Ceturtdien, 13. decembrī, Svētā Lūkas atbalsta biedrībā norisinājās otrais pasākums ciklā “Pārsteidzoši stāsti par cilvēkiem blakus – stigma cietumnieks”, kas šoreiz tika veltīts ģimenes vērtības, attiecību un atbildības tēmai. Turpinot iepriekšējā pasākumā aizsākto diskusiju par dažādiem personības attīstību ietekmējošiem faktoriem un deviantu uzvedību, šoreiz uzmanība tika pievērsta ģimenes videi, kurā bērns uzaug. Režisora Linarda Āboltiņa vadībā aktieris Kaspars Zāle izspēlēja Jāņa – bijušā ieslodzītā un narkomāna – stāstu.
Dzīves prasmes un uzvedības modeļus mēs vispirms apgūstam ģimenē, tādēļ, ja bērnību nākas pavadīt vidē, kur vecāki lieto alkoholu, ir vienaldzīgi un nesniedz drošības sajūtu, pat četrdesmit gadu vecumā ir grūti atrast stabilitāti un atsperties jaunam sākumam. To parāda arī Jāņa stāsts – viņš ir vairākkārt centies sākt jaunu dzīvi, patlaban iziet kārtējo rehabilitācijas programmu atkarīgajiem.
Bērnībā piedzīvotā dēļ Jānis nespēj saskatīt labo ne sevī, ne citos, ne pasaulē. Viņš praktiski dzīvojis savā nodabā: “neviens mani nekontrolēja, neviens neprasīja, vai es mācos, vai es nemācos, vai es eju uz skolu, vai es neeju. Kādas atzīmes vispār nevienam neinteresēja. Aiznesu mātei dienasgrāmatu, lai paraksta, māte saka: pats paraksti!” Patēvi mainījušies viens pēc otra, ģimene nepārtraukti bijusi sašķelta. Jānis līdz šim nav veidojis ģimeni vai pat nopietnas attiecības. Kā pats saka – neprot būt atbildīgs.
Jāņa dzīves vadošās sajūtas ir bailes un dusmas, kuru dēļ arī vairākkārt nonācis cietumā, aplaupot vai ievainojot. Tas viss vienmēr noticis alkohola un narkotiku iespaidā. Dažādu vielu lietošana izvērtās par nebeidzamu apli, lai aizmirstu jau reiz izdarīto. Pirmoreiz nonākot cietumā pēc pamatskolas pabeigšanas, ir gandrīz neiespējami atgriezties “uz pareizā ceļa”. Jānis arī atzīt, ka “meklēt pēc palīdzības, iet kaut kur meklēt, atzīties, es nevarēju – bija kauns, likās ka es to nevaru, bija bail”.
Tālākajā diskusijas daļā psiholoģe Olga Kārkliņa skaidro, ka stāstā dzirdamie centieni pievērst sev uzmanību, egocentrisms un baiļu sajūta skaidrojami ar personības attīstības traucējumiem, ko radījusi nedrošā vide uzaugot. “Vecāki ir kā bērna dievi, caur kuriem viņš skatās uz sevi un pasauli,” ja vecāki par bērnu pienācīgi nerūpējas, tas pieņem sevi kā nevērtīgu un ar aizdomām skatās uz pasauli kā nedrošu vietu.
Gadījumos, kad ģimene nesniedz nepieciešamo drošību un uzmanību, valsts labklājības un drošības sistēmai vajadzētu būt tai, kas sniedz atspēriena punktu un palīdz izrauties no nelabvēlīgās vides. Taču, kā norāda diskusijas moderatori – Latvijas Universitātes asociētā profesore, socioloģe Baiba Bela un Sv. Lūkas atbalsta biedrības vadītājs cietuma kapelāns Mārtiņš Krūklis -, daudz biežāk sociālās aprūpes mājas un cietumi tikai paaugstina antisociālās uzvedības risku, jo ikdiena tiek pavadīta tikpat nelabvēlīgos apstākļos.
Viena no pasākuma apmeklētājām secināja: “Šis ir stāsts par mīlestības meklējumiem visas dzīves garumā, un ikvienam vecākam to vajadzētu ņemt vērā.” Vienīgais veids, kā palīdzēt bērnam nenonākt uz noziedzības un atkarību ceļa, ir mazināt ģimenes vides negatīvo iespaidu, palīdzot veidot veselīgas attiecības un mācot vērību pret sevi un apkārtējo pasauli – ja ģimenei tas neizdodas, mums kā sabiedrībai jādara viss iespējamais, lai to īstenotu. Kā redzam no stāsta, citādi sekas ir traģiskas – bērns izaug, tā arī neiemācoties cienīt ne sevi, ne citus. Jau kā pusaudzis un pieaugušais spēj atbrīvoties no sāpēm un bailēm vienīgi ar apreibinošu vielu palīdzību. Savas dzīves laikā apdraud pats sevi un citus. Neviens nepiedzimst kā cietumnieks. Tāpēc šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā pasākuma veidotāji aicināja dot otru iespēju katram.
Ance Kristāla, LU socioloģijas maģistra 2.kursa studente
