi mīl nevis tāpēc, ka tu esi labs vai slikts, bet gan tāpēc, ka mēs visi esam Viņa bērni.
DIEVS TEVI MĪL, un vienīgā lieta, ko Viņš lūdz no tevis, ir tā, lai tu ieticētu Viņam un Viņa mīlestībai un uzticētos Viņa ceļiem vairāk nekā savējiem. Galvenais, ko Dievs no mums lūdz ir nevis pašu spēkiem mīlēt Dievu, bet gan vispirms ļaut Viņam mūs mīlēt. Parādi Kungam, ka tu gribi piedzīvot mīlestību, kādu Viņš tev vēlas dot.
Nevis mēs esam tie, kuriem jāmēģina iet pie Dieva, bet Viņš ir tas, kurš nāk pie mums. Mums nav jācenšas tuvoties Viņam, bet jāļauj, lai Viņš tuvojas mums! Pirms mēs Viņu meklējām, Viņš jau nāk mums pretī, Viņš pirmais mūs mīl. Savā lielajā mīlestībā Dievs atdeva Debesu lielāko Dārgumu, savu vienīgo Dēlu, lai mēs iegūtu mūžīgo dzīvību (sal. Jņ 3, 16).
Tev jāzina, ka Dievam ir brīnišķīgs plāns tavai dzīvei. Viņš vēlas, lai tu jau šeit, virs zemes, būtu laimīgs. Viņš tevi radīja brīvu un respektē tavus lēmumus. Savā mīlestībā Viņš dod tev iespēju izvēlēties, Viņš nekad nevienu nespiež kaut ko darīt. Kā mīlošs Tēvs Viņš ir „bezspēcīgs”, ja kāds Debesu valstības vietā izvēlas elli. Tāpēc Viņš vienkārši lūdz: „Ja tu gribi… atbildi man.” Atbildi Viņam tagad un ļauj sevi mīlēt. Un tu redzēsi, kā izmainīsies tava dzīve. Vienīgā lieta, ko Dievs gaida no mums, ir atvērta sirds uz Viņa mīlestību. Viņam ir daudzkārt labāks plāns mūsu dzīvei nekā mums pašiem. Viņš neko neatņem, tieši otrādi – dāvā visu un krietni vien vairāk nekā lūdzam un spējam iedomāties.
Aizdedzot pirmo sveci Adventa vainagā, lūgsimies viens par otru un ar paļāvību dāvāsim Dievam mūsu sirdis, lai Viņš tās piepildītu ar savu mīlestību. Svētīgu Adventa pirmo nedēļu! Tiksimies katru nākamo Adventa svētdienu, pārdomājot turpmākos soļus Kristus mīlestības virzienā.
Otrais solis: No kurienes rodas problēmas?
„Ja Dievs visu zina, visu var un mūs mīl, tad no kurienes rodas ļaunums un problēmas?” Šo jautājumu uzdod ikviens, kad savā dzīvē sastopas ar ciešanām, slimībām, netaisnībām un nāvi. Mēs labi zinām, kā atrisināt ikdienišķās nebūšanas. Piemēram, ja niķojas automašīna, mēs dodamies uz servisu pie mehāniķa, lai viņš novērstu bojājumu. Ja nestrādā pulkstenis, steidzam pie pulksteņu meistara, lai to salabotu. Taču pie kā mums vērsties, ja dzīvē kaut kas nav kārtībā? Ja pasaulē vai mūsu personīgajā dzīvē lietas nenotiek tā, kā tam vajadzētu būt, mums jāiet pie šīs pasaules un cilvēka Radītāja un jājautā Viņam, kas īsti ir noticis.
