12.-19. jūlijā Liheņā, vislielākajā Dievmātes svētvietā Polijā, notika tradicionālās latīņu liturģijas mācību seminārs “Ars celebrandi”. Šo pasākumu jau piekto gadu pēc kārtas rīko asociācija “Una Voce Polonia”, starptautiskās federācijas “Una Voce” biedrs. Šī oficiāli atzītā katoļu laju organizāciju apvienība veicina tradicionālā Romas rita un citu tradicionālo latīņu ritu izmantošanu visā pasaulē. Šogad seminārā ir piedalījusies arī grupa no Latvijas – kopā ar vairāk nekā 200 dalībniekiem no Polijas un citām valstīm.
Tradicionālās liturģijas plašu atdzimšanu sekmēja pāvesta Benedikta XVI 2007. gadā izdotā apustuliskā vēstule “Summorum Pontificum”, kurā tika definēts, ka Romas rits pastāv divās formās: ordinārajā (pēc Pāvila VI 1969. gadā izsludinātās Romas Misāles) un ekstraordinārajā (saskaņā ar svētā Pija V izsludināto un Jāņa XXIII 1962. gadā no jauna izdoto Romas Misāli). Tomēr ekstraordinārās formas izmantošanai ir nepieciešama attiecīga kvalifikācija – priesteriem, ministrantiem, mūziķiem. Tieši šīm trim grupām tika rīkotas apmācības Liheņā. Iegūtas zināšanas uzreiz varēja pielietot daudzos un daudzveidīgos dievkalpojumos.
Diena sākas ar Laudēm sešos no rīta, kam sekoja privāti celebrētas “klusās” Svētās Mises vairākās baznīcās un kapelās. Pēc brokastīm sākās pirmā nodarbība interešu grupās, kam sekoja dienas galvenais dievkalpojums – svinīgā Svētā Mise. Pēc pusdienām parasti bija otrā nodarbība grupās un tika noturēts vēl viens dievkalpojums (svinīgā vai dziedātā Svētā Mise). Laiks pēc vakariņām bija paredzēts nelielai atelpai vai papildus nodarbībām. Dienu noslēdza Vesperes un Kompletorijs. Vēl bija jāatrod laiks privātai lūgšanai un mācību materiāla atkārtošanai – notikumu kalendārā laiks bija atvēlēts visam, atskaitot miegu.
Tradicionālā izpratnē sakrālā mūzika nav pavadījums, bet neatņemama liturģijas daļa. Kaut gan dalībniecēm no Latvijas nebija lielas gregoriskās dziedāšanas pieredzes, viņas uzreiz iesaistījās dievkalpojumos sieviešu kora sastāvā, kas atdzīvināja ne tik plaši pazīstamās sieviešu klosteru dziedāšanas tradīcijas. Vīrieši dziedāja otrā korī, un katrs koris bija atbildīgs par vienu no divām dienas dziedātajām Misēm. Mūsu grupas mūziķu uztraukums par poļu valodas nezināšanu bija lieks, jo palīdzēja gan kopējā mūzikas valoda, gan iespēja sazināties angliski. Vēl viena neparasta pieredze bija piedalīšanās “poļu Misēs”, kad priestera klusas lūgšanas pie altāra pavadīja aizkustinošas reliģiskās tautasdziesmas. Jāpiemin arī igauņu ansambļa “Linnamuusikud” piedalīšanās.
Šī raksta autors piedalījās ministrantu nodarbībās. Ministranti bija sadalīti četros zināšanu līmeņos, un visi dalībnieki no Rīgas apguva “iesācēju” līmeņa programmu, lai sagatavotos piekalpošanai klusajā Misē, kurā priesteris nedzied, bet lūdzas klusā balsī. Šī piekalpošana nemaz nav tik vienkārša, jo kalpo tikai viens ministrants, kas ir atbildīgs par visu: gan par liturģiskām atbildēm priesterim latīņu valodā, gan par skaistu un precīzu ceremoniālo darbību izpildīšanu. Jārūpējas arī par labu fizisko formu: ministrants gandrīz visu laiku stāv uz ceļiem, izņemot piekalpošanas un Evaņģēlija klausīšanas brīžus. Īpaši disciplinēja klerikālais tērps, jo arī laju ministrantiem pienākas kalpot sutanās un komžās, turpinot tradīciju, kad pie altāra kalpoja tikai klēriķi. No kalpošanas brīvajiem klēriķiem un ministrantiem dievkalpojumu laikā bija iespēja piedalīties liturģiskajā korī, ieņemot vietas prezbitērijā starp altāri un tautu. Arī tā bija savā veidā kalpošana, kas ļāva iejusties klosterļaužu dzīves ritmā: ienākt un iziet procesijā, vajadzīgos brīžos piecelties, nostāties uz ceļiem, paklanīties, noskaitīt lūgšanas, bet kanonisko stundu dievkalpojumos arī dziedāt psalmus.
