Latvieši, šķiet, kapsētu apmeklēšanu vienmēr uzskatījuši par svētu pienākumu, šajās reizēs cilvēki sakopj savu tuvinieku atdusas vietas, aizdedzina sveces, lūdzas, kā arī kavējas atmiņās par tuviniekiem. Latvijā ir skaista un bagāta Kapusvētku1 tradīcija, kas liecina par īpašu attieksmi pret kapsētu un tur apbedītajiem. Latvijas kapos gandrīz uz katra pieminekļa ir attēlots kristietības simbols – krusts, kurš arī liecina par tautas kristīgo piederību.
Katrai tautai, ne tikai latviešiem, kapsētas ir kā kultūras un ticības identitātes zīme. No seniem laikiem cilvēki godinājuši mirušo piemiņu, agrāk eksistēja tā saucamais senču kults, bet līdz ar kristīgās ticības izplatīšanos Baznīca visos laikos centusies iedzīvināt kristīgu skatienu uz cilvēku, viņa nāvi un apbedīšanu, kā arī pēcnāves likteni.
No 1. līdz 8. novembrim Baznīca aicina dedzīgi lūgties par mirušajiem, kā arī veltīt iegūtās pilnīgās atlaidas par dvēselēm šķīstītavā. Viens no atlaidu iegūšanas nosacījumiem ir kapsētas apmeklēšana un lūgšana par mirušajiem. Tāpēc ticīgie cilvēki šajā periodā, apzinoties šo iespēju palīdzēt dvēselēm šķīstītavā, pēc iespējas apmeklē kapsētas vai kristiešu apbedījumu vietas, lūdzas, lai tādā veidā caur iegūtām atlaidām sniegtu reālu palīdzību dvēselēm.
Kāpēc Baznīca tik lielu uzmanību pievērš kapsētai?
Saskaņā ar Bībeles mācību par miesas atgriešanos zemē (Rad 3, 19; Māc 12, 7) pirmie kristieši savus mirušos apbedīja zemē vai pazemē (katakombās), izvēloties apbedīšanai īpašas vietas – kapsētas aiz pilsētas, jo Romas likumi aizliedza apbedīt pilsētas teritorijā. Apglabājot kristieši nerūpējas par izciliem pieminekļiem, bet tikai lika akmeni ar vārda, nāves datuma un piederības uzrakstiem. Bazilijs Lielais uzskatīja, ka neesot jēgas izdot naudu dārgiem pieminekļiem un citām ārišķībām, jo vislabākais zārks esot mīlestība. Pirmo kristiešu kapsētas, īpaši pazemēs, bija ne tikai apbedīšanas vietas, bet arī kopīgu lūgšanu vietas, jo kapsētas (katakombas) bija pēc romiešu likumiem neaizskaramas un vajāšanu laikos kristieši varēja tajās droši lūgties un svinēt Euharistiju. Kapsētās atradās arī mocekļu apbedījumi, tā, piemēram, Smirnas kristieši ap 168. gadu rakstīja, ka pie sava bīskapa mocekļa Polikarpa viņi pulcējas un ar prieku svin viņa moceklības dzimšanas dienu. Turklāt pirmajiem kristiešiem ticība, ka mirušie augšāmcelsies, bija ticības būtisks elements. Tertulians rakstīja: „Kristiešu pārliecība ir, ka mirušie augšāmcelsies; tam ticot, mēs dzīvojam.” Vēlāk, kad pēc ticības brīvības pasludināšanas kristieši jau būvēja savas baznīcas, uz turieni no katakombām pārnesa mocekļu un svēto mirstīgās atliekas godināšanai, tad radās arī tradīcija apbedīt pie baznīcas vai baznīcu pagrabos.
Neatkarīgi no tā, kur kristieši apbedītu savus brāļus un māsas, ticība tam, ka ticīga un kristīta cilvēka miesa augšāmcelsies un būs līdzīga Kristus augšāmceltajai miesai, lika izturēties ar cieņu un bijību pret apbedījuma vietu – vai tā būtu vienkāršā kapsētā, vai baznīcas kriptā. No vēstures zināms, ka bija periodi, kad kristīgajās kapsētas neapbedīja pašnāvniekus un publiskus grēciniekus, norādot uz to, ka viņi jau ir pazudināti un augšāmcelšanas dienā viņi nebūs kopā ar Dievu.
Jauna kapsēta parasti tiek iesvētīta, un šim rituālam ir paredzēts savs iesvētīšanas rits. Kapsētas iesvētīšanu vada bīskaps vai viņa deleģētais priesteris. Iesvētīšanas lūgšanas ļoti labi raksturo kapsētas sakrālo un kristīgo raksturu. Bīskaps vai priesteris, iesvētot kapsētu, lūdzas, lai tā būtu par miera un cerības vietu un lai mirušo miesas, kas šeit dusēs, augšāmceltos nemirstībai Kristus otrreizējā atnākšanā Pastarajā dienā. Savukārt bēru rituālā, pasvētot kapavietu, priesteris lūdz Dievu, lai Viņš liktu eņģeļiem to sargāt.
Kopumā kristīgajam kapsētas apmeklējumam, manuprāt, ir trīskāršs mērķis. Pirmkārt, cieņas un goda atdošana cilvēka mirstīgajām atliekām, kas kādreiz, pateicoties Kristības sakramentam, bija Sv. Gara mājoklis. Šo cieņu mēs izrādām, sakopjot un rūpējoties par apbedījuma vietu. Otrkārt, ticība miesas augšāmcelšanai un mīlestība pret aizgājušajiem liek mums lūgties par mirušo cilvēku dvēselēm, izlūdzot no Dieva žēlsirdību. Treškārt, kapsēta liek mums aizdomāties par mūsu pašu nāvi2, un šīs pārdomas mūs mudina pievērst uzmanību savām personīgajām attiecībām ar Dievu un nepiesaistīties šai pasaulei vairāk nekā Dievam.
Lai šis periods no 1. līdz 8. novembrim, kad mēs apmeklēsim kapsētas, būtu patiešām piepildīts ar kristīgu saturu un nestu bagātīgus augļus gan mums, gan mūsu tuvinieku dvēselēm!
Priesteris Vitālijs Filipenoks
2 Lasi vairāk grāmatā Sekošana Kristum, 1. grāmatā 23. nodaļā – Pārdomas par nāvi.