Adventa otrās svētdienas Evaņģēlija fragmentā mēs lasām par Jāni Kristītāju, kurš norāda, ka grēks ir visa ļaunuma dziļākais cēlonis un aicina sagatavot ceļu Kungam, kurš nāk mūs atbrīvot. Baznīcā jau no seniem laikiem ir labi pazīstama Gaismas liturģija, kurā tiek izmantotas divas vienkāršas, bet ļoti uzrunājošas zīmes: tumsa un gaisma. Arī Adventa laikā svinētās Rorātmises, kas ir veltītas Vissvētās Jaunavas Marijas godam, iesākas tumšā dievnamā un gaisma tiek ieslēgta, tikai iesākoties „Gods Dievam augstumos” dziedājumam. Mums ir svarīgi saprast šo liturģisko zīmju nozīmi.
Tumsa simbolizē mūsu garīgo aklumu un grēku, kurā visi atrodamies. Šī tumsa atklāj patiesību par grēka realitāti un to, ka grēka sakne meklējama cilvēka sirdī. Tāpat kā eksistē fiziskā tumsa, tā arī eksistē garīgā tumsa: lepnība, egoisms, slinkums, skaudība, naids, mantkārība, nešķīstība, slepkavība un kā grēka sekas arī nāve (Mk 7, 21). Tumsa simbolizē visus tos grēkus, ar kuriem katru dienu sastopamies savā dzīvē. Kad atrodies tumsā, tu esi viens un nespēj redzēt cilvēkus, kuri tev ir blakus, – tu jūti tikai pats savu elpu. Šī dziļā mūsos esošā tumsa izpaužas kā nespēja mīlēt otru cilvēku. Apustulis Jānis savā vēstulē raksta: „Kas saka, ka viņš ir gaismā, un ienīst savu brāli, tas vēl aizvien ir tumsībā.” (1 Jņ 2, 9)
Svētais Jānis Hrizostoms atklāj, ka grēks ir līdzīgs jūgam jeb sakām uz zirga kakla. Tās mūs liec lejup un neļauj redzēt neko citu kā vienīgi savu nabu. Kad Ieva un Ādams sagrēkoja, viņi piedzīvoja ontoloģisko – savas esības nāvi, jo atmeta Dievu un Viņa mīlestību, un līdz ar to atteicās no dzīvības Avota. Tāpēc arī grēka sekas ir garīgā nāve, kas ir daudz traģiskāka par fizisko nāvi un ciešanām. Brīdī, kad cilvēks sagrēkoja, viņš kļūva par grēka vergu, nespējīgu patiesi mīlēt un darīt labu. Tāpēc viņš ir gatavs uz visu, lai tikai justos mīlēts un cienīts, jo tas nozīmē to, ka viņš dzīvo. Cik bieži laime tiek meklēta naudā, slavā, karjerā, atkarībās, otras personas dievināšanā, pārlieku tai pieķeroties! Taču šī patiesībā ir kalpošana elkiem, kas novērš no realitātes un rada ilūziju, ka cilvēks pats saviem spēkiem var uzcelt paradīzi zemes virsū. Mēs varam tam ilgi nepiekrist, apslāpēt savu sirdsapziņu, bet patiesība paliek: mēs visi esam grēcinieki. Tikai tad, kad atzīsim šo patiesību, mēs varēsim spert nākamo soli garīgajā dzīvē – saņemt Dieva žēlsirdību.
Kad Gaismas liturģijas laikā tumšajā dievnamā tiek ieslēkta gaisma, kas ir dzīvā Kristus simbols, tad acumirklī izzūd tumsa. Un tad tu redzi, ka neesi viens, bet tev blakus ir brāļi un māsas un tu atklāj, ka ir kāds glābšanas ceļš gan tavai, gan citu cilvēku dzīvei. Labā vēsts, kuru mums sludina Baznīca, ir tā, ka Kristus ir salauzis grēka un nāves varu, Viņš ir uzvarējis sātanu un šodien nāk Savā spēkā, lai mums no kakla noņemtu šīs grēka sakas un dāvātu iespēju sākt jaunu dzīvi: „vairs nedzīvojot sev, bet Tam, kurš par mums nomira un augšāmcēlās.” (2 Kor 5, 15)
Aizdedzot jau otro sveci Adventa vainagā, ar prieku atzīsim Kristu par savu Glābēju un steigsimies pie Tā, kurš mūs mīl un gaida. Pieņemsim savā sirdī lēmumu iekšēji atgriezties un nekavēsimies pirms svētkiem doties pie grēksūdzes, lai saņemtu Dieva piedošanu un piedzīvotu patieso prieku un mieru. Svētīgu Adventa otro nedēļu!