Mūsu ministrantu no Latvijas un Igaunijas grupā nodarbības notika angļu valodā, kas liecina par to, ka seminārs ir ieguvis starptautisku mērogu. Īpašu uzslavu ir pelnījis mūsu pasniedzējs, kurš bija apveltīts gan ar dziļām zināšanām liturģijā, gan ar milzīgu pacietību ministrantu neskaitāmo kļūdu labošanai. Stingras prasības atgādināja autoskolas laikus: lai tiktu pie īstas piekalpošanas, treniņā drīkstēja pielaist tikai dažas nenozīmīgas kļūdas. Darbojās vēl divas iesācēju grupas ar nodarbībām poļu valodā, bet augstākā zināšanu līmeņa ministrantu grupās apguva piekalpošanu dziedātajās un svinīgajās Misēs, daži pat apguva ceremoniārija pienākumus, lai būtu spējīgi atbildēt par sarežģītu dievkalpojumu norisi kopumā. Savukārt priesteri bija sadalīti divas grupās: pirmā grupā mācījās celebrēt klusās Mises, otrā grupa apguva sarežģītākus dievkalpojumus – piemēram, mācījās pildīt diakona un subdiakona pienākumus svinīgajās Misēs. Pavisam pasākumā Liheņā piedalījās 50 priesteri, 12 no tiem pirmo reizi dzīvē celebrēja Svēto Misi ekstraordinārajā formā. Seminārs deva iespēju piedalīties svinīgajos dievkalpojumos, kas nav bieži sastopami arī vietās, kur tiek praktizēta tradicionālā Romas liturģija: piemēram, rekviēma Misē ar gājienu uz kapsētu vai svinīgajā Misē dominikāņu ritā.
Ar savu klātbūtni semināru Liheņā pagodināja Pontifikālās komisijas “Ecclesia Dei” sekretārs V.E. arhibīskaps Gvido Poco (Guido Pozzo). Arhibīskaps nolasīja referātu “Senā Romas liturģija un mūsdienu ticības krīze”, kā arī atbildēja uz dalībnieku jautājumiem. Par semināra kulmināciju kļuva arhibīskapa celebrētā Pontifikālā Mise Liheņas bazilikā – visgreznākais katoļu dievkalpojums vislielākajā Polijas dievnamā. Pēc Svētās Mises arhibīskaps nolasīja Apustuliskā Penitenciārija dokumentu, pasludinot iespēju par piedalīšanos dievkalpojumos un pāvesta svētības pieņemšanu saņemt pilnas atlaidas, ievērojot parastos noteikumus. Savukārt, mūsu grupai ļoti nozīmīga bija arī semināra pēdējā diena, kad tēvs Vitolds Višņevskis OFMCap, celebrēja savu pirmo Svēto Misi Romas rita ekstraordinārajā formā. Šī Mise tika upurēta uz Svētā Krusta baznīcas centrālā altāra pie brīnumdarītāja krucifiksa, kuru kara laikā sašāva no pistoles skolotāja-naciste.
No visas sirds jāpateicas vietējam bīskapam un Liheņas mariāņu tēviem par iespēju izmantot sanktuārija baznīcas, kapelas un daudzas telpas, kā arī jāpateicas semināra rīkotājiem par izcilu organizāciju. Katrs dalībnieks ierašanās brīdī saņēma biezu grāmatu ar visu programmā iekļauto dievkalpojumu tekstiem latīņu un poļu valodā. Katras dienas vakarā tika publicēta informācija par visu dievkalpojumu norises vietām ar visu iesaistīto garīdznieku un ministrantu vārdiem un liturģiskām lomām. Divās sakristejās katru dienu tika sagatavots viss nepieciešamais dievkalpojumiem. Visi dalībnieki bija izvietoti jaunuzceltajā svētceļnieku mājā “Betlēme” sanktuārija baznīcu tuvumā. Tās ēdnīcas organizētā ēdināšana trīs reizes dienā ļāva nerūpēties par dienišķo maizi, nodrošinot laiku un telpu sadraudzībai un domu apmaiņai. Kā garīgās maizes dēvējam jāpateicas Polijā pazīstamajam rekolekciju vadītājam palotīniešu tēvam Františekam Gomulčakam (Franciszek Gomułczak SAC), kurš ik dienas sprediķoja galvenās Mises laikā.
Savā uzrunā arhibīskaps Poco izteica pateicību Dievam par “Ars Celebrandi” dalībnieku aktīvu darbu, popularizējot seno Romas liturģiju, slavējot Dievu Baznīcas un visas cilvēces labā. Vatikāna pārstāvis pateicās dalībniekiem par piedalīšanos, pūlēm un tādā veidā pausto liecību, kā arī aicināja turpināt iesākto darbu, uzticoties Dieva žēlastībai. Jā, visi Latvijas svētceļnieki bija gandarīti par šo žēlastību: iespēju dziļāk izdzīvot misterium fidei – ticības noslēpumu, kas atklājas cēlajā liturģiskajā tradīcijā. Cerams, ka arī nākošgad Marijas zemes bērniem būs iespēja doties uz Liheņu, lai satiktu Viņas Dēlu, kas ir klātesošs gan greznajos dievkalpojumos, gan kontemplatīvajās klusajās Misēs, kur caur priesteru rokām Viņš atkal un atkal tiek upurēts Debesu Tēvam par mūsu grēkiem.
Vairāk par notikušajiem semināriem un ieplānotiem notikumiem var uzzināt interneta vietnē arscelebrandi.pl, kā arī “Ars Celebrandi” lapā sociālajā tīklā Facebook. Jāpiebilst, ka Aglonā 15. augustā plkst. 8:00 apakšējā baznīcā ir sagaidāma Svēta Mise ekstraordinārajā formā, dziedot ansamblim Schola Sancti Meinardi.
Mihails Ņikitins, foto: Pavels Kuharskis travart.pl, Inga Malahovska, Eva Plonka