Trešais solis: Vienīgais glābiņš cilvēkam
Jau kopš novembra beigām mūsu pilsētu ielās un lielveikalos valda pirmssvētku drudzis – kņada, steiga, dāvanu pirkšana… Taču, kad atnāk Ziemassvētki un svētku dāvanas izdalītas, atstājot aiz sevis saplēsto iesaiņojumu pēcgaršu, daudziem sirdī iezogas tāds kā tukšums, kā bailes, vientulība, un pat nepanesamas sāpes.
Kāpēc? Kāpēc gan tas tā ir? Atbilde ir vienkārša: tāpēc, ka cilvēks dzīvē meklē kaut ko, kas spēj sniegt jēgu viņa dzīvei un piepildīt sirds ilgas. Bet ar dārgām dāvanām un greznām viesībām sirdi nepievilsi, jo Dievs mūs nav radījis tik seklai laimei. Mūsu slāpes pēc laimes daudz lielākā mērā pārsniedz to robežu, kuru spēj apmierināt materiālas lietas, un mūsos mītošā neapmierinātība patiesībā nav saistīta ne ar naudas vai mašīnas trūkumu, ne pat ar bezdarbu. Mūsu traģēdija ir tajā, ka pastāvīgi izjūtam savu iekšējo sašķeltību un egoistiskās dzīves radītā grēka realitāti. Būtībā mēs jau zinām, kas ir labs un vēlamies to darīt, bet kaut kā ne vienmēr sanāk. Arī svētais Pāvils konstatē: „Es nesaprotu, ko daru: jo es nedaru labu, ko gribu, bet es daru ļaunu, ko ienīstu.” (Rom 7, 15) Bībele mums atklāj, ka neviens cilvēks pats saviem spēkiem nevar atbrīvot sevi no grēka. Grēkojot mēs esam līdzīgi purvā grimstošam cilvēkam, kurš nevar pats sevi izvilkt ārā. Viņam ir vajadzīgs kāds, kurš izvilktu viņu no purva.
Pestīšanas vēsture mums rāda, ka tad, kad bija zudušas jebkādas cerības atrisināt mūsu visdziļāko problēmu, Dievs sūtīja savu Dēlu, lai Viņš mūs glābtu. Taču nepietiek to zināt tikai teorētiski. Lai iepazītu Glābēju, mums Viņu jāieaicina savā dzīvē.
Lai atceramies 2001. gada 11. septembri, kad Ņujorkā notika terora akts, kurā bojā gāja 2603 cilvēku. Man ataust atmiņā kāda laulāta pāra liecība, kas bija tiešā saistībā ar šo traģēdiju. Kopā ar bērnu viņi grasījās doties atvaļinājumā un bija jau nopirkuši biļetes uz aviokompānijas „American Airlines” lidmašīnu. Taču nesaprotamu iemeslu dēļ nokavēja. Tā bija lidmašīna, kas ietriecās Pasaules Tirdzniecības centra augstceltnē. Būdami ticīgi un ar Baznīcu saistīti cilvēki viņi zināja, ka pateicība pienākas Dievam. Savukārt šī laulātā pāra sievas tēvs bija atsalis pret ticību un Dievu. Ieraugot TV ziņās lidmašīnu ietriekšanos „dvīņu torņos”, viņš zināja, ka tajā lido viņa meita ar ģimeni. Roka pasniedzās pēc tālruņa un par brīnumu meita atbildēja. Ar lielu prieku un pateicību viņš pieņēma šo ziņu, saprazdams, ka šī izglābšanās ir brīnumaina. Šis cilvēks bija ugunsdzēsējs. Viņš steidzās uz notikumu vietu, lai glābtu ēkā esošos cilvēkus. Notika tā, ka viņš aizgāja bojā.
Šis pāris liecībā teica, ka viņi jautāja Dievam: „Kāpēc tā ir noticis, ka mēs, kas esam ticīgi, palikām dzīvi, bet tētim nebija iespēja nožēlot un atgriezties?” Pēc dažām nedēļām pie viņiem atnāca kāds cits laulāts pāris ar zīdaini rokās un pastāstīja ko negaidītu: „Jau vairākus gadus es strādāju World Trade centrā,” sacīja sieviete. „Es biju dekrētā, bet atbraucu uz darbu nokārtot dažas formalitātes. Es un mans bērns esam dzīvi, pateicoties jūsu tētim. Kad lidmašīna ietriecās ēkā, es biju iespiesta un nevarēju kustēties. Ugunsdzesējs, jūsu tēvs, no ēkas mani iznesa uz rokām. Bet pats atkal ieskrēja ēkā. Pēc kāda brīža augstceltne sabruka. Pateicībā mēs savu bērnu nosaucām viņa vārdā.”
Atvadoties izglābtā sieviete sacīja: „Es nezinu, vai tas jums ir svarīgi, bet gribēju jums vēl kaut ko pastāstīt. Nesdams mani uz rokām, jūsu tēvs teica: „Es tik sen neesmu bijis baznīcā, esmu aizmirsis Dievu un dzīvojis grēkos. Bet varbūt šīs ir pēdējās stundas manā dzīvē.” Tad es viņam sacīju: „Jūs taču tagad varat pieņemt Jēzu.” Stāvēdams uz ceļiem viņš nožēloja savus grēkus un pieņēma Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Jūsu tēvs aizgāja bojā, izlīdzis ar Dievu.”
Mīļie draugi, šodien aizdedzot Adventa vainagā trešo sveci, lūgsim Dievu Aleksa Karela vārdiem: „Kungs, mana dzīve bija tuksnesis, jo es nepazinu Tevi. Dari, lai šis tuksnesis uzziedētu un kļūtu par zaļojošu dārzu! Lai katrs dzīves mirklis, kas man vēl priekšā, būtu veltīts Tev.” Priecīgu Adventa trešo nedēļu!
Ceturtais solis: Tava atbilde Dievam
Pavisam drīz mēs svinēsim Kristus dzimšanas svētkus. Tas ir laiks, kad jo īpaši apzināmies, ka Dieva Dēls ir tapis cilvēks, lai mēs kļūtu par Dieva bērniem. Tā ir patiesība, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, ka tā mūs gandrīz vairs nepārsteidz un neuzrunā. Bieži vien mēs pievēršam lielāku vērību svētku ārējām zīmēm, nekā pašam noslēpumam, kas taču ir Ziemassvētku centrālais notikums.
Poļu dzejnieks Ādams Mickēvičs reiz sacīja: „Tu tici, ka Dieva Dēls ir piedzimis Betlēmes silītē, taču bēda tev, ja Viņš nav piedzimis tevī!” Ko ietver sevī šie vārdi? Kādā veidā Jēzus var piedzimt manī? Tas var notikt tikai un vienīgi ticības spēkā. No vienas puses, ticība ir Dieva dāvana, jo Dievs izrāda iniciatīvu un nāk mums pretī, bet no otras puses, tā ir brīva un apzināta mūsu pašu atbilde uz Dieva mīlestību.
Slavenajā Viljama Holmana Hunta gleznā „Pasaules gaisma” ir attēlots Jēzus ar lukturi rokā. Viņš stāv pie aizslēgtām durvīm un klauvē. Gleznas idejas pamatā ir Kristus vārdi no apustuļa Jāņa atklāsmes grāmatas: „Lūk, es stāvu pie durvīm un klauvēju. Ja kāds manu balsi dzirdēs un durvis man atvērs, es ieiešu pie viņa un mielošos kopā ar viņu un viņš kopā ar mani.” (Atkl 3, 20) Nostāsts vēsta, ka tad, kad autors bija pabeidzis savu darbu, viņš to parādīja draugiem. Kāds no viņiem saskatīja gleznā kaut ko dīvainu. „Holman,” viņš sacīja. „Gleznā ir kļūda – tu esi aizmirsis uzgleznot rokturi.” „Kļūdas nav!” atbildēja gleznotājs. „Tās ir mūsu sirds durvis, tāpēc atveramas tikai no iekšpuses, un tas jādara mums pašiem.”
Gleznas autors vēlējās parādīt divas svarīgas ticības patiesības. Pirmā. Jēzus stāv pie mūsu sirds aizslēgtajām durvīm un klauvē. Lai mēs varētu tās atvērt, mums vispirms jāsadzird Viņa balss. Kristus ienākšana šajā pasaulē liecina par to, ka Dievs ne tikai uzrunā cilvēku, bet arī viņu meklē. Tieši ar to kristietība atšķiras no visām citām reliģijām, kurās tiek uzsvērts, ka cilvēkam pašam jāmeklē Dievs. Kristietībā ne tikai cilvēks meklē Dievu, bet Dievs pats nāk, lai atklātu sevi un parādītu ceļu, pa kuru cilvēks var nokļūt pie Viņa.
Kāpēc Dievs mūs meklē? Vispirms tāpēc, ka mēs esam Viņa mīļotie bērni. Viņš mūs mīl ne jau tāpēc, ka esam labi, paklausīgi, rātni, bet gan tāpēc, ka esam Viņa bērni. Taču Dieva ienaidnieks – sātans – skaudības dēļ vēlas panākt, lai mēs zaudētu šo bērna paļāvību uz Debesu Tēvu, lai šaubītos par Viņa mīlestību un klātbūtni. Ja mēs šiem meliem noticēsim un klausīsim ļaunā gara padomiem, tad neizbēgami kritīsim grēkos. Dievs mūs meklē un gaida tāpēc, ka savā mīlestībā vēlas mūs izglābt no maldu un grēka ceļiem. Ja Kristus nebūtu atnācis šajā pasaulē, mēs būtu palikuši vieni, ieslēgti savā sīkajā un aprobežotajā pasaulē, stigdami grēka purvā.
Otra patiesība attiecas uz mūsu lēmumu: atbilde, kuru sniedzam Jēzum paliek mūsu ziņā. Mēs ne ar ko nevaram nopelnīt Dieva mīlestību, jo Viņš mūs mīl par velti, bez jebkādiem nosacījumiem. Mīl un punkts. Dievs mums dāvā savu mūžīgo mīlestību un no mums ir atkarīgs, ko mēs ar to darīsim – vai atbildēsim uz to ar savu mīlestību, vai arī to nepieņemsim. Dievs var ienākt mūsu dzīvē tikai tad, ja mēs apzināti un labprātīgi sakām „jā”. Viņš respektē mūsu brīvo izvēli.
Apustulis Pāvils saka: „Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts.” (Rom 10, 9) Pieņemt Jēzu nozīmē novērsties no grēkiem, egocentrisma un ļaut Viņam darboties savā dzīvē. Nebīsties atvērt sirds durvis Jēzum, – Viņš neko nevēlas tev atņemt, tieši pretēji – Viņš vēlas visu dāvāt. Tikai ikdienā jājautā Viņam: „Jēzu, ko Tu vēlies, lai es daru?” Tas, kurš uztic sevi Viņam, saņem simtkārt vairāk un iegūst patieso dzīvi.
Aizdedzot jau ceturto sveci Adventa vainagā pajautā sev, vai esmu savā dzīvē pieņēmis Jēzu par Kungu un Glābēju? Vai esmu pieņēmis Viņa vēstījumu: Es nelūdzu daudz, es lūdzu visu? Vai nu Jēzus ir simtprocentīgi manas dzīves Kungs, vai arī Viņam nav nozīmes manā dzīvē. Trešā ceļa nav.
Sēžoties pie Ziemassvētku galda un laužot oblāti, vēlēsim viens otram ticības dāvanu, jo patiesi laimīgs ir tas, kurš cer uz Kungu. Lai Dievs mūs bagātīgi svētī!
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests